Džeks Londons - Pirms Ādama

Beidzot pienāca diena, kad viņa no mums nebēga. Taisni otrādi - viņa mūs gaidīja un viņas balsī bija saklausāmas mai­gas un aicinošas skaņas.

Bet ari tad vēl mums neizdevās tai tuvāk piekļūt.

Kad viņai likās, ka mēs esam jau pārāk tuvu, viņa skrēja projām, bet, labu gabalu noskrējusi, atkal apstājās, mūs atkal klusi un maigi aicinādama.

Tā mēs draiskojāmies vairākas dienas. Ilgs laiks pagāja, iekams mēs ar viņu tuvāk iepazināmies.

Beidzot tas notika, un Ātrkājīte sāka ar mums spēlēties.

Ātrkājīte man bija iepatikusies no pirmā acu uzmetiena. Viņa bija ļoti skaista un atstāja labu iespaidu. Tik laipnu un skaistu acu man nekad nebija nācies redzēt.

No mūsu sievietēm, kuras, salīdzinot ar Ātrkājīti, bija tīrās raganas, šī meitene krasi atšķīrās.

Viņa nekad nedusmojās, nikni un mežonīgi nekliedza, un es jutu, ka viņa drīzāk vairās no ķildošanās un kaušanās, nekā izrāda patiku šādās sadursmēs ņemt dalību.

No viņas, likās, izstaro savāds maigums. Šo maiguma ie­spaidu, protams, radīja viņas auguma siluets un sejas panti.

Viņai bija lielas acis, kuras nebija tik dziļi iegrimušas dobu­mos kā mūsu sievietēm. Uzacis bija taisnas. Deguns nebija liels.

Mūsu ciltij deguni bija mazi, plakani un uz augšu uzslieti, tā ka nāsis bija skaidri redzamas. Ilkņi rēgojās kā meža cūkām, augšējā lūpa nokārusies un apakšējā izslieta uz āru.

Ātrkājītei šādu pazīmju nebija. Viņas ķermenis, izņemot muguru, roku un kāju stilbus, nebija spalvains. Gurni gan bija pašauri, bet toties ikriem bija ļoti pareiza un skaista forma.

Uz Ātrkājīti lūkodamies, es domāju, ka viņa laikam pieder pie Ugunsļaužu cilts. Var jau būt, ka viņas vecāki pieder pie augstākas sugas.

Atkārtoju vēlreiz, ka viņa krasi atšķīrās no mūsu sievietēm, tāpēc man uzreiz iepatikās.

Viņas graciozās kustības un maigums mani dziļi valdzināja.

Viņa nekad nesadusmojās un nebija īgna. Likās, ka kauša­nās viņu neizsakāmi baida. Mazāko briesmu gadījumā viņa trūkās kājās, lai acumirklī pazustu. Tādēļ es viņu sāku dēvēt par Ātrkājīti.

kādas pārdzīvo ikviens no mums, ja sapni gadās krist no galvu reibinoša augstuma.

Un tas ir tādēļ, ka ari Lielzobim ir bijuši divi "es". Viens "es"- viņš pats, un otrs "es" - tā svešā, nepazīstamā būtne, kura darbojās tikai pirmā "es" miegā, vezdama Lielzobi uz to tālo pagātni, kad cilvēki - nākamie cilvēki - dzīvoja rāpuļu, spārnotu briesmoņu un sen izmirušu pūķu veidā. Bet dažreiz šie sapņi sniedzās vēl tālāk, vēl dziļāk, paceldami miglas plī­vuru, kurš no mums slēpj laikmetu, kad tie paši cilvēka dīgļi, viņa pirmatnējās formas mazu un niecīgu dzīvnieciņu veidā ņudzēja jūru un upju dibenā.

Es nevaru un ari neiedrošinos turpināt savu domu pave­dienu. Visas šīs lietas ir pārāk miglainas, pārāk komplicētas, pārāk draudošas.

Es tikai gribēju nedaudz pieskarties tām perspektīvām, kas mani radīja nojausmu par dzīvās radības evolūcijas gaitu. Evo­lūcijas, kura pārvērta pērtiķi par cilvēku, bet pirms tam - rā­puli par pērtiķi.

Bet tagad es lūkošu turpināt savu stāstu.

Starp Ātrkājīti un citām viņam pazīstamām sieviešu kārtas būtnēm Lielzobis lielu atšķirību nesajuta. Viņš nenojēdza, ka Ātrkājīte ir radījums ar smalkākiem sejas pantiem, skaistākām un platākām acīm, ka viņas seja ir simetriska un deguns nav gaisā uzrauts un plakans. Viņš uz Ātrkājīti neskatījās kā uz skaistuma ideālu.

Es, skatīdamies uz Ātrkājīti ar Lielzobja acīm un prātu, re­dzēju tikai jaunu mātīti, kurai bija lielas acis, kura mani maigi aicināja pie sevis un kura nekad neskrāpējās.

Neapjēgdams, kāpēc, es labprāt spēlējos ar Ātrkājīti un kopā postīju putnu ligzdas.

Jāatzīstas, ka viņa man daudz ko iemācīja. Galvenokārt tas sakāms par kokos kāpšanu.

Viņa bija ļoti veikla, spēcīga, un viņas kustības neierobe­žoja nekādi apģērba gabali.

Un tieši tajā laikā starp mani un Ļepausi iestājās tāda kā at­svešināšanās, kuru par naidīgu gan nevar saukt.

Ļepausis bija pasācis bieži apciemot manas mātes koku. Cik es nopratu, tad viņu interesēja mana pusmāsa. Pļāpa gan esot sākumā rūcis, bet vēlāk samierinājies ar biežajiem Ļep- auša apciemojumiem.

Turpat kaimiņos dzīvoja daudz citu bērnu. Tie bija mono- gāmu pāru atvases. Ātrkājīti ievilkt šai sabiedrībā man neiz­devās.

Man vajadzēja tikai tuvāk pieiet māsai, kad Ātrkājīte jau grasījās pazust. Es atceros, ka reiz es ar varu viņu mēģināju piespiest piedalīties spēlēs. Viņa atkāpās, bailīgi apkārt lūkoda­mās, uzrāpās kokā un sāka mani klusi un žēli saukt pie sevis.

Tādā kārtā es pamazām atradu no Ļepauša sabiedrības un viņa jaunajiem draugiem, bet sirsnīgi iedraudzējos ar Ātrkājīti, lai gan vēl arvien nezināju, kur viņa dzīvo.

Protams, ja nebūtu noticis kas neparedzēts, mēs būtu pa­vairojuši monogāmo pāru skaitu. Mūsu sirsnība bija abpusēja.

Bet tad nāca šis negaidītais notikums.

Kādā rītā, kad saule vēl nebija uzlēkusi un Ātrkājīte vēl ne­bija ieradusies, mēs abi ar Ļepausi bijām aizgājuši līdz upei.

Mēs tikko kā bijām nobraukuši ar baļķi no krasta, kad iz­dzirdējām negantu rēkšanu.

Tas bija Sarkanacainais Glūniķis.

Viņš sēdēja uz vētras izgāztu koku gubas un lūrēja uz mūsu pusi. Viņa zvērojošās acis nevēstīja neko labu.

Mēs šausmīgi sabijāmies, jo tuvumā nebija alu ar šauru ieeju, kurā mēs varētu paslēpties.

Par laimi, mēs atradāmies uz ūdens, pēdu divdesmit attā­lumā no krasta.

Šo apstākli apjauzdami, mēs nedaudz nomierinājāmies.

Glūniķis nokāpa no koku kaudzes un, pie ūdens pienācis, sāka nikni sist sev pa krūtīm.

Mūsu baļķi atradās blakus. Baļķus kopā turēdami, mēs sā­kām Glūniķi kaitināt.

Sākumā mūsu smiekli skanēja nedroši, bet, redzēdami, ka mūsu ienaidnieks mums netiek klāt, mēs smējāmies aizvien skaļāk.

Nav šaubu, ka agri vai vēlu mūsu cilts šo problēmu būtu at­risinājusi, bet Ugunsļaužu uzbrukumi un manu ciltsbrāļu pa­niskā bēgšana mūsu attīstību apturēja uz gadu simtiem.

Grūti pateikt, cik daudz posta un nelaimes mūsu ciltij at­nesa šī bēgšana un tas, ka Ugunsļaudis ieņēma mūsu teritoriju.

Manas personīgās domas ir tās, ka šī bēgšana mūsu cilti ir iznīcinājusi, jo visi, kas vien varēja, aizgāja uz upes ieteku pie aukstās jūras un tur izmira.

Apstākļi jaunajā vietā nebija tādi, lai varētu viegli izdzīvot.

Rodas jautājums: kā gan es varēju šo krīzi pārdzīvot?

Bet ko tur steigties? Stāstīšu visu pēc kārtas.

Man nav ne mazākās jēgas par to, cik ilgi mēs abi klejojām pa svešo zemi.

Mēs bijām kā jūrnieki, kuri, kuģim bojā ejot, izsviesti svešā un tuksnešainā krastā.

Mēs pametām krastmalu un daudz dienu, nedēļu un var­būt pat mēnešu klejojām pa apgabalu, nesastapdami nevienu savu ciltsbrāli.

Par šo klejošanu es nekā noteikta nevaru pastāstīt, jo no­tikumu hronoloģiskais virknējums man ir izzudis no at­miņas.

Šis laiks man ir kā miglā, tikai atsevišķi gadījumi saglabāju­šies atmiņā tik dzīvi, it kā kopš tiem nebūtu pagājuši desmiti tūkstoši gadu.

Es ļoti labi atminos, ka mēs, ceļodami uz kalniem, kuri at­radās starp Garo un Tālo ezeru, cietām badu. Atceros arī, ka mēs ķērām teļu, kurš gulēja zem koka.