Džeks Londons - Pirms Ādama

Mēs bijām drošībā, un mums nāca smiekli. Sirsnīgi nosmē­jušies, mēs devāmies tālāk un, turēdamies gar krastu, pagriezā- mies uz rietumiem, bet tad, nepaspējuši ne atjēgties, nokļu­vām Ugunsļaužu nometnē.

Jāsaka, ka no stratēģijas viedokļa viņu nometnes vieta bija izvēlēta ļoti veiksmīgi. Zemes gabals, kur nometne atradās, bija pussalas galā, kuru no trim pusēm apskaloja plata upe. Neaizsargāta bija vienīgi ceturtā puse, bet šeit pati daba nāca palīgā, aizsegdama pieeju ar stāviem klinšu pauguriem. Tas bija dabisks cietoksnis.

Tādā kārtā, būdami no pasaules pilnīgi izolēti, Ugunsļaudis varēja netraucēti dzīvot un baudīt labklājību.

Es domāju, ka tieši šīs labklājības dēļ Ugunsļaudis bija spiesti pārceļot no šīs vietas tālāk, tādējādi atnesot mūsu ciltij tik daudz nelaimes. Mierīgie un laimīgie dzīves apstākļi bija veicinājuši Ugunsļaužu cilts pieaugšanu, un viņu nometne tiem kļuva par šauru. Pamazām paplašinādami savas robežas, viņi spieda laukā mūsu ciltsbrāļus, atņēma alas un iekārtojās apgabalos, kur bija dzīvojušas daudzas mūsu paaudzes.

Mums gan šīs domas toreiz prātā nenāca. Galvā bija vienīgi domas par bēgšanu, bet arī tad mēs nevarējām nociesties, lai ziņkārīgi neaplūkotu lielo nometni.

Pirmoreiz mums tagad nācās redzēt Ugunsļaužu sievietes un bērnus. Bērnu lielais vairums bija kaili, bet sievietes tinušās zvērādās.

Tāpat kā mēs, viņi mita alās. Nogāzē, krastmalas pusē, dega vairāki ugunskuri. Nezinu, vai Ugunsļaudis savu ēdienu vārīja - to mums neizdevās novērot -, bet es ticu, ka vārīšanas mākslas elementārie jēdzieni viņiem bija pazīstami.

Līdzīgi mums, ūdeni nesa ķirbjos. Tai brīdī, kad mēs vēro­jām nometnes dzīvi, pa kalna nogāzi nāca vesels bars sieviešu un bērnu ar ķirbjiem rokās. Bērnu mēs redzējām ļoti daudz. Viņi priecājās un plosījās savā starpā, ne ar ko neatšķirdamies no mūsu cilts mazuļiem. Abu sugu jaunajai paaudzei bija daudz kā kopēja.

Ilgi mēs uz nometni neiedrošinājāmies skatīties. Vajadzēja mukt, jo mēs pamanījām puikas, kuri, savrup nostājušies, mā­cījās šaut ar loku.

Mēs atkal sabijāmies no šī labi pazīstamā daikta un tūliņ iesprukām mežā, pa šauru taku dodamies uz upi.

Tur mēs ieraudzījām īstu plostu, kuru laikam kāds Uguns­cilvēks bija taisījis.

Divi pilnīgi vienāda garuma un resnuma baļķi bija cieši sa­sieti kopā ar lokanām saknēm un liānām. Drošības labad pāri bija pārmesti daži koki.

Mums galvā ienāca viena un tā pati doma.

Ugunsļaužu apgabals bija jāatstāj, cik ātri vien iespējams, un vislabākais līdzeklis ir plosts, ar kuru var pārbraukt upei pāri uz otru krastu.

Ilgi netūļādamies, mēs uzkāpām uz plosta un stūmāmies prom no krasta.

Plosts gabaliņu pavirzījās uz priekšu, bet tad atrāvās atpa­kaļ, it kā kāds stiprāks to turētu. No stiprā rāviena mēs gandrīz iekritām upē.

Izpētot tuvāk, mēs atklājām, ka plosts ir piesiets pie upma­las koka ar veselu elastīgu sakņu pīņu sistēmu.

Plostu nācās atraisīt.

Straumes vidū tikuši, mēs atradāmies tieši pretī Uguns­ļaužu nometnei.

Lūkodamies tikai uz pretējo krastu un koncentrēdami visu uzmanību uz airēšanu, mēs nometni nebijām ievērojuši. Skaļi kliedzieni mūs beidzot piespieda atskatīties.^

Uz krasta stāvēja daudz cilvēku, kuri bļaustīdamies rādīja uz mums ar pirkstiem. Pulcējās aizvien vairāk ļaužu, jo klie­dzējiem pievienojās vēl citi, kuri viens pēc otra līda no alām ārā.

Arī mēs metām airēšanai mieru, lai vēl reizi apskatītu Ugunsļaudis.

Uz krasta izcēlās negants troksnis. Daži vīri uz mums šāva, bet lielā attāluma dēļ bultas līdz mums neatlidoja.

Man un Ļepausim tā bija visievērojamākā diena mūžā. Austrumos mūsu radītais ugunsgrēks darīja savu postošo dar­bu, virzīdamies uz Ugunsļaužu nometnes pusi, bet mēs upes vidū jutāmies pilnīgā drošībā.

Saviem niknākajiem ienaidniekiem mēli rādīdami, mēs lai­dām pa straumi lejup, arvien tālāk uz dienvidiem. Vēlāk upe pagriezās uz austrumiem, tad atkal uz dienvidiem un beidzot tieši uz rietumiem.

Ugunsļaužu zeme jau bija tālu aiz muguras, un apkārtne likās tāda kā pazīstama.

Pēkšņi no brīnumiem pārņemti, mēs ieraudzījām lēzeno piekrasti, kur agrāk bijām nākuši pēc ūdens. Tūliņ vajadzēja parādīties arī burkānu laukam un tālāk mūsu nometnei.

Mēs sākām airēt ar dubultu sparu un acumirkli vēlāk pie- stūrējām pie tās vietas, kuru mūsu cilts visbiežāk apmeklēja. Pašlaik te bija daudz sieviešu un bērnu, kuri bija sanākuši pie ūdens.

Mūs ieraudzīdami, viņi metās bēgt, ķirbjus pa roku galam nosviezdami.

Mēs izkāpām krastā un, kā jau to varēja gaidīt, atstājām plostu likteņa varā. Plosts lēni aizpeldēja pa straumi.

Apkārtni aplūkojuši, mēs sākām uzmanīgi tuvoties savai alai. Visa cilts bija pazudusi, tikai šur tur uz mums glūnēja ne­uzticīgas acis.

Sarkanacainā Glūniķa tuvumā nebija.

Lūk, tā nu mēs bijām atgriezušies dzimtenē.

Nākamo nakti mēs pavadījām savā brīnišķīgajā mazajā aliņā, kura atradās pašā kalna galā. Alu gan mums nācās atbrī­vot no jaunajiem iedzīvotājiem. Tie bija pāris kauslīgu zeņķu, kuri mūsu prombūtnē bija uzurpējuši mūsu īpašuma tiesības.

Laiks lēni grima mūžībā, diena pēc dienas, mēnesis pēc mēneša.

Mēs dzīvojām klusi un netraucēti un no agra rīta līdz vēlam vakaram kodām riekstus.

Es atceros, ka tajā gadā rieksti bija sevišķi padevušies.

Ķirbjus pieriekstojuši, mēs gājām uz klints nogāzi, kur riekstus varēja labi dauzīt.

Viens no mūsu ciltsbrāļiem bija atklājis, ka riekstu var ielikt akmens bedrītē un tad ar citu akmeni pārsist. Tā kodolus varēja dabūt bez riekstu košanas.

Jaunā metode guva vispārēju piekrišanu, un drīz klintī vairs nebija nevienas bedrītes, pie kuras nesēdētu kāds riek­stotājs.

Dzimtenē mēs atgriezāmies rudenī. Arī ziema gadījās silta un panesama.

Es bieži apciemoju mātes mājokli, purvmalu, kur auga mellenes, strautu, kurā mēs iemācījāmies plostot, bet visrūpī­gākā meklēšana nedeva nekāda labuma. Ātrkājīte bija pa­zudusi.

Bet man pēc viņas modās aizvien lielākas ilgas.

Katru reizi, kad es par viņu iedomājos, mani pārņēma sa­vādas jūtas un neizprotama izsalkuma sajūta. Tas tiešām bija savāds izsalkums, un es to jutu arī tad, kad biju paēdis.

Nevaru sacīt, ka mūsu dzīve alā būtu vienmuļa. Nevajag aizmirst Sarkanacaino Glūniķi.

Droši mēs jutāmies tikai savā mazajā aliņā. Neraugoties uz to, ka alas ieeja tagad bija diezgan krietni paplašināta, pat mēs tur varējām iekļūt ar lielām pūlēm. Sarkanacainajam Glūni­ķim ala bija pilnīgi nepieejama.

Un alai Glūniķis arī vairs netuvojās. Saņemto mācību viņš nebija aizmirsis, jo to viņam pastāvīgi atgādināja milzīgs bum­bulis, kurš atradās uz kakla - vietā, kur ķēra sviestais akmens.

Bumbulis bija galvenais iemesls, kura dēļ Glūniķis mūsu alai arvien gāja apkārt ar līkumu.

Man jāatzīstas, ka es uz šo savu varoņdarbu ne vienu reizi vien nolūkojos ar neslēptu prieku. Juzdamies pilnīgā drošībā, es pārgalvīgi smējos, ar saviem smiekliem Glūniķi sanikno­dams līdz ārprātam.

Neraugoties uz to, ka slavenajā cīņā ar Glūniķi neviens no maniem ciltsbrāļiem man nebija nācis talkā, es jutu, ka viņu simpātijas ir mūsu pusē.

Varbūt arī, ka šinī gadījumā lomu spēlēja ne tik daudz līdz­jūtība, kā ienaids pret Sarkanacaino Glūniķi.