Džeks Londons: Pirms Ādama

Mums ar Ātrkājīti izdevās uzaudzināt puisēnu. Es labi atce­ros, ka viņš pie mums bija vairākus gadus. Neņemos tomēr ap­galvot, ka viņš pārcieta bargo klimatu un sasniedza jaunekļa gadus.

Reiz mūs atkal izbiedēja Ugunsļaudis. Viņi atbrauca nevis ar plostu, bet rupji tēstā laivā. Viņi bija trīs, un viens no tiem bija tas pats klibais vecis. Klibodams viņš uzkāpa krastā un ilgi un vērīgi aplūkoja mūsu alas.

Pēc brītiņa laiva aizbrauca. Ātrkājīte briesmīgi pārbijās. Arī mums nebija labi ap sirdi. Ātrkājīte visu nakti murgoja, rau­dāja un vaimanāja.

Otrā rītā viņa paņēma bērnu un ar kliedzienu, žestu un žēlu skatienu palīdzību piespieda mani doties jaunā, ilgā un uztraucošā ceļojumā.

Mums aizejot, nometnē palika tikai astoņi cilvēki - viss, kas bija atlicis no mUsu cilts.

Nebija nekādu cerību, ka viņi izdzīvos. Ja viņus nenokāva Ugunsļaudis, tad tie gāja bojā klimatisko apstākļu dēļ. Mēs dzīvojām tālu no jūras un nebijām pieraduši pie mitrā gaisa, kurš tagad uz mums atstāja tik nāvējošu iespaidu.

Mēs gājām uz dienvidiem, turēdamies gar lielā purva malu. Gājām daudz dienu. Likās, ka mēs esam iekļuvuši apburtā lokā, kuram nav ne gala, ne sākuma. Nejauši mēs pagriezāmies uz rietumiem, pārgājām pār kalnu grēdu, bet iekūlāmies ļoti nepatīkamā apgabalā. Koku šeit nebija. Visapkārt tikai kaili kalni, drūmas klintis, krācoši viļņi un nežēlīgi ass vējš.

Noskumuši mēs griežamies atpakaļ, rāpāmies atkal kalnos un, iedami uz austrumiem un dienvidiem, atkal pienācām pie bezgalīgi liela purva.

Beidzot - nezinu īsti, pēc cik ilga laika - mēs sasniedzām purva dienvidu malu un turpinājām ceļu uz austrumiem.

Pamazām kļuva arvien siltāks, koki auga aizvien biezāk, un vēl tālāk sākās nepārtraukti meži.

Mēs bijām nonākuši brīnišķīgā vietā, bet nolēmām arī še neapstāties.

Pārgājuši pāri vēl dažām kalnu grēdām, mēs sasniedzām vēl mežaināku apgabalu.

Jo vairāk mēs attālinājāmies no purva, jo gaiss tapa siltāks. Mēs gājām tik ilgi, kamēr sasniedzām lielu upi, kuras krasti, kā liekas, Ātrkājīti apmierināja. Es domāju, ka tos četrus gadus, kurus es viņu neredzēju, Ātrkājīte bija pavadījusi šeit.

Mēs pārbraucām pār upi ar plostu un izkāpām pretējā krastā pie stāva kalna pakājes. Kalna virsotnē mēs uzgājām alu, kura nezinātāja acīm bija gluži neredzama un kurā mēs tāpēc apmetāmies uz dzīvi.

Mans stāsts tuvojas beigām, un man maz vairs kas sakāms.

Mēs apmetāmies alā uz visiem laikiem, un, pateicoties la­biem dzīves apstākļiem, fnūsu ģimene manāmi pieauga.

Ar to beidzas manas atmiņas. Manu sapņu robežas ir vilk­tas šai kalna alā. Jādomā, ka te dzima tas, kam man jāpateicas par maniem sapņiem - tas, kurš izpildīja starpnieka lomu, no­dodams man visas Lielzobja - mana otrā "es" - atmiņas un pārdzīvojumus.

Un šīs atmiņas līdz manīm ir nonākušas tik spilgtos un spē­cīgos tēlojumos, ka es pat nespēju pareizi noteikt, kādā laik­metā es īstenībā esmu dzīvojis.

Es bieži domāju par sakaru, kāds pastāv šo abu diametrāli pretējo indivīdu, manu divējādo "es" starpā.

Savā tagadējā veidolā es, protams, esmu cilvēks, bet es esmu arī Lielzobis, viena no dabas primitīvākajām radībām, kurš nevar par cilvēku saukties. Tātad kaut kur slēpjas kāda neredzama saite, kura cieši saista šis abas pretišķības. Kur tad atrodas tas sencis, kurš stāv krustcelēs un ir vienādi tuvs gan man kā cilvēkam, gan kā primitīvai radībai?

Bieži man nāk prātā ari šāda doma: ja mani ciltsbrāļi ne­būtu izkauti, vai arī viņi būtu attīstījušies līdz cilvēkam? Vai es un man līdzīgie būtu izgājuši cauri šim brīnišķīgajam un diža­jam pārvērtību procesam?

Varbūt tā lieta notika arī šādi: kāds no maniem attālākiem senčiem un Lielzobja pēcnācējiem pievienojās Ugunsļaužu cil­tij un ņēma par sievu Ugunsļaužu jaunavu.

Tādu jautājumu un varbūtību ir ļoti daudz, bet ne uz vienu es nevaru dot noteiktu atbildi.

Neapšaubāma ir tikai viena lieta: savus pārdzīvojumus, piedzīvojumus un domas Lielzobis ir atstājis kā mantojumu kāda sava pēcnācēja garīgai struktūrai, un šīs atmiņas tajā no­stiprinājušās ar tādu spēku, ka, tūkstošām paaudzēm cauri ie­damas, tās nav izzudušas, izgaisušas, iznīkušas.

Beidzot uzskatu par vajadzīgu atcerēties vēl vienu mana stāsta varoni.

Es bieži vien redzu šādu sapni. Nevaru tieši pateikt, uz kādu manas toreizējās dzīves periodu šis sapnis attiecas, bet jādomā, ka tas ir daļa no manas dzīves mierīgākā perioda.

Es ar savu ģimeni dzīvoju un baudu labklājību savā nepie­ejamajā kalnu alā. Kādu dienu, savējos alā atstājis, es eju uz mežu un austrumu virzienā aizeju no alas diezgan tālu. Manu uzmanību saista savāds troksnis, un es pamanu Mežaļaužu pūli. Krūmos paslēpies, es varu tos mierīgi novērot. Viņi ir jautri un mierīgi. Viņi dejo, lēkā, smejas un kaut ko mežonīgā balsī dzied.

Pēkšņi viņi pārtrauc savas dziesmas un dejas, bailīgi spiežas cits pie cita un izmisumā raugās apkārt. Liekas, ka viņi meklē glābiņu.

Es pabāžu no krūmiem galvu un ieraugu Sarkanacaino Glūniķi, kurš nesteigdamies piečāpo pie Mežaļaužu pūļa. Var redzēt, ka šoreiz viņam galvā nav ļaunu domu un viņš negrib nevienam pāri darīt. Šai pūlī viņš acīmredzot jūtas kā savs cilvēks.

Smagi savas līkās un dzīslainās kājas cilādama un uz rokām balstīdamās, nāk veca mātīte. Tā ir Glūniķa pēdējā sieva, kuru viņš apņēmis no Mežaļaužu cilts.

Sarkanacainais Glūniķis mierīgi un visdraudzīgākā kārtā nosēžas savu jauno radinieku vidū.

Es viņu redzu - redzu tai brīdī, kad rakstu šīs rindas. Re­dzu, ka viņš bola savas liesmojošās acis, visus klātesošos pēc kārtas apskatīdams. Tad, vēl arvien apkārt skatīdamies, viņš saliec savu milzīgo kāju un ar līkajiem pirkstiem pakasa vē­deru. Jā, tas ir viņš, Sarkanacainais Glūniķis, atavisms.