MARKS TVENS: KONEKTIKUTAS JEŅĶIS KARAĻA ARTURA GALMĀ

Es ļāvu klusumam sabiezēt, lai mani vārdi noskanētu jo iespaidīgāk, un tad jautāju:

— Cik ilgi es jau esmu ieslodzīts šajā ūķī?

— Tevi ieslodzīja, kad vakarējā diena uz galu gāja, un tagad ir deviņi no rīta.

— Skat! Esmu gan krietni gulējis. Jau deviņi no rīta. Te ir tumšs, kā acī durams, neko nevar saprast. Tātad šo­dien ir divdesmitais?

— Jā, divdesmitais.

— Un rīt mani dzīvu sadedzinās?

Zēns nodrebēja.

— Cikos?

— Pašā dienasvidū.

— Nu, tad klausies, kas tev jāpasaka! — Es ieturēju pauzi un veselu minūti drausmā klusumā slējos pār sa- kņupušo zēnu; tad dobjā balsī, no sākuma klusi, bet ik pēc rūpīgi izsvērtas, dramatiskas pauzes draudīgāk un diže­nāk, līdz mana balss granda kā nenovēršama likteņa pēr­koni, pasludināju:

— Ej un saki karalim, ka tajā stundā es sitīšu pasauli ar melnu pusnakts tumsību; es izdzēsīšu sauli, un tā ne­spīdēs vairs nemūžam, zemes augļi sapūs bez gaismas un siltuma, un pasaules ļaudis mirs bada nāvē visi līdz pē­dējam!

Zēnu man vajadzēja iznest no celles uz rokām, viņš bija saļimis šausmās. Es nodevu viņu sargkareivjiem un gāju atpakaļ.

Klusumā un tumsā stāvokļa zināšana maz pamazām kļuva pat apzināšanos. Pati kāda fakta zināšana ir pelēka, tikai fakta apzināšanās dod tam spilgtumu. Starpība ir apmēram tāda, kā būt dzirdējušam, ka cilvēkam ietriekts nazis sirdī, vai redzējušam to paša acīm. Klusumā un tumsā zināšana, ka esmu nāves briesmās, ieguva aizvien dziļāku un dziļāku nozīmi, tā bija jau apzināšanās, kas sprīdi pa sprīdim iesūcās visās porās un uzdzina aukstus šermuļus.

Taču gudrā daba paredzējusi glābiņu arī šādos brīžos: tiklīdz dzīvsudraba stabiņš cilvēka izjūtās ir nokritis līdz zināmam punktam, nāk lūzums — un cilvēks atžirgst. Ce­rība paceļ galvu, dzīvesprieks mostas tai līdzi, un cilvēks atkal ir gatavs darīt kaut ko sava glābiņa labad, ja vien vēl atlicis kas darāms. Mani gara spēki atgriezās spēji, vienā lēcienā. Es nospriedu, ka aptumsums mani noteikti glābs un ne tikai glābs, bet padarīs mani par visdižāko vīru šajā karaļvalstī; mans dzīvsudraba stabiņš kāpa gandrīz vai pa galu laukā, un manas raizes pagaisa, kā nebijušas. Es biju tik laimīgs, cik vien cilvēkam šajā pa­saulē iespējams būt. Nu jau man grūti likās sagaidīt rīt­dienu, tik ļoti es alku izbaudīt savu lielo triumfa brīdi, kad apbrīnā un godbijībā man pievērsīsies visas nācijas acis.

Un tomēr atlika vēl kāds jautājums, ko es biju uz laiku izstūmis no savām domām. Tā bija pusapzināta nojausma, ka šī māņticīgā tauta, uzzinājusi, kādas briesmas tai draud, gribēs panākt zināmu izlīgumu. Tāpēc, kad dzir­dēju tuvojamies soļus, nojausma kļuva par pārliecību — un es nospriedu: — Varu galvot, ka viņi nāk ar izlīgumu. Jauki, ja tas būs saprātīgs, es to pieņemšu. Ja ne — pa­stāvēšu uz savu un izmantošu visas iespējas, kas man paveras.

Durvis atspraga vaļa, un tajās nostājās bruņukalpi. Viņu virsnieks sacīja:

— Sārts ir gatavs. Eima!

Sārts! Spēki atstāja mani, un es gandrīz saļimu. Tādā brīdī grūti pat elpu ievilkt, rīklē iestrēdzis tāds kamols, ka ne paelst, bet, tikko es spēju parunāt, es teicu:

— Tā ir kļūda — mani dedzinās rīt.

— Pavēle mainīta. Nevilcinies!

Es biju pagalam. Nekāda glābiņa vairs. Galīgā apstul­bumā es nevaldīju vairs pat pār saviem locekļiem un va­rēju tikai jukuša cilvēka bezmērķībā svaidīties pa celli, tāpēc bruņukalpiem vajadzēja sagrābt mani aiz rokām un stiept pa visu pazemes gaiteņu labirintu, līdz beidzot mēs iznirām virszemē un acīs iesitās spalgā dienasvidus gaisma. Un, tiklīdz mēs iznācām pils plašajā pagalmā, es saņēmu otru triecienu — pagalma vidū slējās sārts ar saišķos sasietu žagaru grēdu un mūku blakus. Gar visām četrām sienām stiepās solu pakāpes, zvērodamas skatītāju pūļa krāšņo drānu raibumā. Karalis un karaliene sēdēja savos troņos un, protams, izcēlās pāri visiem.

Lai to ieraudzītu, nevajadzēja vairāk par sekundi. Jau nākošajā sekundē no kāda slēpta kaktiņa izslīdēja Kla­renss un uzvaras priekā starojošām acīm sāka čukstēt man ausī jaunākās ziņas. Viņš sacīja:

— Pateicies man, ka soda dienu pārlika agrāk! Neba man viegli nācās to izdarīt! Bet, kad es pavēstīju viņiem, kāda sodība draud, un redzēju, cik lieliskām viņi pārbijās, tad sapratu arī, ka dzelzs kaļama, tiekams karsta. Kālabad es jo sirdīgi ņēmos iestāstīt gan vienam, gan otram, gan vēl kādam, ka tavs spēks tikai rīt pret sauli īstenā spēkā pieņemsies un vajag tevi nomaitāt jau šodien, tiekams tava burvja vara vēl pilnā briedumā nestāv. Godadieva vārds, tie bija salti meli, liela prāta nevajadzēja tos iz­domāt, bet bija tev redzēt, kā viņi uzķērās, savā ārprāta izbīlī manus melus par pašu debesu vēsti noturēdami, bet es tamēr smējos piedurknē vienubrīd par viņu dumjību, otrubrīd — slavēdams to kungu, ka viņš savā žēlastībā ļāvis tik niecīgam radījumam kā man būt par ieroci viņa rokā, lai tavu dzīvību glābtu. Ai, cik laimīgi viss pa­veicās! Tev nemaz nevajag pa īstam saulei kādu ļaunumu nodarīt — lūdzams, ielāgo to, savas dvēseles pestīšanas labad ielāgo! Iztaisi tumsu tikai uz mazu brītiņu, tādu

sīku, mazu tumsiņu. Tāpat būs gana. Viņi sapratīs, ka es savā sirds nevainībā alojies esmu, un, līdzko kritīs tum­sas pirmā ēna, viņi sajuks vai prātā no bailēm, tu re­dzēsi, un viņi palaidīs tevi vaļā un cels augstā godā! Ej un plūc savas uzvaras augļus! Bet neaizmirsti, ai, mans labais draugs, es tevi lūgtin lūdzu — neaizmirsti sauli, ka nenodari tai nekādu postu! Manis labad, tava uzticama drauga labad!

Savās bēdās un izmisumā es nesakarīgi nosolījos pa­saudzēt sauli; zēna acis uzstaroja man bezgalīgas mīlas pilnā pateicībā, un man mute nevērās teikt, ka viņš savā labi gribētajā muļķībā pazudinājis mani un iedzinis nāvē.

Kamēr bruņukalpi veda mani pāri pagalmam, klusums bija tik dziļš, ka, ja acis man būtu aizsietas, es varētu domāt, ka esmu te viens, nevis četru tūkstošu liela pūļa priekšā. Ne sīkākā kustība nesaviļņoja šo cilvēcisko radī­jumu masu, viņi bija nekustīgi kā marmora tēli un tikpat bāli arī, un visu sejās vīdēja šausmas. Sis klusums turpi­nājās, kamēr mani pieķēdēja pie staba un sāka līdz apni­kumam rūpīgi kraut man apkārt žagaru saišķus no potī­tēm līdz ceļgaliem, no ceļgaliem līdz gurniem, no gurniem līdz viduklim. Tad īsa pauze, vēl dziļāks klusums, ja vien tas būtu iespējams, un karakalps nometās ceļos pie ma­nām kājām ar degošu lāpu; pūlis izstiepa kaklus un ieplestām acīm, savu kustību pat neapzinoties, pacēlās no sēdekļiem; mūks izstiepa rokas pār manu galvu un, pa­cēlis acis uz zilajām debesīm, sāka latīnisku lūgšanu, tādā pozā viņš vēl kādu laiku norunāja, tad apklusa. Dažus mirkļus es gaidīju, tad arī paraudzījos debesīs, jo muks stāvēja, kā sālsstabā pārvērsts. Kopīgā satraukumā lēni piecēlās pūlis un blenza debesīs. Manas acis sekoja viņu skatieniem; un lai mani zibens nosper, ja tas nebija saules aptumsums! Dzīvība uzmutuļoja manās dzīslās, es biju kā no jauna piedzimis. Melns aplis pamazām slīdēja virsū saules diskam, sirds man kāpa vai pa muti lauka, bet skatītāju rindas un priesteris sastinguši blenza debesīs. Es zināju, ka nākošais skatiens vērsīsies uz mani. Un, kad tas notika, es biju gatavs. Es cildeni saslējos, pastiepis roku pret sauli. Tas tikai bija skats! Varēja pat redzēt, kā šai cilvēku masai pārskrien šermuļu vilnis. Noskanēja divi saucieni viens pakaļ otram: