MARKS TVENS: KONEKTIKUTAS JEŅĶIS KARAĻA ARTURA GALMĀ

Merlins ieradās drūmā noskaņojumā. Es sacīju:

— Tu gribēji sadedzināt mani dzīvu, kaut gan es tev nebiju nodarījis nekā ļauna, pēc tam tu mēģināji aptraipīt manu profesionālo godu. Tāpēc es likšu, lai debesu ugunis aprij tavu torni, bet taisnīguma labad došu tev iespēju parādīt arī savus spēkus; ja tu domā, ka vari izkliedēt manu burvību un novērst debesu ugunis, ķeries pie nūjas un bliez vārtos. Tavs sitiens!

— Es varu, krietno ser, un darīšu. Nešaubies ne brīdi.

Viņš novilka neredzamu apli uz pils jumta, nobēra vidū

šķipsnu pulvera un aizdedzināja; pacēlās aromātisku dūmu mutulītis, kas lika apkārtējiem bailēs atkāpties, mest krus­tus un justies visai neomulīgi. Tad viņš sāka murmināt un vēzēties ar rokām. Maz pamazām viņš noveda sevi tādā kā trakuma lēkmē un grieza rokas kā vējdzirnavu spārnus. Tikmēr negaiss bija gandrīz pavisam klāt; vēja brāzmas plivināja lāpu liesmas un lika dejot ēnu virpulim, krita pirmās smagās lietus lāses, tumsa bija piķa melnumā, un sāka plaiksnīties zibeņi. Mans zibeņnovedējs tagad, pro­tams, jau uzlādējās. Nu vajadzēja pasteigties, kamēr ne­bija par vēlu. Tāpēc es teicu:

— Tev bija diezgan laika. Es devu tev visas iespējas un neiejaucos. Nu ir skaidrs, ka tava burvība par vāju. Būs tikai godīgi, ka tagad sākšu es.

Es trīsreiz novicināju rokas, nograndēja varens sprā­dziens, un vecais tornis uzsprāga gaisā, uguņu vulkāns pārvērta nakti gaišā dienā un atklāja skatam veselus akrus zemei pieplakušu ļaužu. Bet kaļķu un mūra šķēpeļu lietus.lija vēl veselu nedēļu pēc tam. Tā vismaz ļaudis runāja, fakti varbūt gan runātu ko citu.

Tas bija efektīgs brīnums. Uzmācīgo skatītāju pūļi bija aizmēzti. Nākamajā rītā dubļos redzēja tūkstošiem pēdu, bet visas veda projām. Ja es izsludinātu jaunu brīnumu, tad publika droši vien nebūtu ne ar policiju sadzenama.

Merlina akcijas bija noslīdējušas uz nulles. Karalis jau taisījās atņemt viņam mēnešalgu un padzīt pavisam, bet es to nepieļāvu. Es teicu, ka Merlins varētu nodarboties ar laika ziņām un citiem sīkākiem darbiem un ka es viņam varētu šad un tad piepalīdzēt, ja viņš pats dažkārt netiktu galā ar saviem nemākulīgajiem burvju trikiem. No viņa torņa nebija palicis pāri ne tik, cik divos pirkstos saņemt, bet es liku uz valsts rēķina to atjaunot un piedāvāju viņam par apmešanās vietu, taču tam viņš bija par lepnu. Un, ja runājam par pateicību, ne paldies es no viņa nesagaidīju. Vecais bija ciets kā krams, vai nu tas kādam patika vai nepatika, bet, taisnību sakot, nevarēja taču prasīt diez kādu sirsnību no cilvēka, kurš tik rupji nobīdīts malā.

Neierobežotas varas apziņa ir ļoti patīkama, vēl jo patī­kamāka tā kļūst, ja to labprātīgi uztver arī padotie. Torņa epizode bija likusi nesatricināmus pamatus manai vare­nībai. Ja pirms tās kāds arī bija izrādījis nenovīdību vai šaubas, tad nu viņš apsvieda kažoku uz otru pusi. Visā karaļvalstī jūs neatrastu neviena, kas uzskatītu par prātīgu jaukties manās darīšanās.

Es ātri pielāgojos savam stāvoklim un apkārtnei. Kādu laiku es gan, no rīta pamozdamies, vēl nosmējos par savu jocīgo sapni un gaidīju ieroču rūpnīcas svilpi, bet maz pamazām tas pārgāja, un beidzot es jau visā pilnībā apzi­nājos, ka patiešām atrodos karaļa Artura galmā, nevis kādā trakonamā. Pēc tam es iedzīvojos sestajā gadsimtā un jutos tajā tikpat labi, kā būtu juties jebkurā citā; vispār, ja man jāatzīstas, kuram gadsimtam es dodu priekšroku, es sesto nemainītu arī pret divdesmito. Paskatieties kaut vai uz iespējām, kādas te pavērās cilvēkam ar zināšanām, smadzenēm galvā, enerģiju un drosmi stāties pie valsts stūres un traukties spožā nākotnē! Plašākais darba lauks pasaulē, un viss manā ziņā; nekādas konkurences, neviena cilvēka, kurš salīdzinājumā ar manām zināšanām un spē­jām nebūtu tīrais zīdainis; ko turpretim es varētu sasniegt divdesmitajā gadsimtā? Es varētu kļūt par direktoru kādā fabrikā, tas arī viss; ja divdesmitā gadsimta ielās kāds izmestu tiklu, viņš jebkurā laikā nozvejotu simtiem par mani spējīgāku vīru.

Kāds milzu lēciens! Par to es prātoju un priecājos ne­apnicis, kā cilvēks, kurš uzurbis naftu. Vēsturē nebija vīra, kas varētu man līdzināties, ja nu vienīgi Jāzeps, bet arī Jāzeps tikai aptuveni, nevis pēc būtības. Jo Jāzepa spožās finansista dāvanas nāca par labu tikai faraonam, plašākai publikai bija pamats viņa darbību vērtēt ļoti ne­gatīvi, toties es biju aplaimojis visus, glābdams sauli, tāpēc visi mani mīlēja.

Es nebiju karaļa ēna, es biju vērtība par sevi, tad jau karalis drīzāk bija mana ēna. Mana vara bija milzīga, un tā nebalstījās uz tukša vārda, kā tas parasti mēdz but, tā balstījās uz patiesa spēka. Te nu es stāvēju pie pašiem cilvēces vēstures otrā lielā perioda avotiem un varēju noskatīties, kā sīkā vēstures straumīte pieaug, vēršas pla­šumā un dziļumā, varēju virzīt tās ūdeņus,uz tālākiem gadsimtiem; es varēju arī lūkoties, kā turpmāko troņu garās virtenes pavēnī plaukst un zeļ man līdzīgi avantū­risti: visi šie Monfori, Geivstoni, Mortimeri, Viljēri, franču kurtizānes, kas cēla karus un vadīja kampaņas, ielas­meitas ar Kārļa Otrā scepteri rokās; taču visā šajā pro­cesijā es neredzēju neviena, kas varētu mēroties ar mani. Es biju Unikums un varēju dzīvot patīkamā apziņā, ka vismaz trīspadsmit ar pusi gadsimtu šo faktu neviens nespēs apstrīdēt vai padarīt par nebijušu.

Jā, varā es biju līdzīgs karalim. Un tomēr bija vēl kāds spēks — lielāks nekā mēs abi kopā. Sis spēks bija Baznīca. To es netaisos apstrīdēt. Un nevarētu, pat ja gribētu. Bet tas lai pagaidām paliek, nāks laiks, kad Baznīca sevi parādīs. No sākuma tā man nekādas īpašas nepatikšanas nesagādāja.

Jā, tā bija dīvaina zeme, bezgala interesanta. Un tauta! Pats vientiesības un lētticības iemiesojums, īsti trusīši. Brīvības veselīgajā atmosfērā dzimušam cilvēkam bija sā­pīgi noklausīties, cik pazemīgi un no visas sirds viņi apliecina savu lojalitāti karalim, baznīcai un aristokrā­tijai, lai gan viņiem nebija vairāk pamata mīlēt un godāt karali, baznīcu un aristokrātiju kā vergam mīlēt un go­dāt pletni vai sunim mīlēt un godāt garāmgājēju, kas iespēris viņam ar kāju. Ak dievs, it kā jebkura karaļvara, lai cik ierobežota, jebkura aristokrātija, lai cik apcirpta, jau pati par sevi nebūtu apvainojums! Bet, ja cilvēks ir dzimis un audzis tādā iekārtā, viņš droši vien pats nespēj to pamanīt un neticētu arī tad, ja viņam kāds to teiktu. Lai kaunētos par savu piederību cilvēku dzimumam, pietiek iedomāties tās netīrās putas, kas vienmēr uzpeldējušas troņos bez jel mazākajām tiesībām vai loģiska attaisno­juma, tos trešās šķiras ļautiņus, kas vienmēr saukušies par aristokrātiju, — visu šo monarhu un augstmaņu varzu, kas aizietu bojā, ka ne gailis

Karaļa Artura valdītās britu nācijas lielākā daļa pavi­sam atklāti sastāvēja no vergiem, par vergiem viņus sauca, un ap kaklu viņi nēsāja dzelzs stīpas; pārējie arī bija vergi, lai gan viņus tā nesauca; viņi uzskatīja un dēvēja sevi par brīviem cilvēkiem. Patiesībā visa šī tauta pasta- vēja tikai tāpēc, lai zemotos karaļa, baznīcas un augst­maņu priekšā, vergoja, svīda asins sviedrus, mira badā, lai viņus pabarotu, strādāja, lai viņi pavadītu savu laiku rotājās, dzēra izmisuma kausu līdz mielēm, lai viņi būtu laimīgi, staigāja skrandās, lai viņi tērptos zīdā un dārg­akmeņos, maksāja nodokļus, lai viņiem tie nebūtu jāmaksā, visu mūžu cieta zaimus un pazemojumus, lai viņi staigātu godībā un justos kā zemes virsū nokāpuši dievi. Un vienī­gais paldies par to visu — pļaukas un nicināšana, bet viņi bija tik pazemīgi savā garā, ka pat tādu uzmanības pierādījumu uzskatīja par godu.