MARKS TVENS - KONEKTIKUTAS JEŅĶIS KARAĻA ARTURA GALMĀ

— Atpūties jel kādu brīdi, mīļais bērns, tā tu vari iz­tērēt visu valsts gaisu, un tad to vajadzēs ievest no ār­zemēm, bet karaļa kase jau tāpat ir diezgan patukša.

Jā, patiešām dīvaini, cik īss mūžs ir cilvēka apmierinā­tībai. Vēl pirms kāda brīža, kad es rūgti mocījos zirga mugurā, šis miers, šī atpūta, šis saldais, klusais pavēnis pie murdoša strauta, kur es varēju veldzēties pēc patikas, ielejot aiz bruņām pa šļācienam ūdens, man liktos īsta debesu svētlaimes saliņa; bet nu jau es sāku justies ne­apmierināts — daļēji tāpēc, ka es nevarēju aizkūpināt savu pīpi, jo, lai gan es jau pirms krietna laika biju ierī-' kojis sērkociņu fabriku, biju aizmirsis paņemt sērkociņus līdzi, un vēl daļēji tāpēc, ka mums nebija ko ēst. Te nu jums ir vēl viens šī gadsimta un cilvēku brīnišķīgās neap­domības piemērs. Bruņinieki, ceļā dodamies, paļāvās tikai uz gadījumu, jau pati doma piekārt pie šķēpa sviestmaižu groziņu viņiem liktos skandaloza. Visā tajā Apaļā Galda kompānijā noteikti nebija neviena bruņinieka, kurš ne­būtu ar mieru drīzāk nomirt badā nekā piekārt kaut ko tādu pie sava karoga kārts. Un tomēr tas būtu bijis prāta darbs. Es jau grasījos kontrabandas ceļā iegrūst dažas

sviestmaizes bruņu cepurē, bet tiku pieķerts, man vaja­dzēja atvainoties un nolikt tās atpakaļ, un manas sviest­maizes aprija suns.

Tuvojās nakts, pie tam — ar vētru. Satumsa ātri. Mums atlika vienīgi pārgulēt tepat. Jumpravai es atradu drošu patvērumu zem klints pārkares, pats devos tālāk, kamēr uzgāju otru. Biju spiests gulēt bruņās, jo pats no tām izkļūt nevarēju, pieņemt Alisandes palīdzību ne tik, tā būtu jau publiska izģērbšanās. Tik tālu faktiski gan ne­nonāktu, jo zem bruņām biju apģērbts, tomēr ar mātes pienu iezisti aizspriedumi nav tik viegli atmetami; es zi­nāju, ka brīdī, kad man vajadzētu novilkt savus strupos tērauda bruncīšus, es justos ļoti neērti.

Līdz ar vētru mainījās laiks; jo niknāk pūta vējš, jo mežonīgāk zemi patagoja stāvgāzu lietus, jo aukstāks un aukstāks kļuva. Ļoti drīz visvisādas vabolītes, skudras, tārpi un cita nešķīstība, no lietus bēgdama, sāka līst zem manām bruņām, lai sasildītos; un, kamēr daži no viņiem uzvedās diezgan pieklājīgi, ieritinājās mana apģērba kro­kās un gulēja, viss lielais vairums nevarēja vien norim­ties, paši nezinādami, kurp viņi trencas un ko meklē; īpaši jau skudras, kas nebeidzamā procesijā pārstaigāja mani no kāju pēdām līdz galvvidum un atkal atpakaļ un kutināja tik nepanesami, ka ar skudrām es nekad vairs negribētu gulēt kopā. Cilvēkiem, kas nokļūst līdzīgā si­tuācijā, es no sirds neiesaku vārtīties un plosīties, jo tas piesaistītu arī pārējo kukaiņu uzmanību un tad viņi visi līdz pēdējam skrietu šurp, lai izdibinātu, kas te notiek, un stāvoklis kļūtu nesalīdzināmi ļaunāks, un, protams, liktu lādēties vēl briesmīgāk, ja tas vispār būtu iespējams. Taču, ja cilvēks nevārtīsies un neplosīsies, viņam būs jā­nobeidzas, tāpēc izvēle starp abiem variantiem neko ne­groza. Pat jau galīgi sasalis ragā, šo skudru kutināšanos es jutu un raustījos kā līķis, ko apstrādā ar elektrisko strāvu. Es nozvērējos, ka pēc šī ceļojuma nekad vairs nevilkšu mugurā bruņas.

Visās šajās mocību stundās, gan ledū sastindzis, taču degdams dzīvā ugunī, ko uz manas ādas sakūra sīko ložņātāju pūļi, manas pārgurušās smadzenes plosīja tas pats neizdibināmais jautājums: kā cilvēki pacieš šīs nožēloja­mās bruņas? Kāpēc viņi tik sīksti pie tām turas no pa­audzes paaudzē? Kā viņi vakaros vispār aizmieg, zinā­dami, cik drausmīgas mokas viņiem nesīs rīts?

Kad beidzot atausa diena, no manis bija palikusi pāri nožēlojama nelaimes čupiņa: galīgi slims, pusnemaņā no bezmiega, pārguris no vārtīšanās pa zemi, pamiris badā no ilgas gavēšanas, iztvīcis pēc vannas, lai tiktu vaļā no šiem elles kukaiņiem, un turklāt vēl reimatisma savilkts. Un kā to visu bija pārcietusi dižciltigā būtne, titulētā aris­tokrāte, jumprava Alisande Lakarteluāza? Viņa bija gu­lējusi kā nosista, pamodusies mundra kā vāverīte, un, kas attiecas uz vannu, tad to nepazina ne viņa, ne citi šīszemes augstmaņi, tāpēc nejuta pēc tās nekādu vajadzību. Pēc mūsdienu mērauklas šie cilvēki bija tikai savdabīgs mežoņu paveids. Dižciltīgajai dāmai, liekas, nerūpēja arī brokas­tis — vēl viena mežonības pazīme. Savos klejojumos pa Britāniju viņi bija pieraduši pie ilgiem gavēņiem un prata tos paciest; prata arī pirms došanās ceļā uzpildīties ilgam laikam, gluži tāpat, kā to dara indiāņi un žņaudzējčūskas. Sendija droši vien bija pieēdusies vismaz uz kādām trim dienām.

Mēs devāmies ceļā vēl pirms saules lēkta, Sendija sē­dēja zirgā, es kliboju pakaļ. Pēc kādas pusstundas mēs uzdūrāmies nožēlojami skrandainiem radījumiem, kuri šķita labojam to, ko šeit dēvēja par ceļu. Viņi izrādīja man kustonisku pazemību; un, kad es piedāvājos dalīties viņu brokastīs, neiedomājamais pagodinājums satrieca viņus tā, ka viņi no sākuma nespēja pat ticēt, ka es ru­nāju nopietni. Mana dāma nicīgi uzmeta lūpiņu un pagāja malā, visiem dzirdot, pateikdama, ka viņa gan drīzāk ēstu pie vienas siles ar lopiem, — un, ja šī piezīme samulsināja nabaga velnus, tad tikai tāpēc, ka dāma viņus vispār pie­minējusi, bet ne tāpēc, ka viņi justos aizskarti vai apvai­noti, nebūt ne. Un tomēr viņi pat nebija vergi, saimnieka kustamā manta. Likums sarkastiski atzina viņus par brīv­zemniekiem. Septiņas desmitdaļas šīs zemes brīvo iedzīvo­tāju bija vienas kārtas ar viņiem; sīki «neatkarīgie» saim­nieki, amatnieki un tamlīdzīgi; tas nozīmē, ka tieši viņi bija īstā nācija, īstā un vienīgā, kas dara derīgu darbu un ir saglabāšanas un patiesas cieņas vērta, jo bez viņiem nācijas vairs nebūtu, no angļu tautas paliktu pāri tikai sīku drazu kārtiņa — proti, karalis, augstmaņi un muiž­niecība — dīkdieņi, kas neprata nekādas vērtības radīt, toties lieliski prata tās izšķērdēt, radījumi, kuriem saprā­tīgi iekārtotā pasaulē nebūtu nekāda pielietojuma un svara. Taču ar atjautīga trika palīdzību šī apzeltītā minoritāte, kurai pieklātos vilkties gājiena astē, ar paceltu galvu un plīvojošiem karogiem drasēja priekšgalā, paš­rocīgi iecēlusi sevi īstās Nācijas godā; un neskaitāmie mēmie radījumi tik ilgi bija pieļāvuši šādu gājiena kār­tību, ka nu jau uzskatīja to par vienīgo pareizo un ne 'tikai pareizo, bet arī taisnīgo. Priesteri bija iestāstījuši viņu tēviem un stāstīja viņiem arī, ka šis smieklīgais iestādī­jums ir paša Dieva radīts; un tā nu viņi, nemaz nepado­mādami, cik maz ticams, ka dievs debesīs uzjautrinātos ar tik lētiem un nožēlojamiem jokiem, viņi bijīgā padevībā uzskatīja, ka tā tam arī jābūt.

Mūsdienu amerikāņa ausīm šo lēnprātīgo radījumu ru­nas veids likās diezgan ērmīgs. Viņi bija brīvzemnieki, bet nevarēja atstāt sava lorda vai sava bīskapa zemes bez kunga atļaujas; viņi nedrīkstēja paši malt savus graudus un cept savu maizi — to vajadzēja darīt kunga dzirnavās un ceptuvēs, protams, krietni par to samaksājot, no savas personiskās mantas viņi nedrīkstēja pārdot nenieka, ne­atvēlot kungam krietnu procentu no ienākuma, nedz arī kaut ko pirkt no cita, atkal nenorēķinoties ar kungu skaidrā naudā par tādu iespēju; kunga ražu viņiem vaja­dzēja novākt bez maksas un būt gataviem jebkurā brīdī ķerties pie šī darba, atstājot savu labību lietus un ne­gaisa varā, viņiem vajadzēja pieļaut, lai kungs stāda savus augļu kokus viņu tīrumos, un norīt savu sašutumu, kad nevērīgie augļu novācēji izbradāja druvu; tāpat vi­ņiem atlika vienīgi sakost zobus, kad mednieku kavalkā- des auļoja pa laukiem, iznīcinot viņu pacietīgos pūliņus; paši viņi nedrīkstēja turēt baložus, bet viņiem vajadzēja savaldīgi noskatīties, kā kunga baložu bari izknābā viņu vārpas, jo par putna nogalināšanu draudēja briesmīgs sods; kad raža beidzot bija novākta, laupītāji nāca strī­pām, lai noplēstu savu daļu, — vispirms Baznīca nosmēla treknu desmito tiesu, tad karaļa pilnvarotais divdesmito, tad bagātīgi pagrābās milorda sūtītie ļaudis, un tikai tad līdz ādai aplaupītais brīvzemnieks drīkstēja atlikumu ievest savā klētī, ja tas vispār vairs bija pūliņu vērts; tad nāca nodokļi, nodokļi, atkal nodokļi un vēlreiz nodokļi, un uz tiem nodokļiem jauni nodokļi — visi pār brīvā un neatkarīgā nabaga galvu, bet neviens pār lordu vai ba­ronu, neviens pār izšķērdīgo augstmani vai visu aprijošo Baznīcu; lai barons varētu netraucēti gulēt, brīvzemnie­kam pēc smagas darba dienas vajadzēja visu nakti sēdēt pie dīķa un ar pātagu tramdīt vardes; ja brīvzemnieka meita — bet nē, šo pēdējo monarhisma neķītrību pat pa­pīrs nepanesīs; un, beidzot, ja brīvzemnieks, kritis jau ga­lējā izmisumā no šīm mocībām, nav spējis tādu dzīvi vairs panest, atteicies no tās, lai meklētu glābiņu un žēl­sirdību nāvē, lēnprātīgā Baznīca notiesā viņu uz elles ugunīm mūžīgi mūžos, laipnais likums aprok viņu pus­naktī pie krustcelēm un iesprauž apses mietu mugurā, viņa saimnieks, barons vai bīskaps konfiscē visu viņa mantu, bet atraitni un bāriņus padzen no mājām.