MARKS TVENS: KONEKTIKUTAS JEŅĶIS KARAĻA ARTURA GALMĀ

Pilī nebija pat zvana vai rupora. Manā rīcībā nodeva veselu baru kalpotāju, kas augām dienām slamstījās pa _« priekšnamu, bet, ja man kādu vajadzēja, tad atlika vienīgi

iet un pašam viņu pasaukt. Nebija ne gāzes, ne sveču, tikai bronzas bļoda līdz pusei pielieta ar sasmakušiem taukiem un degošu lupatu vidū deva to, ko šeit uzskatīja par gaismu. Daudz tādu bļodu karājās arī gar sienām, un tumsa tādējādi likās vēl drūmāka. Ja vakarā vajadzēja kaut kur iziet, kalps nesa lāpas. Tāpat nebija grāmatu, rakstāmlietu, papīra vai tintes, nedz arī stikla caurumos, kurus te dēvēja par logiem. Stikls jau nu it kā nebūtu nekāda lielā manta — bet pagaidiet, kad tā pietrūks, tad redzēsit. Bet, kas likās pats ļaunākais, — nebija cukura, kafijas, tējas, tabakas. Es redzēju, ka esmu tikai Robin- sona Kruzo līdzinieks, izsviests uz neapdzīvotas salas, kur vienīgā sabiedrība ir vairāk vai mazāk piejaucēti dzīv­nieki, un ka man, ja gribēju padarīt savu dzīvi daudzmaz ciešamāku, vajadzēs rīkoties tāpat kā viņam — izgudrot,

meistarot, radīt un pielāgot, likt lietā smadzenes un rokas un neļauties slinkumam. Bet tas savukārt bija īsti manā gaumē.

Patlaban visvairāk apgrūtināja milzīgā interese par mani. Liekas, visa tauta gribēja mani redzēt. Kļuva zi­nāms, ka saules aptumsums nobaidījis britu zemi gandrīz līdz nāvei; kamēr tas bija vilcies, visa valsts no vienas malas līdz otrai kritusi nožēlojamā panikā; baznīcas, svēto vientuļnieku mītnes un klosterus apsēduši raudoši pūļi, kuriem šķitis, ka pasaules gals ir klāt. Tad izplatījusies vēsts, ka šo drausmīgo postu piesaucis kāds svešzemnieks, varens burvis karaļa Artura galmā, ka viņš jau grasījies nopūst sauli kā sveci uz visiem laikiem, bet karalim izde­vies nopirkt viņa žēlastību, viņš izkliedējis burvību un tagad ir slavens un godāts kā cilvēks, kas glābis pasauli no bojā ejas un cilvēku cilti no iznīcības. Un, ja jums skaidrs, ka visi tam ticēja un ne tikai ticēja, bet pat sap­ņos neiedrīkstējās apšaubīt, jūs varat būt droši, ka visā Britānijā neatrastos cilvēks, kas nebūtu ar mieru nostai­gāt piecdesmit jūdzes, lai tikai uz mani paskatītos. Pro­tams, runāja vairs tikai par mani, cita temata nebija, pat karaļa slava un popularitāte šķita nobālusi salīdzinājumā ar manējo. Nepagāja ne divdesmit četras stundas, kad sāka ierasties pirmās delegācijas; un tās pulcējās jau di­vas nedēļas pēc kārtas. Ciems un visas apkārtējās lauku mājas bija ļaužu pilnas. Reizes divpadsmit dienā man va­jadzēja iziet un parādīties bijīgās šausmās stingstošiem pūļiem. Sis pienākums kļuva man par srnagu nastu, prasī­dams daudz laika un nervu, bet to, protams, tīkami atal­goja plašā slavas un goda parādīšana. Brālis Merlins staigāja zaļš no skaudības un dusmām, un arī tas man bija liels gandarījums. Es nespēju saprast tikai vienu — kāpēc no manis nelūdz autogrāfus? Apvaicājos par to Klarensam. Pie visiem svētajiem! Man vajadzēja viņam paskaidrot, kas tas ir. Viņš atbildēja, ka visā zemē labi ja kāds ducis priesteru mākot lasīt un rakstīt. Varena zeme, ko tu neteiksi!

Bija man arī citas rūpes. Sie ļaužu bari sāka prasīt pēc jauna brīnuma. Ari gluži dabiski. Protams, jau tas, ka, atgriezušies savās tālajās mājvietās, viņi varētu lielīties, ka paši savām acīm redzējuši cilvēku, kas spēj pavē­lēt saulei debesīs un izdarīties ar to pēc sava prāta, paceltu viņus augstu pāri skaudīgajiem kaimiņiem, bet pavisam cita lieta, ja viņi būtu redzējuši, kā šis burvis dara brīnu­mus, un varētu stāstīt par tiem, — tad gan ne tikai kaimiņi vien, bet ļaudis no malu malām skrietu uz viņiem paskatī­ties! Man vajadzēja pakļauties sabiedriskai domai. Es gan zināju nākamā mēness aptumsuma datumu un stundu, bet tas bija pārāk tālu. Pēc diviem gadiem. Es maksātu lielu naudu par iespēju to pasteidzināt un laist apgrozībā tieši tagad, kad aptumsumu tirgū tik varens pieprasījums. Bija ļoti žēl muļķīgas aizkavēšanās dēļ to izniekot tādā laikā, kad gandrīz vai pavisam noteikti tas vairs nevienam nebūs vajadzīgs. Ja tas būtu paredzams, teiksim, pēc mēneša, es vēl varētu kaut kā izgrozīties, bet pēc diviem gadiem — tur nu vairs nebija ne mazāko izredžu iesist peļņu no aptumsuma, tāpēc es pat nemēģināju. Un vēl — Klarenss bija pamanījis, ka vecais Merlins sparīgi ņemas ar kūdī­šanu. Viņš izplatīja baumas, ka es esot blēdis un nerādot ļaudīm brīnumu tikai tāpēc, ka nevarot. Sapratu, ka nu jāsāk rīkoties. Rīcības plāns man jau bija padomā.

Izmantodams savu valstsvīra varu, es ieliku Merlinu cietumā — tajā pašā cellē, kurā biju sēdējis es. Tad izsūtīju heroldu ar tauri, lai nolasa manu publisko pa­ziņojumu, ka vēl divas nedēļas būšu aizņemts ar svarīgām valsts darīšanām, bet ap otrās nedēļas beigām es kādā vaļas brīdī likšu debesu uguņiem saspert Merlina akmens torni un lai piesargās tie, kas tikmēr uzklausīs par mani visādas nevalodas. Turklāt vairāk par šo vienu brīnumu es viņiem nerādīšu, ja kāds nebūs ar to mierā un sāks kurnēt, es pārvērtīšu kurnētājus par zirgiem un likšu zirga darbā. Ar to pašu pūlis bija nomierināts.

Es izraudzijos Klarensu par savu uzticības personu, protams, tikai daļēji, un mēs visā slepenībā ķērāmies pie darba. Es viņam sacīju, ka šāda veida brīnumam vaja­dzīga neliela sagatavošanās, bet ka nāve sitīs uz vietas to, kurš kaut vai ar pušplēstu vārdu par šiem priekšdar­biem ieminēsies. Ar to pietika, lai viņam mute būtu ciet. Mēs slepeni izgatavojām pāris bušeļu pirmšķirīga šaujam­pulvera, un ieroču meistari manā vadībā izkala zibens novedēju un dažas stieples. Vecais seno romiešu būvētais akmens tornis bija ļoti apjomīgs — bet gandrīz uz bruk­šanas robežas arī. Savā ziņā rupjā akmens celtne zaļos efeju vijumos, kas ietērpa to līdz pašam galam, bija pat skaista. Tornis slējās vientuļā pakalnā, labi redzams no pils un vēl kādu pusjūdzi visapkārt.

Mēs strādājām pa naktīm, uzpildīdami veco torni ar pulveri, kur vajadzīgs, izņēmām no iekšpuses akmeņus un piebāzām ar pulveri mūrus, kas torņa pamatnē bija piecpadsmit pēdu biezumā. Izurbām kādu duci dobumu un sabērām katrā puspudu sprāgstvielas. Ar tik pamatīgu lādiņu mēs varētu uzspridzināt Londonas Taueru. Kad pie­nāca trīspadsmitā nakts, mēs iestādījām zibeņnovedēju vienā pulvera dobē un nostiepām vadus pie visām pārējām. Jau pēc mana paziņojuma nolasīšanas torņa apkaimē ne­viens nedrīkstēja rādīties, bet četrpadsmitās dienas rītā es drošības labad atkal izsūtīju heroldus ar brīdinājumu, ka visiem jāturas jūdzes attālumā no torņa. Sekoja pie­bilde, ka nākošo divdesmit četru stundu laikā es brīnumu parādīšu, iepriekš dodams skatītājiem zīmi: ja brīnums būs gaidāms dienā, pils torņos uzvilks karogus, ja naktī — tad turpat iedegs lāpas.

Pērkona negaisi pēdējā laikā uznāca bieži, tāpēc es nebaidījos no neveiksmes, un, ja arī vajadzētu kādu dienu vai divas novilcināt, tas neko negrozīja, es katrā laikā varēju pateikt, ka esmu aizņemts ar svarīgām valsts darī­šanām un ļaudīm jāpagaida.

Un, protams, jau no paša rīta saule vai pa zemes virsu ripoja — kopš trim nedēļām šī bija pirmā diena, kad de­besīs neredzēja ne mākonīša: bet tā nu reiz pasaulē notiek. Es sēdēju istabā un skatījos pa logu. Klarenss brīdi pa brīdim ieskrēja, lai paziņotu, ka publikas satraukums aug augumā un ka visi apkārtējie lauki, cik tālu vien no pils mūriem var saredzēt, melni no milzu pūļiem. Beidzot sa­cēlās vējš un parādījās mākonis — taisni īstajā vietā un arī laikā — ap vakara krēslu. Es vēroju, kā tālais mākonis milst un kļūst arvien melnāks, un nospriedu, ka nu pienācis mans brīdis. Es pavēlēju iedegt lāpas, izlaist no cietuma Merlinu un atvest pie manis. Pēc stundas ceturkšņa es uzkāpu brustvērā, kur jau stāvēja karalis ar galmu un ska­tījās tumsā uz Merlina torņa pusi. Tumsa jau bija tik dziļa, ka necik tālu nevarēja redzēt; bet visi šie ļaudis un vecie bruņu torņi, vietumis grimdami biezā ēnā un vietu­mis sārtodamies lielo lāpu sarkanajos atspīdumos, izska­tījās patiešām ļoti gleznaini.