MARKS TVENS: KONEKTIKUTAS JEŅĶIS KARAĻA ARTURA GALMĀ

— Lāpu klāt!

— Es aizliedzu!

Pirmais saucējs bija Merlins, otrais — karalis. Merlins pietrūkās no sava sēdekļa — es nopratu, ka viņš taisās pats piegrūst lapu. Es sacīju:

— Paliec, kur esi! Ja bez manas atļaujas pakustēsies kaut jel viens cilvēks — lai arī pats karalis, es sitīšu viņu ar pērkonu un pārvērtīšu pelnos ar zibeni!

Pūlis padevīgi atšļuka atpakaļ solos, kā es jau biju pa­redzējis. Merlins vēl dažus mirkļus vilcinājās, un pa to īso laika sprīdi es stāvēju kā uz adatām. Tad apsēdās arī viņš — un es dziļi uzelpoju, jo nu es biju situācijas kungs. Karalis teica:

— Esi žēlsirdīgs, krietno ser, neizaicini vairs ilgāk ļauno nelaimi, lai šī sodība iet mums secen! Mums tika sacīts, ka tava burvja vara tikai rīt ap dienas vidu pilnā spēkā pieņemsies, bet…

— Jūsu Majestāte domā, ka šī ziņa izrādījusies mal­dīga? Jā, tie bija meli.

Efekts bija graujošs; pūļa rokas izmisumā pacēlās pret debesīm, un pār karali nobrāza vesela lūgumu vētra, lai pērk manu žēlsirdību par jebkuru cenu un novērš nelaimi. Karalis arī pats alka pildīt savu padoto gribu. Viņš teica:

— Prasi, ko vēlies, visužēlīgo ser, kaut pusi manas valsts, bet padzen šo posta ēnu, glāb sauli!

Mana nākotne bija nodrošināta. Es tvertu savu laimi abām rokām, nevilcinoties ne mirkli, bet nevarēju aizturēt saules aptumsumu, tātad tas atkrita. Tāpēc es prasīju laiku pārdomām. Karalis jautāja:

— Bet cik ilgi, cik ilgi, krietno ser? Esi žēlsirdīgs, jo, raugi, kļūst tumšāks ik ar brīdi! Lūgtum, cik ilgi?

— Ilgi nē. Pusstundu vai varbūt stundu.

No tūkstoš mutēm lauzās sirdi plosoši protesti, bet tur es neko nespēju līdzēt, jo neatcerējos, cik ilgi velkas pilns saules aptumsums. Un vispār es biju apjucis pats, un man vajadzēja padomāt. Ar aptumsumu kaut kas nebija kār­tībā, un šis apstāklis nelika man mieru. Ja tas nebija tas pats, ko es domāju, tad kā man uzzināt, vai šis patiešām ir sestais gadu simtenis, nevis ieilguši murgi? Ak dievs, ja man izdotos atrast kādu pieturas punktu! Es iedegos jaunā cerībā. Ja zēns nav sajaucis datumu un šodien pa­tiešām ir divdesmitais, tad šis nav sestais gadsimts. Sa­traukumā es paraustīju mūku aiz piedurknes un jautāju, kura mēneša diena pašlaik ir.

Velns viņu rāvis, viņš atbildēja, ka divdesmit pirmāl Man kļuva nelabi no šīs atbildes. Lūdzu mūku padomāt, vai viņš nav kļūdījies, bet viņš zināja pavisam droši, ka šodien ir divdesmit pirmais. Tā, mazais vējagrābslis atkal visu saputrojis! Stunda arī atbilda sestā gadsimta ap­tumsumam, to es pirmīt redzēju pats savām acīm, jo pa­galmā bija saules pulkstenis. Jā, es biju karaļa Artura galmā, un man atlika vienīgi cik spējams izmantot situā­ciju.

Tumsa un pūļa izmisums kļuva arvien dziļāki un dzi­ļāki. Nu es sacīju:

— Esmu visu apdomājis, ser karali. Jums par mācību es ļaušu tumsai plesties un naktij nākt pār pasauli; vai es nodzēsīšu sauli uz visiem laikiem vai likšu tai atkal spīdēt, atkarīgs tikai no jums. Un tagad uzklausiet un iegaumējiet manus noteikumus: jūs paturat karaļa varu pār visu savu valsti, kā arī visu jūsu karaliskai cieņai atbilstošo godu un slavu; toties mani jūs ieceļat par nemainīgu pirmo mi­nistru un valsts saimniecības pārvaldnieku, maksājot man vienu procentu no tīrās peļņas, ko dos mana saimnieko­šana, salīdzinājumā ar valsts tagadējiem ienākumiem. Ja manām vajadzībām ar to nepietiks, algas paaugstinājumu es neprasīšu. Tas jūs apmierina?

Nogranda vētraini aplausi, un biezējošā pustumsā at­skanēja karaļa balss:

— Atraisiet viņa saites un atdodiet viņam brīvību, un lai godina viņu augsts vai zems, bagāts vai nabags, jo viņš ir jūsu karaļa labā roka visā spēkā un varā un viņa sēdeklis būs uz troņa augstākā pakāpiena! Bet tagad iz­kliedē šos tumsas draudus, lai atkal valda gaisma un līksmība un visa pasaule tevi svētī!

Taču es sacīju:

— Ja parasts cilvēks tiek apkaunots ļaužu acīs, tas neko nenozīmē, bet negods kristu pār pašu karali, ja šie, kas redzējuši viņa pirmo ministru kailu, neredzētu viņu no tāda kauna glābtu. Atļaušos palūgt, lai kāds atnes manu uzvalku.

— Tas tev vairs nepiedienas, —• karalis iebilda. — Ne­siet greznākas drānas, ietērpiet viņu kā princi!

Atruna līdzēja. Man vajadzēja, lai viss paliek, kā bijis, līdz pilnīgam saules aptumsumam, citādi viņi atkal sāktu prasit, lai es izkliedēju tumsu, un to es, protams, nekādi nespēju izdarīt. Sūtot pēc apģērba, es ieguvu laiku, bet ar to nepietika. Tāpēc man bija nepieciešams vēl kāds aiz­bildinājums. Es sacīju, ka būtu dabiski, ja karaļa domas mainītos un viņš sāktu nožēlot solījumus, ko devis satrau­kuma brīdī, tāpēc es likšu tumsai vēl kādu brīdi pieaugt un, ja pieņemamā laikā valdnieka lēmums negrozīsies, es izkliedēšu tumsu. Ne karalis, ne viņa padotie gan nebija ar to mierā, tomēr es paliku pie sava.

Kamēr es cīnījos ar sestā gadsimta neērtajiem apģērba gabaliem, tumsa kļuva arvien dziļāka un dziļāka, melnāka un melnāka. Beidzot tā bija piķa melnumā, un pūlis no­vaidējās drausmās, jūtot spocīga nakts vēja vēsmu un redzot, kā debesīs iedzirkstas zvaigznes. Beidzot, man par prieku un visiem par it saprotamām bēdām, aptumsums bija pilnīgs. Es sacīju:

— Karalis klusē, tātad nav mainījis savu lēmumu. — Tad es pacēlu roku, pastāvēju tā krietnu brīdi un baisā svinī­gumā noskandēju: — Lai burvības vara klīst un gaist, nenodarot nekādu postu!

Vēl dažus mirkļus nenotika nekas, valdīja dziļa tumsa un kapa klusums. Bet, kad pēc kādām sekundēm parādījās saules diska sudrabainā maliņa, pūlis izplūda gavilēs un kā palu straume gāzās pie manis svētīt un pateikties, un Klarenss jau nu nekādi nebija šo plūdu pēdējā vilnī.

Tā kā es pēc politiskās varas un ietekmes šajā valstī stāvēju tūlīt aiz karaļa, man izrādīja augstu godu. Manas drānas bija no zīda, samta un brokāta — attiecīgi ļoti greznas un ārkārtīgi neērtas. Bet es apzinājos, ka piera­dums drīz samierinās mani ar tādu apģērbu. Arī telpas man pilī ierādīja vislepnākās, gandrīz tikpat krāšņas kā pašam karalim. Sienas spīdēja un laistījās spilgtās zīda drapērijās, toties uz akmens grīdas paklāju vietā čabēja sausas niedres, un neviens nebija papūlējies, lai šīs niedres būtu vismaz vienāda garuma. Runājot par ērtībām, godīgi jāsaka — to vispār nebija. Es te domāju sīkās ērtības, jo tieši sīkās ērtības dara mājas dzīvi tīkamu. Lielie ar rupjiem kokgriezumiem rotātie krēsli bija samērā labi, bet

ne vairāk. Nebija ne ziepju, ne sērkociņu, ne spoguļa, vienīgi kaut kāds metāla rimbulis, kas atspīduma skaidrībā nepārspētu pat ūdens spaini. Un nevienas litogrāfijas pie sienām. No bērna kājas biju pieradis pie hromolitogrāfi- jām un tagad sapratu, ka, pašam to neapzinoties, prasība pēc mākslas iegājusi man asinīs. Man uznāca nostalģija, skatoties uz šo lepni svinīgo, bet nežēlīgo kailumu un at­ceroties, ka mūsu īsthartfordas namiņā, lai cik pieticīgs tas bija, ienācēja acis katrā istabā priecēja hromolitogrā- fijas vai vismaz trīskrāsaina mājas svētība pār durvīm, - viesistabā mums bija pat deviņas litogrāfijas. Bet šeit, arī manam augstajam rangam atbilstošajā telpā, nebija ne vēsts no mākslas darbiem, ja par tādu neuzskatīja it kā austo, it kā adīto (un vietumis lāpīto) drānu gultas segas apjomos, uz kuras neviena figūra nebija pareizā krāsā vai pareizā formā, un, kas attiecas uz proporcijām, tad tās nevarētu briesmīgāk izkropļot pats Rafaēls, lai kā viņš nebūtu uztrenējis roku trakajos murgos, ko dēvē par «sla­venajiem Hemptonkortas kartoniem». Rafaēlam patika dzīt velnu. Mums bija dažas viņa reprodukcijas, viena saucās «Brīnumainais loms», un tajā arī viņš uzstājās kā brīnum­daris, iesprūdīdams trīs vīrus laiviņā, kas apgāztos jau tad, ja tur iecellu suni. Man vienmēr sagādājusi baudu iedziļināšanās krietnā Rafa mākslā, tā bija tik svaiga un nekonvenciāla.