MARKS TVENS - KONEKTIKUTAS JEŅĶIS KARAĻA ARTURA GALMĀ

Vai viņš viņu redzēšot? Es Jaušot uz viņu kaut vai pa­skatīties?

To apsolīt man bija nieka lieta — kas tad galu galā ir trīspadsmit gadsimti, — ja viņš tā vēlas, un es teicu: «Protams.» Bet nopūsties es nopūtos, tur es neko nevarēju darīt. Lai gan patiesibā man nebija par ko nopūsties, jo viņa taču vēl nemaz nebija dzimusi. Bet tāda nu reiz ir cilvēka sirds: tā neprāto, bet mīl, vienkārši mīl.

Visu to dienu un vakaru neviens nerunāja ne par ko citu kā vienīgi par manu ekspedīciju. Apaļā Galda puiši sirsnības uzplūdos bija gatavi mani vai uz rokām nē­sāt; aizmirsuši vilšanos un sarūgtinājumu, viņi tik aiz­rautīgi pārsprieda milžu sagūstīšanu un veco, pārbrie- dušo jumpravu izlaišanu brīvībā, it kā šis darbs būtu viņiem uzdots. Viņi bija kā bērni un patiešām mīļi bērni, bet ne vairāk. Viņi deva man nebeidzamus padomus, kā milži meklējami un kā sagūstāmi; mācīja buramvār- dus pret ļaunām varām, piedāvāja ziedes un dažnedažā­dus draņķus, ko triept uz ievainojumiem. Bet nevienam no viņiem neienāca prātā, ka, ja es reiz esmu tik varens bur­vis, par kādu uzdodos, man nav vajadzīgas ne viņu ziedes, ne pamācības, ne buramvārdi pret ļaunām varām, jā, galu galā pat ne ieroči vai bruņas, lai pieveiktu jebkuru uzbru­cēju, kaut tas būtu vai ugunis spļaujošs pūķis vai no elles liesmām izlēcis, vēl gluži karsts sātans, nerunājot jau nemaz par tik nožēlojamiem pretiniekiem kā šie provinces kaktā dēdošie milži.

Man vajadzēja uzēst agras brokastis un jau ar rīta ausmu doties ceļā, jo tā bija pieņemts, bet elles cīniņš ar paša personiskām bruņām mani nedaudz aizkavēja. Iekļū­šana bruņās nekādi nav viegls darbs, pārāk daudz detaļu. Vispirms jāsatin apkārt dubulta sega, tāda odere starp miesu un cieto, auksto tēraudu, tad jāuzvelk piedurknes un bruņu krekls, austs no sīkiem, smalkiem tērauda gre­dzentiņiem, šis audums ir tomēr tik vijīgs, ka, zemē no­mests, bruņu krekls sabrūk kā slapji zvejas tikli; tas ir ļoti smags, un laikam gan pasaulē nav nepiemērotāka ma­teriāla naktskreklam, bet daudzi ar to iztiek — nodokļu ievācēji, reformisti, vienzirga karaļi ar šaubīgu titulu un tamlīdzīgi ļautiņi; tad jāauj kurpes — tādas plakanas ar dzelzs stīpām pārjumtas laiveles — un jāieskrūvē papē­žos milzīgi pieši. Pēc tam jāiesprādzējas cisku un plecu bruņās, tad jāuzkar muguras plāksne un krūšu plāksne, jau skaidri jūtot, ka nupat kļūst par smagu, bet nē — krūšu plāksnes apakšmalai jāpieskrūvē platu tērauda plātņu bruncīši ar izgriezumu mugurpusē, lai varētu sēdēt zirgā, un šis ogļu spaiņa izkropļojums nekādi nevairo valkātāja skaistumu vai ērtības, gar to pat rokas nevar noslaucīt; tālāk jāapjož zobens, jāiemauc rokas divos tau­pības krāsniņu skursteņos, tad jāiesprūdās tērauda cimdos un galvā jāuzmauc tērauda žurku lamatas ar dzelžu pi­numu gar malām, lai aizsargātu arī kaklu, — un gatavs tu esi, iespīlēts kā svece lejamā formā. Dejot tad nenāk ne prātā. Šādās bruņās iesaiņots cilvēks ir līdzīgs riekstam, ko neatmaksājas kost pušu — kodols ir pārāk sīks salī­dzinājumā ar čaumalu.

Apaļā Galda puiši man palīdzēja, pats es nebūtu ticis galā. Tiklīdz mēs bijām beiguši, ienāca sers Bedivers, un es uzreiz sapratu, ka nebūt neesmu izvēlējies ērtāko tērpu garam ceļojumam. Cik dižens viņš izskatījās — slaids, plecīgs un stalts! Koniskā tērauda bruņu cepure sniedzās tikai līdz ausīm, sejsegs sastāvēja vienīgi no tērauda plāk­snītes, kas aizsargāja degunu; citādi viņš no kakla līdz papēžiem bija tērpts vijīgā bruņu stieplīšu auduma kreklā un biksēs. Pāri tam visam no pleciem līdz potītēm pletās ērts apmetnis, arī, kā jau minēju, no tērauda gredzenti­ņiem, iešķelts no vidukļa uz leju gan priekšpusē, gan mu­gurpusē, lai, seglos sēdot, malas brīvi nokarātos gar zirga sāniem. Viņš devās uz svēto grālošanu un bija ļoti piemēroti apģērbts. Es atdotu nezin ko par tādu ietērpu, bet nebija vairs laika velna dzīšanai. Saule jau bija uzlē­kusi, karalis ar visu galmu gaidīja mani ārā, lai atvadītos un novēlētu laimīgu ceļu; ilgāka kavēšanās būtu apgrēcība pret galma etiķeti. Un pašam tikt zirgā ari nebija ko do­māt; kas to mēģinātu, tas piedzīvotu rūgtu vilšanos. Tevi stiepj un stīvē, kā pie mums saulesdūriena ķertu gājēju stiepj uz aptieku, uzsprūda zirgā un iesēdina seglos, un vēl iebāž kājas kāpšļos; visu laiku tu jūties tik kokaini un ērmīgi, it kā tas viss nenotiktu ar tevi, bet ar kādu citu, — gluži kā cilvēks, kas pēkšņi apprecējies, vai zibens vai kaut kā tamlīdzīga ķerts, un nav paspējis ne lāgā at­tapties, ne apjēgt, kur viņš vispār atrodas. Tad īpašā tu­reklī pie manas kreisās kājas ieslēja burinieka mastu, ko viņi te dēvē par šķēpu, un es krampjaini sagrābu to plauk­stā; beidzot man uzkāra kaklā vairogu — un es biju ga­tavs pacelt enkuru un doties jūrā. Visi izrādīja man bezga­līgu sirsnību, un kāda galma dāma pašrocīgi pasniedza man atvadu kausu. Nu ceremonija bija galā, līdzi ņema­mai jumpravai atlika vienīgi nosēsties uz mana seglu spilvena, ko viņa arī izdarīja un vēl apķērās man apkārt ar abām rokām, lai nenokristu.

Tā nu mēs devāmies ce]ā, visi sauca mums ardievas un māja ar mutautiņiem un bruņu cepurēm. Un visi, kurus mēs sastapām, jājot lejā no pakalna un cauri ciematam, godbijīgi mūs sveicināja, izņemot skrandainos nomales puikas. Viņi sauca:

— Re, kāds ķēms! — Un apmētāja mūs ar dubļiem.

Mana pieredze rāda, ka puikas tādi bijuši visos laikos. Nekas viņiem nav svēts, viņi nejūt cienību ne pret ko un ne pret vienu. Viņi brēca: — Šļūc pa diegu, plikpauri! — pravietim, kas, nevienam pāri nedarīdams, gāja savu ceļu sirmā senatnē; viņi bombardēja mani ar zemes pikām viduslaiku svētītajā mijkrēslī, un to pašu atceros no Bjū- kenana valdīšanas laikiem — kad es savukārt biju puika. Pravietim bija lāči, lai izrēķinātos ar puikām, es arī lab­prāt būtu nokāpis no zirga un izrēķinājies ar savējiem, bet tas nu reiz negāja cauri, jo tad es netiktu zirgā atpa­kaļ. Cik riebīga tāda zeme, kurā ne ceļamkrānu nav!

Vēl pēc brīža — un mēs jau bijām laukos. Kas gan va­rēja būt jaukāks un tīkamāks par šo meža taku vientulību spriganā rudens rīta dzestrumā! No pakalniem mēs re­dzējām plašas, zaļas ielejas ar sudrabotiem upju līkumiem un vietumis, kā salas jūrā, izkaisītām birzīm un vientuļiem milzu ozoliem, kas meta zālē melnus ēnu apļus; pāri iele­jām, ar pamali saplūzdamas, atkal zilgoja pakalnu viļņai­nās rindas, un tur, kur šie viļņi likās uzsituši pelēku vai baltu putu pikuci, tur — mēs zinājām — slējās kāda pils. Mēs šķērsojām pašas dabas iekoptus, rīta rasā mirgojošus zālienus, mēs slīdējām kā rēgi pār kūdraino paklāju, kurā noslāpa zirga pakavu skaņas; kā sapnī mums uzmirdzēja meža klajumu zaļganie, cauri koku lapotnēm krītošie, sau­les piestigotie mijkrēšļi, un pie mūsu kājām dzidri, vēsi strautiņi kūleņoja un čaloja pār krācēm, un ūdeņu pus- čukstus dziedātā dziesma veldzēt veldzēja ausis; brīžiem mēs pametām pasauli, ienirdami meža svinīgi tumšos dzi­ļumos, dobjā krēslā, kuras biklie iemītnieki aizspurdza un pazuda skatam, vēl pirms bijām paspējuši pacelt acis uz tāda spurdziena pusi, un kur tikai paši agrākie putniņi sāka mosties un skriet savās rīta darīšanās: cits ar dziesmu, cits ar ķildu, cits ar noslēpumainu klaudzināša- nos un bungāšanu pa tārpu aizēsta koka mizu kaut kur nepieejamos meža biezokņos. Un tā, soli pa solim, kamēr atkal iznirām klajumā.