Džeks Londons - Pirms Ādama

Acumirklī iestājās dziļš klusums.

Uzbudināts no šādiem saviem panākumiem, Glūniķis atkal pacēla galvu un, zobus griezdams, pūlējās mani tāpat iebaidīt kā pūli.

Viņš šķobīja ģīmi, rauca pieri un saslēja matus uz pieres gaisā.

Jāatzīstas, ka es no bailēm sastingu, bet mēģināju atgūt paš­savaldīšanos. Tādēļ es, lielu akmeni pacēlis, savukārt sāku ie­naidniekam draudēt.

Redzēdams, ka ienaidnieks taisās no jauna uzbrukt, es metu akmeni, kurš diemžēl netrāpīja.

Otrs sviediens guva lielākus panākumus. Šoreiz es trāpīju pa Glūniķa kaklu.

Briesmonis atkal pazuda aiz klints raga.

Es nenocietos un, no alas izlīdis, palūkojos lejup.

Glūniķis ar vienu roku turējās pie klints raga, bet ar otru berzēja sasisto vietu.

Es pacēlu rungu un laidu lejup.

Viņš vairs augšā neatgriezās, bet klusēdams kāpa lejā.

Es nogūlos pie ieejas un gaidīju.

Vēl ilgi Glūniķis kāsēja un šņāca. Beidzot viņš nolēma iet uz upi.

Pa klinti viņš kāpa ļoti lēni, reizēm apstādamies, kaklu stai­pīdams un berzēdams.

Pamanīdams viņu tuvojamies, pūlis bļaudams izklīda.

Arī Vecais, kurš nebija alā nocieties, tagad atkal muka, cik jaudas.

Glūniķis uz pūli nepameta ne acu. Viņš nokāpa lejā un iegāja savā alā.

Es paskatījos uz Ļepausi. Acumirklī mēs viens otru sa­pratām.

Nezaudēdami ne sekundes, mēs klusi un uzmanīgi pārrāpā­mies pār klints galotni.

No turienes mēs palūrējām lejā. Nometne bija klusa. Izņe­mot Sarkanacaino Glūniķi, kurš bija savā alā, visa cilts bija iemukuši mežā.

Arī mums te vairs nebija palikšanas.

Mēs pārgājām pār pļavu, purvu un, nedomādami par čūskām, kuras zālē bija redzamas ik uz soļa, iesprukām mežā.

Pa kokiem mēs rāpāmies uz priekšu tik ilgi, līdz bijām pār­liecināti, ka Sarkanacainais Glūniķis mums vairs nav bīstams.

Tikai tad, kad biezo lapu pavēnī mēs jutāmies pilnīgā drošībā, saskatījāmies un sākām skaļi smieties.

Viens otru apkampuši, mēs devām priekiem vaļu. Acis bija asaru pilnas, sānos sāka durt, bet mēs nevarējām smieklus valdīt un smējāmies, smējāmies…

Līdz apnikumam izsmējušies, mēs iedrošinājāmies nokāpt no koka un paiet mazliet atpakaļ uz alas pusi līdz purvam, kura tuvumā bija melleņu mētras.

Tas bija tas pats purvs, pa kuru es biju pirmo reizi patstā­vīgi ceļojis. Arī ar māti es te agrāk biju nācis.

Cik sen es nebiju redzējis māti. Es zināju, ka viņa dažreiz bija apmeklējusi mūsu nometni, bet arvien bija tā sagadījies, ka manis nometnē nebija.

Pāris reižu es biju redzējis arī Pļāpu. Vienu reizi pie upes un otru - pie mūsu alas.

Ar lielu prieku es viņu kaitināju un rādīju mēli.

Par savu bijušo ģimeni es vispār maz interesējos. Galu galā man viņiem ne par ko nebija jāpateicas un mātes izturēšanās nebija tāda, kas spētu modināt maigas jūtas.

Mellenes saēdušies, mēs uzkodām no olām tikko izšķīlušos irbju cālēnus un, ievērodami vislielāko piesardzību, devāmies caur mežu uz upi.

Te atradās mana vecā dzīvesvieta - koks, no kura mani Pļāpa bija aizdzinis. Māte vēl aizvien tur dzīvoja.

Izrādījās, ka ģimenē ir pieaugums, jo mātei uz pleca sēdēja sīks bērnelis. Turpat zaros sēdēja arī meitene, bailīgi uz mums lūkodamās. Tā acīmredzot bija mana māsa vai, pareizāk sakot, pusmāsa.

Māte mani pazina, bet, redzēdama, ka es rāpjos kokā, dzi­na mani projām.

Ļepausis vēl nebija atguvis drosmi un tādēļ metās bēgt. Es ar lielām pūlēm atturēju viņu no bēgšanas.

Pēc īsa brīža māsa nolaidās no koka, un mēs sākām spē­lēties.

Tomēr mūsu izpriecai bija diezgan bēdīgas beigas. Viņa, kā jau teicu, tiešām bija mana māsa, bet radniecības saites vi­ņai nebūt neliedza ar mani apieties pilnīgi nepanesami. Acīmredzot savu ļauno raksturu viņa bija mantojusi no sava tēva.

Pilnīgi negaidot, viņa kļuva neganti nikna, ieķērās man matos un ar sīkiem zobeļiem sāka man kost rokā.

Es zaudēju savaldīšanos un krietni viņu iedunkāju.

Māsa sāka spiegt un pīkstēt.

Troksnis bija diezgan liels, to izdzirda Pļāpa un metās mei­tai palīgā.

Arī māte nāca talkā.

Neko labu nesagaidot, mēs iesprukām mežā.

Pļāpa mūs ilgi tvarstīja, bet bez panākumiem.

Kad ķērāji mums beidzot lika mieru un par notikušo bijām kārtīgi izsmējušies, bija jau liela krēsla.

Drīz iestājās pilnīga tumsa, bet par atgriešanos uz alu mēs nedomājām. Skaidra lieta, ja Sarkanacainais Glūniķis ir no­metnē, tad par alu nedrīkst pat sapņot.

Mēs uzrāpāmies vientuļi augošā kokā, tur tīri ērti iekārto­jāmies un pārlaidām nakti.

Tā bija riebīga un neaizmirstama nakts. Sākumā lija pama­tīgs lietus, tad sāka pūst ledaini auksts vējš.

Slapji un no aukstuma drebēdami, mēs apkampāmies un piespiedāmies viens pie otra.

Mums abiem bija neizsakāmi žēl sausās un siltās alas, kur mēs bijām jutušies tik droši.

Beidzot sāka aust gaisma.

Laikam gan nevienu rīta blāzmu mēs nebijām sagaidījuši ar tik nošļukušu dūšu.

Un mēs cieši apņēmāmies, ka šāda nakts būs pēdējā mūsu mūžā.

Mēs atcerējāmies mūsu vecāku taisītās ligzdas un ķērāmies pie darba.

Ligzda, protams, iznāca ļoti nejēdzīga, bet mūsu pieticīgās prasības tā pilnībā apmierināja.

Kad mūsu darbs tuvojās beigām, saule jau bija uzlēkusi un tās siltie stari izgaisināja mūsu pagājušās nakts baigās atmiņas.

Bet pēc kārtīgā darba mums uzradās milzīga apetīte, un tā­dēļ mēs devāmies meklēt ko iekost, bet pēc tam priecīgā garā nodevāmies savām ikdienišķajām sportošanām.

Mūsu sajūsma bija tik liela, ka vairākas dienas mēs nespē­jām no ūdens izkāpt. Mēs aizmirsām pat ēšanu.

Jaunuzceltais mājoklis bija aizmirsts; naktis mēs pavadījām pie strauta kokos, lai no rīta varētu tūlīt pat sākt kuģošanu.

Aiz lieliem priekiem mēs aizmirsām pat to, ka kaut kur ne visai tālu dzīvo mūsu ienaidnieks - Sarkanacainais Glūniķis.

Mēs izmēģinājām daudzus stumbrus un nācām pie atziņas, ka tievs un viegls stumbrs ir vieglāk uz priekšu dzenams un attīsta lielāku ātrumu. Novērojām arī to, ka īsie stumbri ir vieglāk stūrējami.

Mūsu atklājumi ar to vien nebeidzās. Reiz mēs, sēdēdami katrs uz sava stumbra, saķērāmies kopā un tūliņ pamanījām, ka stumbri uzreiz kļuva ļoti stabili un ūdenī vairs nevēlās ap­kārt.

Ar vienu roku mēs turējāmies pie baļķa, ar brīvo airējām, cik jaudas.

Katru dienu mēs airēšanā uzstādījām jaunu ātruma re­kordu.

Mūsu novērojumi un pētījumi tālāk tomēr nesniedzās.

Mēs bijām izgudrojuši visprimitīvāko kuģošanas veidu, bet bijām tik truli, ka šā atklājuma nozīmi nesapratām.

Mums ne prātā nenāca, ka stumbrus var sasiet ar elastīgām saknēm un liānām. Mēs bijām apmierināti ar to, ka stumbrus saturējām kopā ar rokām.

Tikai tad, kad mūsu aizraušanās mums jau drusku bija ap­nikusi, mēs sākām naktis pavadīt mūsu ligzdā.

Un te, netālu no mūsu mājokļa, mēs sastapām Ātrkājīti.

Pirmo reizi es viņu ieraudzīju raujam no jauna ozoliņa svaigas zīles.

Viņa bija ļoti klusa un bailīga. Sākumā viņa izturējās ļoti mierīgi, bet, mūs pamanījusi, nolēca no koka un pazuda.

Arī vēlāk mēs viņu šad tad sastapām, bet nesastapuši gājām meklēt gan pie upes, gan mežā.