Džeks Londons - Pirms Ādama

Sieviete raidīja uz viņiem lūdzošus skatus un, pie sevis pie­spiedusi, sargāja savu bērnu.

Te pie viņas pienāca kāds vīrs ar lielu vāli. Sieviete to ierau­dzīja, visu saprata, bet turpināja lūgties, līdz saņēma pēdējo triecienu.

Glūniķis sēdēja dobumā pilnīgā drošībā.

To apzinādamies, Ugunsļaudis noturēja īsu apspriedi.

Viens no medniekiem uzrāpās kokā.

Tālāko es nedabūju redzēt, bet dzirdēju niknas cīņas troksni un redzēju, ka pūlis ir satraucies.

Pēc īsa brīža Ugunscilvēka ķermenis nokrita no koka zemē un palika guļot. Pārējie viņam pieskrēja klāt. Viens pacēla kri­tušā galvu, bet tā gļēvi nokarājās uz sāniem. Ar savu vajātāju Glūniķis bija ticis ātri galā.

Ugunsļaudis noskaitās.

Pamanījuši kokā plaisu, viņi to piepildīja ar sausām lapām, zāli un pielaida uguni.

Redzēdami jaunas briesmas, mēs abi nolēmām mukt.

Ugunsļaudis turpināja savu darbu. Biezi dūmi apņēma degošo koku.

Pēkšņi viņi atlēca no degošā koka. Sarkanacainais Glūniķis jau bija viņiem rokā.

Nekad vēl es nebiju Glūniķi redzējis tik niknu. Mētādamies ar garajām rokām, viņš vienā mirklī tuvākajam medniekam pārplēsa seju. ja atceras Glūniķa milzīgo spēku, par to nav ne­kāds brīnums. Sagrābis otru mednieku, viņš tam pārkoda rīkli.

Ugunsļaudis kliegdami atkāpās, bet tad metās no jauna Glūniķim virsū.

Bet te Glūniķim izdevās sagrābt vāli, ar kuru viņš sāka dragāt ienaidnieku galvas.

Ugunsļaudis atkal atkāpās. Glūniķis notīrīja sev ceļu un rēkdams ieskrēja mežā. Pakaļ raidītās bultas viņu nepanāca.

Mēs nekavēdamies devāmies ceļā, bet sastapām otru Ugunsļaužu pulciņu. Mums nācās atkāpties purvā. Šo vietu mēs labi pazinām un tādēļ bez bailēm devāmies uz priekšu pa staigno purvu. Ienaidnieks mums neiedrošinājās sekot, un tā­dēļ mēs mierīgi turpinājām ceļu uz mežu, kurš atradās starp mazo un lielo purvu.

Mežiņā mēs sastapām Ļepausi. Nezinu, kā gan viņš bija spējis no nāves paglābties. Laikam tāpēc, ka iepriekšējā nakti nometnē nebija bijis.

Mežiņš nebija liels, bet diezgan biezs. Kādu laiku te mēs va­rējām slēpties. Bet Ugunsļaudis vajāja mūsu cilts vēl dzīvi pa­likušos ar nedzirdētu neatlaidību. Varēja noprast, ka viņi ir nolēmuši mūs visus izkaut.

Pusdienas laikā mēs pamanījām Spalvaino, kurš kopā ar sievu gāja uz austrumiem. Viņi gāja steigšus, bet ļoti uzmanīgi, un viņu sejās bija lasāmas mežonīgas bailes.

No tās puses, no kuras tie bija nākuši, drīz sāka skanēt klie­dzieni. Ugunsļaudīm bija izdevies pārkļūt pār mazo purvu.

Mēs visi trīs devāmies Spalvainim pakaļ. Lielo purvu sa­snieguši, mēs apstājāmies, jo šeit nezinājām nevienas takas.

Mēs bijām ārpus mūsu teritorijas, vietā, no kuras mūsu cilts vienmēr bija vairījusies. Neviens no mums tik tālu nekad nebija bijis. Ja ari bija, tad nekad nebija atgriezies. Lielais purvs sevi slēpa neredzamas briesmas.

Un tā nu mēs drebēdami stāvējām purva malā. Ugunsļaužu kliegšana skanēja arvien tuvāk.

Spalvainis metās uz priekšu un, pārskrējis pār pirmo staig­nāju, sasniedza cietu vietu.

Viņa sieva tam sekoja. Viņa paspēra dažus soļus, bet sabi­jusies atnāca atpakaļ.

Ātrkājīte bez bailēm devās purvā un simts metru tālāk par Spalvaini izbrida uz cietas takas.

Kad mēs ar Ļepausi viņu panācām, ienaidnieki jau bija mežmalā.

Spalvainā sieva tos ieraudzīja, skrēja mums pakaļ, bet iegrima staignājā.

Atskatījušies mēs ieraudzījām, ka Ugunsļaudis nabaga sie­vieti apstrādāja ar bultām. Bet viņa grima šķidrajās dūņās ar­vien dziļāk. Bultas jau sāka arī līdz mums atlidot.

Spalvainais skumji noskatījās sievas nāvē, piebiedrojās mums, un mēs četri, nezinādami, kurp ved atrastā taka, devā­mies iekšā lielajā purvā.

Skaidri nevaru pasacīt, cik ilgi mēs klejojām pa lielo purvu. Galvā man bija pilnīgs haoss un ne mazākās jēgas. Visas atmi­ņas sajukušas. Tomēr domāju, ka mūsu klejošana ilga vairākas nedēļas.

Man liekas, ka mūs visus dzina nežēlīgas bailes un ka šo baiļu ietekmē mēs tik ilgi klejojām pa šķidro purvāju, kur ik uz soļa bija sastopami riebīgi rāpuļi. Viņu bija tik daudz, ka ne­bija pat kur kāju spert.

Bija dzirdami arī plēsīgo zvēru rēcieni, bet mēs gājām, gā­jām, atpakaļ neskatīdamies, gājām bez noteikta mērķa, slīdē­dami un klupdami pa glumo glūdu.

Es atceros, ka mēs bieži bijām spiesti nogriezties no ceļa, lai apietu upes un upītes, ezerus un staignājus.

Gadījās arī mētras. Upes bieži pārpludināja plašus apgaba­lus. Bija arī ilgstošas badošanās, kad, novārguši un izsalkuši, mēs tikko spējām nosēdēt uz zara.

Manā atmiņā ļoti dzīva šāda aina: visapkārt lieli koki, no to zariem nokarājas lieli sūnu kušķi, bet ap stumbriem kā milzu čūskas vijas stiprās liānas. Zeme ir mīksta un mālaina, pār to stiepjas plāna miglas sega. Mūsu kompānijā ir tikai divpadsmit cilvēku. Mēs visi esam briesmīgi novājējuši - kauli un āda. Taisni vai jābaidās, ka kauli ādu nepārdur. Mēs vairs nedziedam, nepļāpājam, nesmejamies un nespēlējamies. Mēs esam bezgala nospiesti un šad tad klusi ievaidamies, pa- blenžam cits uz citu un spiežamies viens pie otra. Liekas, ka pienākušas pēdējās dienas šai pasaulē un ka mēs, vienīgie šīs briesmīgās katastrofas aculiecinieki, esam še sapulcējušies, lai šo galu sagaidītu.

Šī aina manā atmiņā ir sevišķi dzīva, lai gan nav nekādā sakarā ar ceļojumu pa purvu.

Man tiešām grūti pateikt, kā mums izdevās pāriet pār purvu, bet pāri mēs tikām, sasniegdami kalnainu apgabalu. Caur šo apgabalu tecēja upe. Tā bija mūsu pašu upe, kurai purvainais apgabals piegādāja ūdeni. Upes dienvidu krastā mēs zemē uzgājām lielas alas. Aiz kalniem tālāk uz rietumiem dienu un nakti krāca jūra.

Un še, upes piekrastes alās, mēs apmetāmies uz dzīvi.

Mūsu pulciņš bija ļoti mazs. Palaikam mums pievienojās arī tie nedaudzie, kuriem bija izdevies no Ugunsļaudīm izmukt.

Viņi nāca no purva, pa vienam, diviem, trijiem; nāca pus­dzīvi, bada nomocīti… Dzīvi ģindeņi.

Kad jaunās kolonijas dvēseļu skaits bija sasniedzis trijus desmitus, neviens vairāk neieradās.

Nebija arī Sarkanacainā Glūniķa.

Uzskatu par. vajadzīgu atzīmēt, ka arī bērnu nometnē nebija. Daudzi bija nokauti un citi purvā gājuši bojā.

Nav vērts šķiest laiku, aprakstot tos gadus, kurus mēs pava­dījām upmalā. Klimatiskie apstākļi nebija mums labvēlīgi. No aukstā un drēgnā gaisa visiem sāpēja krūtis un naktīs kāss neļāva gulēt. Bija redzams, ka šādus apstākļus mēs nepārdzī­vosim. Retumis dzima pa bērnam, bet viņi ilgi nedzīvoja un mira no barības trūkuma. Deģenerācija ātriem soļiem gāja uz priekšu, un mūsu skaits manāmi plaka.

Arī barība uz mums atstāja kaitīgu iespaidu. Agrāk mēs ēdām augu barību, bet tagad bijām spiesti ķerties pie zivīm, vēžiem, krabjiem, austerēm, kuras jūra izmeta krastā. Arī vai­rākas ūdensaugu sugas mēs sākām lietot ēšanā.

No neparastās barības mums sāka sāpēt kuņģis, mēs nolie­sējām, nodzeltējām un izskatījāmies pēc tādiem, kam ir ne­dziedējams kuņģa katars.

Ļepausis gāja bojā, lasīdams austeres. Viņš bija iebāzis ro­kas milzīgā gliemežvākā. Nespēdams rokas izraut, nedz arī smago vāceli panest, paisumam uznākot, Ļepausis bija no­slīcis.

Nākamajā rītā mēs uzgājām viņa līķi un nolēmām nekad pie tik lieliem gliemežiem neķerties, lai mūs nepiemeklētu tas pats liktenis kā Ļepausi.