Džeks Londons: Pirms Ādama

Jā, mūsu ģimenes dzīve nebija laimīga. Šo teikumu rakstī­dams, es sirsnīgi smejos. Ģimenes dzīve! Ģimene! Aizvēsturis­kajos laikos tā iestādījuma, ko tagad sauc par ģimeni, taču ne­bija. Bars nepazina ne ģimenes, ne radniecības, ne dzimto māju.

Es dzīvoju mātes aizsardzībā, bet mātei taču nebija pastāvī­gas dzīvesvietas.

Viņas galvenās rūpes bija, lai naktis nebūtu jāpavada zemē. Pārējais viņu neuztrauca. Viņa piederēja pie tās senās paau­dzes, kas dzīvoja kokos. Mūsu cilts garīgi augstāk stāvošie lo­cekļi dzīvoja pie upes, bet māte bija pārāk konservatīva, neat­zina nekādus jaunievedumus, visādi pēla liberālo jaunatni un turējās pie meža dzīves.

Mums, protams, bija pašiem savs koks, kur mēs pavadījām lielāko daļu no dzīves. Retumis gadījās, ka nakts mūs pārstei­dza ari citur. Tad mēs gulējām tur, kur bija biezāki zari.

Mūsu pastāvīgais mājoklis bija liela ligzda; rupja, no zariem pīta grīda, uz kuras bija samestas sausas lapas. Tā gan bija daudz primitīvāka par putnu ligzdu, bet ligzdu tomēr atgādi­nāja.

No īstas ligzdas to atšķīra ērts, biezs, no liānām un zari­ņiem taisīts jumtiņš.

Šī nojume gan maz atgādināja tos mājokļus, ko tagad taisa cilvēks. Vislielākais nemākulis tagad spētu uztaisīt labāku jum­tu, bet mēs, lūk, arhitektūras laukā bijām tikai pionieri.

Uz krustām samestiem zariem bija uzmests sausas zāles un liānu slānis. Jumtu balstīja četri collu resni stabi. Tā bija visa labiekārtošana. Jāatzīstas, ka lietainā laikā ūdens caur jumtu tecēja kā caur sietu.

Bet es esmu novirzījies no temata. Es taču gribēju stāstīt par Pļāpu. Viņa dēļ mūsu dzīve kļuva par nastu. Runādams par ģi­menes dzīvi, es, protams, nerunāju par uzturēšanos ligzdā, bet par mūsu attiecībām.

Šai ziņā Pļāpa savu nepastāvīgo raksturu neizrādīja. Viņš vajāja mani nemitīgi, lai gan nespēja man pievērst uzmanību ilgāk par piecām minūtēm. Lietu sarežģīja vēl tas apstāklis, ka ar laiku māte mani sāka mazāk aizstāvēt. Varēja redzēt, ka ģi­menes nesaskaņu dēļ māte sāka mani nīst.

Lieta nonāca tik tālu, ka es nolēmu no ģimenes aiziet.

Tomēr šim nodomam nebija lemts piepildīties, jo vārda tiešā nozīmē es tiku izsviests no ligzdas.

Pļāpa izmantoja gadījumu, kad es ligzdā biju viens pats. Pirms kāda laiciņa patēvs bija aizgājis ogot. Es ligzdā iesnau­dos, bet pēkšņi izdzirdu pazīstamo patēva balsi.

Es sapratu savu bezizejas situāciju un, no bailēm trīcēdams, sarāvos kamolā.

Pļāpa nāca taisni uz mūsu koka pusi un, neganti rēkdams, sāka kāpt augšā. Es jau stāstīju, ka mūsu valoda bija ļoti naba­dzīga un tādēļ, gribēdams izteikt visu ienaidu un vēlēšanos izrēķināties ar mani, Pļāpa savu vārdu krājumu drīz vien bija izsmēlis. Bet ari ar to man pietika. Es sapratu.

Pļāpa vēl nebija līdz ligzdai uzrāpies, kad es uzlēcu kājās un metos bēgt. Drīz es atrados tieva zara galā.

Pļāpa kāpa man pakaļ. Es rāpos aizvien augstāk. Beidzot es sasniedzu vistievākos zarus. Pļāpa pēc dabas bija ļoti bailīgs. Viņš bija ārkārtīgi uzmanīgs. Tievos zaros rāpties viņš negri­bēja, jo bija pārāk smags un nevēlējās riskēt.

Un man pakaļ kāpt jau arī nebija nekādas vajadzības. Ne­lietis to zināja itin labi. Viņa acis iemirdzējās un purns uz brīdi ieguva tādu kā prātīgu izteiksmi. Sagrābis zaru, uz kura es at­rados, viņš sāka to kratīt. Ak Dievs, tavu kratīšanu!

Šīm mokām, likās, nebūs gala. Dusmas Pļāpas spēkus tikai pastiprināja. Viņš ņēmās ar neredzētu piepūli. Un beidzot no­tika tas, ko varēja gaidīt. Zars lūza, un es kritu, nolauzto zaru instinktīvi spiezdams pie sevis.

Paldies Dievam, ka zem koka nebija neviena kuiļa un ka biezie krūmi vājināja kritiena sparu.

Ja man sapnī nācās krist, es ikreiz modos, bet, šo sapni re­dzēdams, es nekad nemodos. Krūmos krizdams, es, žēli pīkstē­dams, braucu tiem cauri līdz zemei.

Es nemodos, bet turpināju sapņot. Asiņains un noraudājies es gulēju biezajā zālē. Paskatījies uz augšu, es ieraudzīju Pļāpu, kurš velnišķīgā priekā dūca pašsacerētu dziesmu un, dziesmas taktī šūpodamies, šūpoja arī koku.

Acumirklī es mitējos raudāt. Es taču vairs nebiju drošībā un tādēļ sapratu visas briesmas, kuras es baurodams varu radīt.

Es beidzu raudāt un dzīvi ieinteresējos par savādajiem gais­mas efektiem, kurus es pats neapzinādamies radīju, paceldams un nolaizdams pieraudātās acu skropstas.

Tad es sevi aptaustīju un secināju, ka belziens nav bijis se­višķi spēcīgs. Šur tur bija izrauts kāds spalvu kušķis, noskrāpē- ta āda, iedūrušās skabargas. Tās bija sevišķi nepatīkamas. Bet mani ievainojumi nebija bīstami. Neviens kauls nebija lauzts, un tais laikos jau cilvēki spēja sāpes vieglāk panestam arī ātrāk izveseļojās, ja vien kaite nebija mirstama.

Kāja gan bija drusku sagrūsta, un kādu nedēļu es kliboju.

Kopš manas krišanas bija pagājis jau labs bridis. Es vēl ar­vien gulēju krūmos.

Pēkšņi mani pārņēma izmisuma pilna apziņa, ka man vairs nav mītnes.

Bet tūlīt pat es arī izlēmu pie mātes un patēva vairs neat­griezties.

"Kaut kā jau iztikšu," nodomāju. "Iešu mežā un uzmeklēšu kādu koka dobumu."

Pārtikas jautājums mani neuztrauca, jo šai ziņā es jau vai­rāk kā gadu biju pilnīgi neatkarīgs. Tikai dažreiz māte man pārtikas ziņā deva kādus norādījumus.

Rāpus līzdams, es klusi izspraucos no krūmiem.

Pļāpa vēl arvien dziedāja un šūpoja koku.

Man riebās uz viņu skatīties, un es devos ceļā. Es biju jau diezgan apķērīgs un tādēļ šo ceļojumu uzsāku ar vieglu sirdi.

Vienalga, kur es nonākšu, ka tikai prom no nīstā patēva.

Uzrāpies kokā un lēkdams no zara uz zaru, es klejoju ilgu laiku.

Kaut kāda noteikta plāna man nebija, jo, līdzīgi saviem ciltsbrāļiem, es uz to nebiju spējīgs.

Nav jāaizmirst, ka es vēl biju bērns, kuram šad tad vaja­dzēja apstāties, paslēpties' un izklaidēties.

Par šī perioda notikumiem es daudz neko neatceros. Mans senais "es" to ir aizmirsis.

Pie labākās gribas es savus saraustītos sapņus tā nevaru sa­kārtot, lai gūtu skaidrāku priekšstatu par to laiku, kurš pagājis līdz manai atnākšanai alu nometnē.

Neskaidri un kā pa miglu atceros, ka grūtības man radīja pārvarēt meža pļavas.

Neatceros arī to,, cik ilgi biju ceļā. Atceros vienīgi, ka saulai­nas dienas mijās ar lietainām. Vējš, lietus un bads mani sevišķi mocīja.

Atceros arī to, kā es kādā dienā mēģināju badu remdēt.

Es medīju ķirzakas. Viņas gozējās saulē pie kāda pakalna. Lielais vairums gan izmuka, bet, akmeņus sānis veldams, es dažu labu astaini tomēr sagūstīju.

Arī čūskas mani mocīja. Taisnību sakot, viņas mani neva­jāja, bet slinki gulēja saulē. Tās bija bailes no čūskām, kas lika man mukt ar tādu steigu, it kā tās tiešām man dzītos pakaļ.

Bieži es košļāju jauno kociņu rūgto mizu un ik dienas ēdu negatavos riekstus.

Sevišķi labi es atceros arī lielās vēdersāpes, kuras laikam iz­raisīja daudz negatavo riekstu un ķirzaku apēšana. Skaidri gan to pateikt nevaru. Nezinu un nesaprotu arī to, kā gan mani ne­uzgāja kāds zvērs, kad, no lielām vēdersāpēm kaukdams, es il­gas stundas vārtījos pa zemi.

No meža izgājis, es atrados nelielā laukumā. Vienā pusē at­radās stāva un ļoti augsta klints krauja, otrā pusē bija upe. Arī krasts bija ļoti stāvs, un mazas taciņas veda uz pašu ūdens malu.