Džeks Londons - Pirms Ādama

Šis sapnis man vienmēr tā iesākas un šai sapnī es arvien kājā jūtu dedzinošas sāpes. Tās bija no bultas, ar kuru Uguns­cilvēks bija mani ievainojis.

Sāpes bija ļoti mokošas un mana iešana apgrūtināta, tādēļ ar bultu kājā es Ļepausim nevarēju tikt līdzi.

Beidzot sāpes man laupīja visus spēkus, un es apsēdos uz zara.

Ļepausis turpināja savu ceļu. Es viņu pasaucu - klusā un sāpju pilnā balsī.

Viņš apstājās, pār plecu palūkojās uz mani un devās tālāk.

Bet tad viņš atgriezās, pienāca pie manis un sāka apskatīt kāju caururbušo bultu.

Viņš mēģināja bultu izvilkt, bet tā bija iegājusi ļoti dziļi. At­skabargas neļāva bultu izvilkt.

Es nevarēju paciest šausmīgās sāpes, kuras radās, Ļepausim bultu kustinot, un sagrābu viņu aiz rokas.

Labu laiku mēs sēdējām koku zaros, slēpdamies no varbū­tējā ienaidnieka.

Ļepausis no bailēm drebēja un izrādīja nepārprotamu vē­lēšanos bēgt. Viņš nemierīgi glūnēja lejup un tikai retumis pameta kādu skatu ari uz mani. Es visu laiku klusiņām vaidēju.

Savas bailes Ļepausis arī nemaz necentās slēpt, bet tomēr no manis neatkāpās ne soli. Šī viņa izturēšanās pret mani ta­gad man liekas kā mājiens par vēlāko laiku altruismu un mī­lestību, kas cilvēku padarīja par spēcīgāko un ievērojamāko dabas radījumu.

Ļepausis vēlreiz mēģināja bultu izvilkt, bet es atkal pre­tojos.

Tad viņš noliecās pie manas kājas un, bultu cieši sagrābis, ņēmās to grauzt pušu.

Šo darbu viņš veica ar tādu veiklumu un prasmi, ka bulta pat nekustējās un tādēļ sāpju neradīja.

Es atceros šo skatu un, protams, atcerēšos vienmēr.

Tas notiek pirms daudziem gadu simteņiem. Mēs esam divi. Divi mazi un nožēlojami pusaudži, no kuriem viens pū­las savaldīt savas pārliecīgās bailes, nospiest egoistisko instink­tu, kurš dzen viņu uz priekšu glābties, bet paliek pie otra, ne­aizsargāta, ievainota, kuram vajadzīga palīdzība. Un ik reizes, kad šis skats man nāk atmiņā, gara acu priekšā mostas arī citas gleznas. No šīm gleznām manī noraugās Glābšanas Armijas darbinieki, Sarkanā Krusta varoņi un mocekli, misionārs Da- miāns, kurš savu dzīvi apracis Havaju salu lepras slimnieku kolonijas klusumā, pats Kristus un visi tie ļaudis, kuru garīgais spēks un izturība ir atvase no Ļepauša, Lielzobja un citu mums nepazīstamu senās pasaules iedzīvotāju garīgā cēluma.

Kad bulta bija pārgrauzta, tā viegli iznāca no ievainojuma vietas.

Es gribēju jau doties ceļā, kad Ļepausis pats mani apturēja. No ievainojuma plūda asinis. Ļepausis saplūca sauju zāļu un lapu un apsēja ievainojumu. Tas līdzēja, jo asiņošana mitējās.

Steigšus mēs turpinājām ceļu un drīz sasniedzām savu šauro mitekli alā.

Es labi atceros pirmo ziemu pēc manas aiziešanas no mā­jām. Bieži sapņoju, ka es sēžu zemē, no aukstuma sarāvies. Ļepausis, cieši spiezdamies pie manis, arī ir kamolā savilcies. Mūsu ģīmji ir no aukstuma zili nosaluši un zobi klab kā drudzī.

Sevišķi grūti bija pārciest rīta stundu vēsumu; tad mēs gan­drīz nemaz negulējām, bet nospiestā garastāvoklī kā sastinguši gaidījām sauli, kura mūs sasildīs.

Zāle bija nosarmojusi un pa to staigāt nebija patīkami.

Kādā rītā mēs upmalā pamanījām ledu. Bija aizsalusi pat strauta tērcīte, pie kuras mēs parasti gājām dzert.

Šis jaunums mūs ļoti uztrauca.

Pat visvecākais no mums, kuru saukšu par Veco, neko tam­līdzīgu nebija piedzīvojis. Es atceros viņa nemierīgo, uztraukto skatu (mūsu acu skatienam vienmēr bija tāda izteiksme, ja mēs kaut ko nespējām saprast vai arī jutāmies kāda noslēpu­maina, nenojaušama spēka varā).

Tāpat kā visi, arī Sarkanacainais Glūniķis izskatījās ļoti ne­laimīgs.

Dažreiz viņš skumji skatījās uz ziemeļaustrumu pusi, it kā arī viņš turētu Ugunscilvēkus par šīs nelaimes vaininiekiem.

Bet šī tomēr bija pirmā un vienīgā reize, kad mēs dabūjām ledu redzēt. Citas ziemas nebija tik bargas. Vismaz es vairs ne­vienas citas tik bargas ziemas neatceros.

Mana personīgā pārliecība ir, ka šī ziema bija priekštecis tām bezgala garajām ziemām, kuras tuvojās no ziemeļu puses ar lielajiem ledus blāķiem, kas apklāja arvien lielākus un lielā­kus apgabalus.

Bet šīs ziemas mēs vairs paši nepiedzīvojām.

Daudz paaudžu izmira, pirms mūsu pēcteči bija spiesti at­kāpties bargā klimata priekšā un doties uz dienvidiem, ja ne­gribēja vai nespēja piemēroties jaunajiem apstākļiem.

Ja neņem vērā rūpes, ko mums šī bargā ziema radīja, var sacīt, ka mūsu dzīve ritēja ļoti bezrūpīgi.

Mums jau nebija nekādu mērķu, un vēl mazāk bija gribas pēc tiem censties.

Mēs ēdām, kad bijām izsalkuši, dzērām, kad slāpa, bēgām no plēsīgiem zvēriem, naktis pavadījām alā, bet dienas centā­mies vadīt izpriecās un jautrībā.

Mūsu ziņkārība tomēr bija bezgala liela, netrūka mums arī zināmas atjautības un asprātības.

Uz dzīvi gan neviens nopietni neskatījās, izņemot varbūt tos gadījumus, kad tieši draudēja briesmas vai kad mūs pār­ņēma dusmas. Bet šis dusmu izvirdums gāja kā nācis, tikko bi­ja izzuduši tie apstākļi, kas to bija izraisījuši.

Mēs bijām ari ārkārtīgi nekonsekventi savos darbos, jo visu darījām, vadoties no acumirklīgām iegribām vai ari instinkta. Par savas rīcības sekām rūpēties mums nenāca ne prātā.

Kā jau teicu, mums nekādu noteiktu mērķu nebija, un šai ziņā mēs stāvējām daudz zemākā attīstības pakāpē par Uguns- ļaudīm, kuriem pastāvība piemita daudz lielākā mērā.

Bet dažreiz arī mēs bijām spējīgi censties pēc viena kon­krēta mērķa, sevišķi tas sakāms par mūsu jūtu pasauli.

Uzticība, kas turēja kopā monogāmos pārus, pierāda šos manus vārdus. Un mana ilgā pieķeršanās Ātrkājltei un mūžī­gais ienaids pret Sarkanacaino Glūniķi ir tāda paša rakstura parādības.

Visvairāk man nepatika mūsu garīgā aprobežotība un ne- konsekventā izturēšanās.

Kādā rītā es atradu pāršķeltu meloni, kurā bija iekrājies lie­tus ūdens. Es padzēros, un tas man likās ļoti gards. Tad es iz­dzēru to visu, paņēmu meloni, iesmēlu tajā no upes ūdeni, dzēru atkal un pacienāju arī Ļepausi. Bet tad es meloni no­sviedu, nemaz neiedomādamies, ka to var piepildīt ar ūdeni un aiznest uz alu. Un naktī taču bieži slāpa, sevišķi tad, kad va­karā es biju saēdies sīpolus.

Protams, ka slāpes nemocīja tikai mani vien; tās juta visi, jo nevienam nebija drosmes naktī iziet no alas, lai dotos uz upi padzerties.

Reiz es uzgāju sakaltušu ķirbi, kurš dīvaini grabēja, kad es to kratīju. Tas bija jauks grabulltis. Ar sauso ķirbi es ilgi spēlē­jos, bet beidzot viņu nosviedu, nemaz neiedomādamies, ka tas man varētu lieti noderēt.

Bet tai laikā visa cilts bija sākusi lietot ķirbjus ūdens uzgla­bāšanai. Bija vien jāatsakās no izgudrotāja goda, to dabūja Ve­cais; viņš laikam pie šī jaunieveduma bija nonācis pēc ilgu ga­du nepārtrauktas prātošanas.

Saki, ko gribi, bet tā tas ir. Vecais pirmais sāka lietot ķirbjus ūdens nešanai un uzglabāšanai. Ik dienas viņš nesa ūdeni uz alu, kurā viņš dzīvoja un kura piederēja viņa dēlam Plikpaurim.

Sākumā cilts par Vecā rīcību ļoti brīnījās, bet vēlāk, patei­coties mūsu īpatnējai imitēšanas tieksmei, paši to izmēģinā­jām, un nepagāja ilgs laiks, kad jaunievedums jau bija ieguvis vispārēju atzinību.

Reiz Vecais saslima un ilgu laiku nevarēja no alas iziet. Tad ūdens nešanas pienākumu uzņēmās Plikpauris, kurš pēc da­žām dienām nosprieda, ka ūdeni tikpat labi var atnest viņa dēls Biezlūpis. Biezlūpim šis pienākums tad arī palika turp­māk. Viņš apgādāja alu ar ūdeni arī tad, kad Vecais jau bija vesels.