Džeks Londons - Pirms Ādama

Bet sievietes pie manis ilgi neuzkavējās. Viņu vietā ieradās kāds pusducis bērnu. Tie bija ļoti ziņkārīgi, un viņu izturēša­nās bija nežēlīga.

No visām pusēm mani ielenkuši, šie kverpļi ņēmās mani grūstīt, kniebt, mēli rādīt un nejauki žestikulēt.

Un mani pārņēma tik lielas bailes, ka es ilgi sēdēju, nespē­dams ne pirksta pakustināt.

Bet tad man uznāca nevaldāmas dusmas, un es metos virsū saviem pāridarītājiem.

Es atceros, ka Ļepausis dabūja par visiem vairāk. Jāpiebilst, ka par Ļcpausi es viņu iesaucu tāpēc, ka viņš spēja kustināt tikai vienu ausi. Otra nekustējās un pastāvīgi bija noļukuši. Jā­domā, kādreiz ar citiem bērniem plosīdamies, Ļepausis bija sastaipījis muskuļus, kuri kustina ausi, un tie bija zaudējuši saraušanās spējas.

Mēs saklupām kopā, kodām un plēsām viens otram vilnu veseliem kušķiem.

Ļepausis bija gadu vecāks, bet manā pusē bija liels pārsvars, jo es biju pārskaities un dusmas man deva lielāku spēku.

Beidzot mans pretinieks muka, un es jozu viņam pakaļ.

Tālu viņš gan netika, jo nogriezās pa taku uz upi. Es prā­toju, ka tūlīt viņš man būs rokā, bet stipri vīlos. Ļepausis ap­kārtni pazina ļoti labi. Es - ne drusciņas. Tādēļ arī viņam ne­nācās grūti maniem vajāšanas plāniem pārvilkt krustu. Un Ļepausis, naski uzrikšojis kalniņā, pazuda tumšas alas platajā caurumā.

Es bez apdomāšanās arī spraucos viņam pakaļ, bet, pama­tīgi izbiedēts, metos tūlīt no alas ārā. Melnā tumsa (jo nekad vēl alās nebiju bijis) uz mani atstāja nospiedošu iespaidu.

Un atkal es ņēmos gaudot un vaimanāt. Bet Ļepausim, rā­dās, baiļu nemaz nebija.

Viņš skaļi smējās, pienāca pie manis no aizmugures, pa­grūda mani gar zemi un tajā pašā brīdī atkal nozuda.

Es tīri labi sapratu, ka atrodos starp alas ieeju un savu ie­naidnieku. Laukā viņš nepamanīts nevar izsprukt. Kur gan lai tādā tumsā viņu meklē? Es skatījos, bet nekā neredzēju. Klau­sījos, bet nekā nedzirdēju.

Galīgi apjucis, es uzmanīgi atkāpos līdz alas ieejai, svēti no­solīdamies šeit sagaidīt savu ienaidnieku.

Es sāku noprast, ka Ļepausis alu atstājis pa citu ieeju nekā iegājis. Šīs domas tūlīt apstiprināja Ļepauša nicinošie smiekli, kas skanēja tepat tuvumā. Es uzlēcu kājās, lai dotos viņam pa­kaļ, bet viņš atkal pazuda tumsā.

Pakaļ es nedzinos, bet «nosēdos pie ieejas alā. Ienaidnieks no alas laukā nākt pat nedomāja, bet viņa zaimojošie smiekli ska­nēja gluži tuvu.

Es neizturēju un metos alas dziļumā. Un atkal bez panāku­miem.

Šis manevrs atkārtojās vairākas reizes. Nevarēdams valdīt dusmas, es džinos ienaidniekam pakaļ, bet melnā tumsa man katru reizi iedvesa tādas bailes, ka es tūlīt pat izskrēju atpakaļ.

Mani ļoti interesēja viens jautājums: kā Ļepausis man var nepamanīts pienākt no ieejas puses, ja es guļu pie paša alas cauruma un skatos platām acīm.

Drīz mūsu cīņa pārvērtās par spēli, ko tagadējie bērni sauc par vistiņu ķeršanu.

Un visu pēcpusdienu mēs spēlējām "vistiņu ķeršanu", pa­retam mazliet atpūzdamies.

Dusmas pārgāja, un, gluži nemanot, mēs bijām iedraudzē­jušies.

Novakarē Ļepausis jau neatkāpās no manis ne soli, un, cie­ši kopā saspiedušies, mēs sagaidījām vakaru. Ļepausis mani ie­pazīstināja arī ar alas neizdibināmo noslēpumu. Izrādījās, ka alas dibenā ir neliels caurums, pa kuru var nokļūt otrā alā, ku­ras izeja atradās kalna otrā pusē. Šo spraugu izmantodams, Ļepausis bija mani kaitinājis.

Es smējos, un mēs tapām lieli draugi.

Kad citi draugi mācās man virsū, Ļepausis nāca man talkā, un uzvara bija mūsu pusē. Tad es biju apmierināts un laimīgs.

Arī ar apmetni Ļepausis mani iepazīstināja, lai gan par aiz­vēsturisko ļaužu dzīvi un ieražām viņš daudz neko nevarēja paskaidrot, jo mūsu valoda vēl bija ļoti trūcīga un nepilnīga. Nedaudz skaņu, kuras bija viņa vienīgā valoda, nevarēja man neko vēstīt, bet, vērīgi sekodams drauga izturēšanās manie­rēm, es nopratu diezgan daudz.

jau pašas pirmās pazīšanās dienas vakarā Ļepausis izvadāja mani pa visu nometni un uzaicināja uz klajumiņa paspēlēties. Tas bija jauki, un mēs pamatīgi izklaidējāmies, līdz vēders sā­ka atgādināt par savu eksistenci. Arī šai kaitei Ļepausis prata lī­dzēt, aizvezdams mani uz mežmalu, kur auga sulīgi burkāni. Mēs ēdām līdz pagurumam, bet atpūtušies devāmies uz upi dzert un tad uz alu.

No upes nākdami, mēs gandrīz vai saskrējāmies ar Sarkan­acaino Glūniķi.

Es gāju pa taku aiz sava biedra, kad viņš pēkšņi milzīgā steigā, uz mani pat nepaskatījies, metās sāņus un nogūlās uz kalniņa. Nesaprazdams šīs rīcības iemeslus, es viņam sekoju ar tādu pašu ātrumu, instinktīvi nojauzdams, ka nupat esmu iz­glābies no kaut kādām briesmām. Lai ziņkārību apmierinātu, es paglūnēju uz taku.

Kā tad, tur jau ļoti cienīgā gaitā nāca Sarkanacainais Glūni­ķis, bolīdams savas briesmīgi liesmojošās acis.

Ari tas, ka visi citi bērni bija pēkšņi pazuduši, man krita acīs.

Pat pieaugušie lasījās nost no ceļa, pūlēdamies savas bailes slēpt zem vienaldzības maskas.

Pienāca vakars, satumsa un laukumā alu priekšā neredzēja nevienas dzīvas radības. Visi bija devušies pie miera.

Arī mani Ļepausis aicināja uz savu alu.

Diezgan ilgi mēs rāpāmies pa stāvu klinti uz augšu, līdz bei­dzot sasniedzām iedobumu ar ļoti šauru alas caurumu. Pats es šo spraugu nekad nebūtu atradis. Ļepausis sarāvās kamolā un pazuda no acīm. Ar lielām pūlēm es viņam spraucos pakaļ un atrados mazā un ļoti zemā telpā. Tā varēja būt divas pēdas augsta, trīs plata un kādas četras gara.

Te, viens pie otra piespiedušies, mēs netraucēti pārlaidām nakts melnumu.

Kad es otrā dienā redzēju bērnus, kuri spēlēja slēpšanos pie plato alu caurumiem, es nopratu, ka šīs alas nav apdzīvotas un ka tajās neviens neuzdrošinātos naktis pavadīt.

Gulēšanai derēja tikai tās, kurām bija šaura ieeja. Jo šaurā­ka, jo labāka, jo tās nebija pieejamas dažādiem plēsoņām, kuru priekšā mēs bijām gluži bezspēcīgi.

Jau pašā pirmajā rītā es mācījos pienācīgi novērtēt alu šauro ieeju nozīmi.

Pirmajai gaismiņai svīstot, laukumā bija ieradies Plēsēj- zobs - tīģeris.

Daži mūsējie jau bija pamodušies un izgājuši ieelpot tīru gaisu. Nikno ienaidnieku pamanījuši, viņi sabēga atpakaļ alās.

Bet divi cilvēki, būdami pārāk tālu no drošā patvēruma, bija spiesti meklēt glābiņu citur.

Nezinu, kā lai šo divu cilvēku izturēšanos izskaidro. Varbūt bailes viņus uz to spieda. Varbūt viņi juta tīģera tuvošanos, bet, gluži kā norunājuši, viņi reizē ieskrēja platajā alā, kur va­kar vakarā es ar Ļepausi vedu nesekmīgo cīņu.

Tīģerim šī sprauga acīmredzot bija par šauru, jo, neko nepanācis, viņš, ārkārtīgi saniknots, izlēca atkal no alas laukā.

Bija noprotams, ka naktī Plēsējzobam nav bijušas veiksmī­gas medības un tādēļ viņš bija licis visas cerības uz kādu neuz­manīgu divkājaini. Tādēļ, pamanīdams abus bēgļus, viņš tiem uz karstām pēdām bija meties pakaļ. Bet bēgļi laimīgi izspruka un brīdi vēlāk lūkojās laukā no otras alas.

Nometnē izcēlās negants troksnis. Alu iedzīvotāji, piespie­dušies cits pie cita, brēca un kliedza cik jaudas: kā ārprātīgi vi­ņi žestikulēja un briesmīgi šķobījās un vaibstījās.

Šādi žestikulēt viņus spieda savāds instinkts. Bija ļoti liels niknums, lai gan bailes dominēja. Skaidri atceros, ka arī es tā­pat žestikulēju, spārdījos un gaudoju, bet nevis tāpēc, ka tā da­rīja mani ciltsbrāļi. Nē. Mani uz to spieda savāds iekšējs spēks; tas man pavēlēja žestikulēt un gaudot mežonīgās skaņās, sa- sliet spalvas, un tas pats spēks pildīja manu dvēseli ar mežonī­gām bezprāta dusmām.