Džeks Londons - Pirms Ādama

Bailes pārņēma mūs visus vienā laikā, un acumirklī lau­kums kļuva kluss.

Tikko mēs bijām alās nolīduši, pie debesīm iedegās zvaig­znes, meža un klinšu ēnas padarīdamas vēl melnākas.

Mēs baidījāmies ne tikai no tumsas. Nekādu reliģisku jūtu mums nebija - trūka pat visniecīgākā jēdziena par citu, nere­dzamu pasauli.

Mēs pazinām tikai redzamo pasauli, un viss, no kā mēs bai­dījāmies, bija tikpat reāls un pilnīgi konkrēts. Mūs baidīja plē­sīgi zvēri - radījumi ar miesu, asinīm un kauliem. Tikai viņu dēļ mēs slēpāmies no tumsas, jo, gaismā nerādīdamies, šie plēsoņas naktis bija neierobežoti valdnieki. Viņi mūsu dvēse­lēm lika bailēs drebēt, bet šīs bailes arī bija tikai konkrētas. Nekā mistiska tajās nebija.

Pilnīgi iespējams, ka šīs reālās bailes, pakāpeniski pārveido­damās, ir pārvērtušās par abstraktām bailēm un tādējādi radī­jušas spēcīgu un neuzveicamu priekšstatu par citu, nepazīs­tamu pasauli, kurā mīt mums naidīgas būtnes - būtnes, ku­rām nav miesas un asiņu.

Tikai vēlākās paaudzes, pavirzīdamās uz priekšu vispusīgas attīstības ziņā, būs attīstījušas sevī lielākas bailes no nāves, tumsu pārvērzdamās par pasauli, kurā mīt spoki un gari.

Man liekas, ka Ugunscilvēki šādas bailes jau pazina. Kas at­tiecas uz mums, tad jāsaka, ka mēs baidījāmies no nakts mel­numa un slēpāmies alās vienīgi tādēļ, ka baidījāmies no tādiem ienaidniekiem kā Plēsējzobs, lauvas, vilki, suņi un citi plēsoņas.

Nākamajā ziemā Ļepausis paņēma sievu. Man šī lieta bija gluži negaidīta, jo par savu nodomu viņš man nekad nebija ieminējies.

Par drauga apsievošanos es dabūju zināt gluži negaidot un pie tam šādā sakarā: vēlu vakarā, mājās pārnākot, es rausos alā, bet negaidot sajutu šķērsli - mana vieta jau bija aizņemta. Ļepausis ar savu kundzi bija mierīgi iekārtojušies alā. Un šī kundze izrādījās mana pusmāsa, Pļāpas meita.

Es mēģināju iespraukties ar varu, bet, tā kā alā vietas bija tikai diviem pieaugušajiem, es, visām pūlēm par spīti, iekšā netiku.

Dažas spēcīgas dunkas mani pārliecināja, ka man sava paša alā vairs nav ko meklēt un ka vislabāk būs, ja es nekavēdamies posīšos prom.

Es aizgāju un šo nakti, kā arī dažas citas pārlaidu šaurajā spraugā starp divām alām. Kļūmīgos dzīves brīžos šī sprauga mani arvien bija glābusi. Un es uz šo spraugu stipri paļāvos. Ņemot vērā nesenos piedzīvojumus, es spriedu, ka spraugā mani sagaida pilnīga drošība.

Viss būtu labi, ja nebūtu bijis suņu, kuri bija tik izkāmējuši un vāji, ka caur spraugu ložņāja ne sliktāk par mani.

Dažas naktis pagāja mierīgi, bet tad suņi uzoda manas pēdas.

Ja viņi būtu klupuši spraugā iekšā no abām pusēm, beigas man bUtu. Par laimi, tas tā negadījās, un šoreiz es no nāves izglābos. Tomēr, šļūkdams laukā no spraugas, es uzdūros suņu baram, kurš mani gaidīja. Es pa nogāzi muku augšup. Viens no suņiem no manis neatkāpās ne soli un pēkšņi sagrāba mani aiz kājas un tikko nenogāza zemē. Viņš, kā jau teicu, cieši ie- kodās man kājā, bet es, neraugoties uz briesmīgajām sāpēm, rāpos augšā, vilkdams suni sev līdzi.

Drīz es atrados uz klints apmēram divpadsmit pēdu virs bara, kurš neganti, bet veltīgi pūlējās man piekļūt.

Juzdamies pilnīgā drošībā, es sagrābu kājā iekodušos un no ilga bada noliesējošo suni un to nožņaudzu. Tas man nenācās viegli, jo suns izmisīgi turējās pretī.

Beidzot viņš tomēr palaida zobus vaļā un saļima.

Es uznesu beigto suni pašā klints galā un nakti pavadīju iedobumā pie alas, kurā Ļepausis ar savu jauno sievu mierīgi gulēja.

Pirms es ierīkojos uz dusu, man vajadzēja noklausīties ciltsbrāļu lamāšanos, jo lielais troksnis bija viņus uzmodinājis. Bet šī lamāšanās mani neapbēdināja. Es lietai piegāju no jaut­rās puses un nolēmu viņiem atdarīt.

Kad suņu bars beidza kaukt un visi aizmiga, es laidu pa krauju lejā lielu akmeni, kurš dārdēdams ripoja lejā. Tūliņ vi­sās alās atskanēja nikni rēcieni. Man bija ļoti jautri ap dūšu, un es smējos pilnā rīklē.

Nākamajā rītā es, Ļepausis un viņa sieva ķērāmies pie nožņaugtā suņa un tā saēdāmies, ka trīs dienas neņēmām mutē ne augļus, ne saknes.

Ļepauša precības nebija no laimīgajām, un, man par lieliem priekiem, laulības saites drīz izira.

Vēlāk es dabūju zināt, ka visā kopdzīves laikā Ļepausis ir bijis tikpat nelaimīgs kā es.

Es biju gluži viens un neizsakāmi cietu arī tādēļ, ka man bija atņemta mana iemīļotā mazā ala. Nesaprotu, kādēļ es nemeklēju sakaru ar citiem ciltsbrāļiem. Jādomā, ka mana ilg­gadējā draudzība ar Ļepausi bija tā mani pārņēmusi, ka cita draudzība nebūtu bijusi iespējama. Tā bija kļuvusi par paradumu.

Es, protams, arī būtu varējis apņemt sievu un varbūt arī būtu to izdarījis, ja ciltī nebūtu jūtams sieviešu trūkums.

Par šo apstākli ir vainojams vienīgi Sarkanacainais Glūni­ķis, kurš galīgi nelikās ne zinis par pārējo ciltsļaužu labumu un labklājību.

Bet bez visiem šiem iemesliem bija vēl viens apstāklis, kas mani no precēšanās atturēja. Tās bija atmiņas par Ātrkājīti.

Lai tur vai kā, bet visā Ļepauša laulības laikā es biju visne­laimīgākais radījums pasaulē. Augām dienām es bez jēgas slaistījos pa nometni un naktīs trīcēju par savu dzīvību kā apšu lapa.

Te nejauši viens no mūsējiem nomira, un viņa sieva tūlīt pārgāja cita vīrieša alā.

Es okupēju atstāto alu, bet, ievērojot tās pārāk plato ieeju, kura pat Sarkanacainajam Glūniķim bija labi pieejama, es at­griezos uz veco spraugu. t

Pienāca vasara. Es cauras dienas aizvadīju mežā, pārgulē­dams ligzdā netālu no dīķa.

Vēlreiz atgādināšu, ka Ļepausis nevarēja lepoties ar laimīgu laulības dzīvi. Nav jāaizmirst, ka viņa sieva taču bija Pļāpas meita.

Ja jūs atceraties Pļāpas dabu, tad jūs sapratīsiet, ka šī fūrija bendēja mana vientiesīgā drauga dzīvi.

Nekur nebija tik daudz ķīviņu un sirsnīgas izkaušanās kā viņu alā. Sarkanacainais Glūniķis varētu saukties par Zil- bārdi, bet arī tad, manuprāt, viņš drauga sievu nebūtu ieka­rojis. Pat viņš bija tik gudrs, lai no šādas raganas bēgtu slaidos rikšos.

Liktenis pret manu draugu tomēr bija labvēlīgs. Viņa sieva drīz nomira.

Tā vasara bija padevusies ļoti skaista. Burkāni ziedēja pat divas reizes, un otrā burkānu raža bija pat lielāka par pirmo. Cilts pa burkānu lauku vien dzīvoja.

Kādā rītā mēs brokastojām lielā kompānijā. Man blakus sēdēja Plikpauris, drusku tālāk Vecais un aiz viņa Biezlūpis. Otrā pusē sēdēja mana pusmāsa un viņai blakus Ļepausis.

Piepeši Plikpauris un mana māsa uzlēca kājās. Tai pašā brīdī es arī izdzirdu lidojošas bultas šņākšanu un smagu kritienu.

Paniskās bailēs mēs izklīdām, atstādami ievainotos guļot.

Viena bulta man aizlidoja gar ausi un ar vibrējošu skaņu ieurbās zemē. Es skaidri atceros, ka, vairīdamies no bultas, pa- sitos sāņus.

Pēc nākamā šāviena arī Ļepausis pakrita. Bulta bija izur- busies caur ikriem.

Viņš piecēlās, pastreipuļoja pāris soļu un atkal pakrita.

Atkal viņš piecēlās un pasauca mani klusā, žēlā balsī.

Es atskatījos un, ieraudzījis viņu no bailēm gluži sarāvušos, metos tam klāt.

Ļepausis man parādīja bultu, kuru es nekavēdamies mēģi­nāju izraut. Bet draugs no nepanesamām sāpēm iekaucās un sagrāba manu roku.