Džeks Londons - Pirms Ādama

Cīņa gāja ar pārtraukumiem. Mūsējie visi bija paslēpušies, un Ugunsļaudis acīmredzot kala plānus, kā mūs no alām izdzīt.

Dažreiz kāds no ienaidniekiem iznāca no krūmiem, bet vi­ņu tūlīt sagaidīja akmeņu krusa. Tad pretinieks muka un ap­šaudīja alas ar bultām.

Starp uzbrucējiem bija arī vecais, stīvais mednieks. Viņš, cik es sapratu, bija vadonis. Visi viņam klausīja, iedami tur, kur viņš pavēlēja.

Neliels ienaidnieku pulciņš iegāja mežā un drīz atgriezās ar sausiem zariem, lapām un zāli. Tad visi tuvojās alām; lielākā daļa uzbrucēju turēja ieročus gatavībā.

Es arvien vēl glūnēju lejup. Ugunsļaudis sakrāva zarus un sauso zāli gar sienu, netālu no pirmā stāva alām, un aicināja sev talkā briesmīgo sabiedroto - uguni.

Sākumā parādījās tievas dūmu strūkliņas, kuras griezda­mās stiepās uz augšu. Dūmu strūklas auga augumā, un starp tām, te uzliesmodamas, te dzisdamas, šaudījās liesmu mēlītes. Zari brikšķēja, kļaudamies cits pie cita. Ugunīgās čūskas tos žņaudza.

Dūmi kļuva arvien biezāki un smacīgāki, līdz beidzot ietina visu kalnu pakāji. Es atrados pārāk augstu, dūmi man nekaitēja, tikai retumis koda acīs. Es izberzēju acis un turpināju lūkoties neredzētajā skatā.

Vecais bija pirmais, kuru Ugunsļaudis izsvēpēja no alas. Vējš aizpūta dūmus sāņus, un es varēju šo notikumu novērot no sākuma līdz beigām.

Vecais izskrēja no alas un, rokām mētādamies, skrēja gar ugunskuru. Viņš uzmina kvēlojošai oglei, iekaucās no sāpēm un tad sāka rāpties kalnā. Sāka šņākt bultas. Vecais apstājās, pieplaka pie klints, atplēta muti un sāka kratīt galvu.

īsu brīdi vēlāk visa viņa mugura bija vienās brūcēs. Visur rēgojās spalvainie bultu gali.

Viņš bija vecs, vecāks par jebkuru no mums, bet mirt viņš negribēja. Redzēdams, ka no nāves vairs nevar izbēgt, viņš skumji iekaucās… Te viņa rokas nošļuka gar sāniem, un viņš nokrita no klints.

Man liekas, ka krizdams viņš salauza kaulus. Zemē gulēdams, viņš vēl kustējās, mēģināja pat piecelties. Bet te pie viņa pieskrēja Ugunscilvēks un ar milzīgu vāli sadragāja viņa kailo pauri.

Lūk, tāda bija Vecā nāve! Un tādu pašu galu sagaidīja dau­dzi no mūsu cilts. Nespēdami paciest kodīgos dūmus, viņi drāzās no alām laukā un krita no ienaidnieku bultām. Dažām sievietēm un bērniem bija bail alas atstāt, un viņi dūmos tur­pat arī noslāpa.

Kad Ugunsļaudis pirmo stāvu bija iznīcinājuši, viņi sāka gatavoties otrā un trešā stāva aplenkšanai. Kamēr viņi ar mal­kas un žagaru klēpjiem rāpās augšā, Sarkanacainajam Glūni­ķim izdevās ar sievu un bērnu izskriet no alas un sasniegt klints augšu.

Ugunsļaudis bija pārsteigti. Būdami pārliecināti, ka, līdz nāvei pārbijušies, mēs paliksim alās, viņi, redzēdami, ka Glū­niķis skrien pa nogāzi, negribēja savām acīm ticēt. Bultas viņi atcerējās tikai tad, kad bija jau par vēlu. Klints galu sasniedzis, Glūniķis pagriezās, nikni paglūnēja uz ienaidniekiem, zvērīgi ierēcās un sāka dauzīt krūtis.

Ugunsļaudis laida viņam pakaļ veselu bultu mākoni, bet tās Glūniķi nesasniedza. Nākamajā brīdī viņš pazuda no acīm.

Es redzēju, ka dūmi piepildīja trešo un ceturto alu rindu. Tikai nedaudzi spēja pārrāpties pār klinti. Visi cita krita lejā, kur bija jau daudz līķu.

Man nāk prātā Biezlūpis. Viņš, žēli īdēdams, ar caururbtām krūtīm atskrēja līdz mūsu alas ieejai, pakrita un noplūda asinīm.

Ugunsļaudis nesteigdamies kāpa arvien augstāk. Visas ze­mākās alas jau bija izkvēpinātas un to iedzīvotāji apkauti.

Mani ciltsbrāļi izmantoja tos brīžus, kad dūmi aizklāja klinti, un muka, cik ātri vien spēja. Kas šādu mirkli palaida ga­rām, bija tikpat kā miris.

Es sapratu, ka arī mums jābēg, bet nevarēju pārvarēt savu ziņkārību.

Pēkšņi Ugunsļaudis pārtrauca savu postošo darbību. Lie­lais vairums jau bija novākts; pārējie slēpās alās.

Beidzot es paklausīju Ātrkājītes lūgumam un sāku rāpties klints galam pāri. Mūs ieraudzījuši, Ugunsļaudis sāka skaļi kliegt. Izrādījās, ka pie šī uztraukuma vainīga Ātrkājīte.

Ugunsļaudis sāka ātri sarunāties un rādīt uz manu sievu. Viņa drebēja no bailēm, spiedās man klāt un vilka mani aug­šup. Klints galu sasnieguši, mēs vairs atpakaļ neskatījāmies, bet ieskrējām mežā.

Šis atgadījums mani pārsteidza, un es to bieži vien pār­domāju.

Nav izslēgta varbūtība, ka Ātrkājīte ir cēlusies no Uguns- ļaudīm. Var jau būt, ka viņa tos atstājusi agrā bērnībā, citādi viņa tos atcerētos un tik briesmīgi nebūtu baidījusies. Varēja būt arī tā, ka viņa, piederēdama pie šīs cilts, saules gaismu ie­raudzījusi kaut kur tālu no savējiem. Es pats domāju, ka viņas tēvs ir Ugunscilvēks, kurš bija ņēmis sievu no mūsu cilts. Tā­dā kārtā Ātrkājīte varēja būt jauktene, kura bija vienādi tuva kā mums, tā Ugunsļaudīm. Tādi gadījumi ir bijuši. Ātrkājīte pati par sevi neko nespētu pastāstīt. Nespētu pastāstīt pat tad, ja viņa mācētu runāt.

Mēs pārdzīvojām briesmīgu un neaizmirstamu dienu.

Tie, kas bija vēl dzīvi palikuši, aizbēga uz purvu un noslē­pās mežā.

Ugunsļaudis skrēja tiem pakaļ, bez žēlastības kaudami visus, kurus vien varēja sagūstīt.

Bija redzams, ka viņi rīkojas ar iepriekšēju nodomu.

Viņu skaits bija pieaudzis, dzīve tiem kļuvusi neērta. Tādēļ arī viņi bija nodomājuši mūs iznīdēt. Viņi savu mērķi sasnie­dza. Jā, citādi tas nevarēja būt, jo, salīdzinot ar viņiem, mēs bi­jām muļķīga un neattīstīta suga. To, kas bija noticis, nevar saukt par kauju. Tā bija slepkavība, grautiņš. Zvērīgie preti­nieki nežēloja nevienu un, pūlēdamies iekarot sev teritoriju, netaupīja ne lielus, ne mazus.

Mums likās, ka pasaulei pienācis gals, un mūsu izmisumam nebija robežu. Mežā nonākuši, mēs rāpāmies kokos, bet arī te neatradām patvēruma, jo Ugunsļaudis ielenca mežu un slaktē­ja vienu bēgļu pulciņu pēc otra.

Nekad vēl man nebija nācies pieredzēt tik daudz briesmu. Visu dienu mani kratīja drudzis.

Mēs abi nepalikām ilgi vienā vietā. Šis apstāklis mūs glāba. Bet mēs sākām noprast, ka uz glābšanos ir ļoti maz cerību, ka mūs drīz panāks. Ugunsļaudis skraidīja pa mežu. Viņi meklēja mūsu pēdas, apreibuši no izlietajām asinīm, un savā nežēlībā pārspēja visu, ko vien es varēju iedomāties.

Mēs varējām iet, kurp vien gribējām, visur mēs redzējām viņu nežēlības upurus.

Es nezinu, kas notika ar manu māti, bet es redzēju Pļāpu, kurš, bultām caururbts, nokrita pie mana dzimtā koka. Šo skatu redzēdams, es no priekiem skaļi iesmējos.

Pirms es šo nodaļu beidzu, jāpasaka kāds vārds par Sarkan­acaino Glūniķi.

Ugunsļaudis viņu noķēra kokā, netālu no purva. Es ar Ātr­kājīti atrados drošībā un tādēļ varēju viņu novērot.

Ugunsļaudis bija pārāk aizņemti ar Glūniķa ķeršanu, lai pievērstu mums uzmanību. Arī biezie koku zari mūs aizsedza skatienam.

Zem koka, kurā sēdēja Glūniķis un viņa ģimene, bija sala­sījušies ap divdesmit Ugunscilvēku. Viņi laida bultas uz labu laimi. Nokritušās viņi uzlasīja un laida atkal.

Sarkanacaino Glūniķi es neredzēju, bet retumis dzirdēju viņa rēkšanu. Pēc brīža ari rēkšana apklusa, jo Glūniķis bija ie­rāpies dziļumā. Glūniķa sieva dobumā neiekļuva, bulta viņu norāva zemē.

Viņa bija smagi ievainota un nespēja kājās piecelties.

Bet bērnu viņa pūlējās visiem spēkiem sargāt. Viņa lūdzās Ugunsļaudīm žēlastību, bet tie tikai smējās, dauzīja sievieti ar rungām un skrāpēja ar garajiem nagiem.