Džeks Londons - Pirms Ādama

Tā nemanot radās tradīcija, un pieaugušie vīrieši, izņemot dažus, vairs pēc ūdens negāja, bet sūtīja bērnus un arī sievietes.

Es un Ļepausis bijām ne no viena neatkarīgi, tādēļ mēs ūdeni nesām vienīgi sev un zobojāmies par citiem bērniem, kuriem bieži bija jāpārtrauc spēlēšanās, lai atnestu pieaugu­šajiem ūdeni.

Mūsu attīstība gāja uz priekšu visai gausi. Neko labāku ne­varējām izdomāt, kā vienīgi spēlēšanos, kurā mēs imitējām pieaugušos. Maz gan mums bija to zināšanu, un tās pašas mēs ieguvām šādā ceļā.

Pārāk negribu cilti kritizēt, bet jāatzīstas, ka vienīgais svarī­gais notikums visā tajā laikā bija jau minētā ķirbju piemēro­šana ūdens nešanai.

Sākumā, kā to no Vecā bijām noskatījušies, mēs ķirbjos gla­bājām tikai ūdeni. Bet kāda sieviete bija nākusi pie slēdziena, ka ķirbī var turēt arī mellenes. Šī gudrība izplatījās pa visu ciemu, un visas sievietes sāka ķirbjos nest no meža ogas, riek­stus un sakņaugus.

Šī laimīgi uztvertā ideja ātri tika apgūta un vispusīgi attīs­tīta, par ko mums jāpateicas vienīgi sievietēm.

Skaidri nav zināms, kā tas notika, bet nav izslēgts, ka kāda sieviete, iedama uz mežu ogot, bija savu ķirbi aizmirsusi alā, tāpēc no divām lielām lapām ar sausām smilgām bija savār­stījusi kaut ko tarbai līdzīgu un šajā primitīvajā kurvī atnesusi mājās salasītās mellenes. To redzēja citas sievietes un cītīgi darīja pakaļ, bet tālākus soļus šai virzienā viņas netika spē­rušas. Kurvjus pīt no klūdziņām nevienam vēl nebija spēju iz­gudrot.

Paretam gan gadījās, ka viens otrs ieprātojās aiznest uz alu lielo paparžu sausās lapas, kur gulēt.

Man liekas, ka pēc mums līdz kurvju pīšanai netika vēl ne divdesmitā paaudze.

Par vienu lietu es nešaubos: ja būtu sākusies kurvju pīšana, tad, pakāpeniski progresējot, šī ideja būtu novedusi pie audu­mu izgatavošanas, un tas savukārt būtu ļaudis novedis pie drēbju lietošanas. Drēbes atkal būtu zināmā mērā veicinājušas kautrības sajūtu.

Bet tas viss vēl piederēja tālai nākotnei.

Mēs, kā jau teicu, attīstījāmies pārāk lēni un savu progresu gandrīz nemaz nemanījām.

Mums nebija ne darbarīku, ne uguns, un mūsu valoda sa­stāvēja no nedaudzām skaņām.

Visādi izgudrojumi slēpās vēl tik tālā nākotnē, ka pat do­mas par tādu varbūtību mūs sabaidītu līdz nāvei.

Bet es pats arī gandrīz nonācu pie liela atklājuma.

Lai pierādītu, cik lielā mērā mūsu attīstība bija atkarīga no nevilšiem gadījumiem, iedrošinos apgalvot, ka man pirmajam ienāca prātā, ka suni varētu padarīt par mājas kustoni.

Piebildīšu vēl arī to, ka šī ideja pat Ugunsļaudīm bija gluži sveša. Es skaidri zinu, ka mūsu ienaidnieki, kuri mita ziemeļ­austrumu pusē, suņus vēl nebija pieradinājuši.

Šo svarīgo pasākumu man izjauca Ļepausis.

Nezinu, vai tas bija labi vai slikti, bet Ļepauša rīcība uz ilgu laiku aizturēja cilvēces jau tā lēno attīstību.

Rietumos diezgan tālu no mūsu alām bija liels purvs, bet dienvidos atradās nelieli un pilnīgi kaili pakalni.

Mēs turp nekad negājām, jo tur nebija ko ēst un kalnu spraugās mita daudz plēsīgu kustoņu.

Bet reiz mēs ar Ļepausi izgājām pastaigāties un kalnos ap­maldījāmies. Tas notika nejauši, un pie tā vainīgs bija mūsu vecs paziņa Plēsējzobs.

Tikai lūdzu nesmejieties, kad es jums teikšu, ka mēs abi tī­ģeri dzenājām, dzenājām ar aizrautību tādēļ, ka mums ne­draudēja ne mazākās briesmas.

Savu veco ienaidnieku mēs, saulei lecot, satikām mežā un, kokā juzdamies pilnīgā drošībā, atļāvāmies uz viņu izgāzt visu naidu, ko jutām.

Lēkdami no zara uz zaru, mēs sekojām tīģerim ar ellīgu troksni, tādā kārtā brīdinādami savus ciltsbrāļus par Plēsēj- zoba ierašanos.

Tādos apstākļos, protams, vecais zēns nevarēja cerēt uz iz­devīgām medībām, tādēļ šis varen apskaitās.

Viņš rūca, dauzīja ar asti savus sānus, šad tad apstājās un, uz mums skaizdamies, acīmredzot pūlējās izgudrot paņē­mienu, kā dabūt mūs rokā.

Bet mēs smējām arvien skaļāk un apmētājām pretinieku ar zariem.

Tīģera nerrošana bija parastākā cilts izprieca.

Dažreiz gadījās, ka, nenokāpjot no kokiem, tīģeri vai lauvu dzenāja puse no visas cilts.

Tā bija mūsu atriebība par dažu mūsu ciltsbrāļu apēšanu. Ļaunu nedomādami, tie mežā meklēja pārtiku un galu galā paši nokļuva uz kārā zoba.

Ar šo dzenāšanu mēs lepnajiem, spēcīgajiem plēsoņām de­vām labu mācību. Viņiem šāds troksnis nebija pa prātam, un tādēļ tie, reiz šīs nepatikšanas pārcietuši, turpmāk turējās no alām pieklājīgā attālumā.

Zvēru baidīšana gan nāca vairāk instinktīvi, neapzinīgi; galvenais jau bija lielie prieki un jautrība, kas šādās reizēs ne­izpalika.

Un tā nu spēlēdamies mēs tīģeri bijām notriekuši vismaz trīs jūdzes.

Beidzot viņš iežmiedza asti kājstarpi un aizskrēja kā no­pērts kucēns.

Mēs laidām steidzīgi pakaļ, bet, nonākuši nelielā meža lau­kumā, pazaudējām tīģeri no acīm.

Mazliet tālāk atradās klinšaini pauguri.

Ziņkārība mūs dzina uz priekšu. Nedomādami par sekām, mēs nolēcām no koka un gājām paugurus aplūkot.

Bet tālu netikām, varbūt kādus simt metrus - kad, apie­dami lielam klints bluķim apkārt, pamanījām trīs sīciņus ku­cēnus draiskojamies.

Viņi mūs nemanīja, un mēs varējām netraucēti tos vērot.

Klints sienā bija redzama plata sprauga. Tur, jādomā, atra­dās viņu ala.

Vecais suns laikam bija aizgājis medībās.

Ja kucēni būtu paklausīgi, tad viņi pacietīgi gaidītu alā. Bet viņu mazajās krūtīs pukstēja ārkārtīgi enerģiska sirds un dzī­ves spars nebija valdāms.

Šis pats spars arī mūs bija trenkājis pa kokiem un tagad no­vedis kalnos, lai meklētu piedzīvojumus. Nav brīnums, ka šis pats nevaldāmais dzīvesprieks bija izvedis saulītē kuslos mazu­ļus. Māte viņus par šādu nepaklausību būtu stingri sodījusi, to es zināju gluži labi.

Bet kucēni tomēr bija ļoti interesanti.

Ļepausis negaidot paglūnēja uz mani, un mēs, kā norunā­juši, klupām kucēniem virsū.

Tie, klusu iekaukdamies, metās uz alu - vienīgo viņiem zi­nāmo patvērumu.

Bet mēs tomēr viņus panācām. Viens kucēns man paskrēja zem kājām, es paklupu, bet kucēnu noķēru.

Kad kucēns man ar saviem sīkajiem zobeļiem iekoda rokā, es, no sāpēm pārsteigts, kodēju izlaidu no rokas.

Acumirkli vēlāk viņš jau bija alā paslēpies.

Ļepausis, kurš cīnījās ar otru kucēnu, šķībi uz mani palū­kojās un lika man noprast, kāds neveiklis un muļķis es esmu.

Man kļuva kauns, es ar sparu metos uz priekšu un sagrābu trešo kucēnu aiz astes. Arī šis kucēns iekodās rokā, bet es viņu ar otru roku sagrābu pie rīkles.

Kucēnus rokā paņēmuši, mēs nosēdāmies zemē un ilgi priecājāmies par kucēnu dusmām, rūkšanu un īdēšanu.

Bet te Ļepausis nodrebēja. Viņš bija kaut ko izdzirdējis. Pārbijušies mēs paglūnējām viens uz otru un acumirklī sapra­tām briesmas. Mēs ļoti labi zinājām, ka pat vismazākais kusto­nis, savus bērnus briesmās redzēdams, pārvēršas par negantu zvēru.

Nebija šaubu, ka savādo troksni radīja tuvojošies suņi, jo mēs šīs skaņas ļoti labi pazinām. Un kā lai mēs nepazītu šos mums un visiem citiem zālēdājiem bīstamos radījumus!

Mēs bieži novērojām suņus viņu medību gaitās, kad tie, dzenādami bizonu pūļus, atņēma tiem teļus un vecākus, neva­rīgākus dzīvniekus.