Džeks Londons: Pirms Ādama

Tās bija ieminusi cilts, kas bija atstājusi dzīvi kokos un sā­kusi dzīvot klinšu iedobumos - alās.

Nejauši es biju uzdūries viņu galvenajam miteklim. Šo ap­metni varētu saukt pat par ciematu.

Es, māte un Pļāpa dzīvojām krietnu gabalu no galvenās ap­metnes, tāpēc, savā ziņā, varējām sevi pieskaitīt pie "ārpilsē­tas" iedzīvotājiem.

Šis attālums, kā vēlāk izrādījās, nebija nemaz tik liels. Es to biju nostaigājis nedēļas laikā, bet, ja es ar apkārtni būtu bijis pazīstams, tad šo gabalu būtu spējis nodipot pat vienā stundā.

Un tagad nu, mežmalā apstājies, es ieraudzīju veselu alu mudžekli, kailo upes krastu un daudzās taciņas, kas veda uz upi.

Krastmalā dažādās pozās saulē gozējās mani ciltsbrāļi.

Veselu nedēļu es, mazais vientuļnieks, biju klejojis pa mežu, neredzēdams nevienas sev līdzīgas būtnes, tādēļ jutos galīgi izmisis un satriekts. Bet tagad, redzot tik daudz radinieku, mani pārņēma nedabiska laime un es kā negudrs metos uz upes pusi.

Bet te notika kaut kas negaidīts: no pūļa viens bija mani pa­manījis un laida vaļā savādu, laikam brīdinošu saucienu, jo acumirklī bars paniskās bailēs izklīda.

Palēkdamies un kūleņus mezdami, viņi likās, cik jaudas, uz alām un pazuda. Pazuda it visi, izņemot vienu, gluži maziņu būtni, kuru vispārējā burzmā bija aizmirsuši pie kalna pakājes.

Viņš žēli un raudulīgi iepīkstējās.

Tūdaļ alas caurumā parādījās mātes galva. Aizmirstais ma­zulis atguva savu pašsavaldīšanos un metās mātei klāt, pieķē­rās viņai ar visu spēku, un tad abi pazuda alā.

Es nu biju galīgi viens. Nesen vēl ļaužu pilnā krastmala bija kā izmirusi.

Es apsēdos mitrajās smiltīs. Stāvoklis bija gaužām bēdīgs. Es nekā nesapratu. Kādēļ viņi visi no manis bijās? Kas tad tāds sevišķs ir noticis?

Tikai vēlāk, kad es ar viņu ieražām biju iepazinies, es sa­pratu šo baiļu iemeslu: pamanījuši mani steidzīgi skrienam, ļaudis bija nodomājuši, ka man pakaļ dzenas kāds zvērs. Ma­nu steidzīgo skriešanu ļaudis bija noturējuši pat briesmu vēsti.

Smiltīs sēdēdams un ar izmisuma skatu tumšajos alu cau­rumos raudzīdamies, es pamanīju, ka no turienes uz mani vē­rīgi glūn daudz acu. .

Brītiņu vēlāk no alām šur tur parādījās pa deguna galam un tad arī dažas bailīgas galvas. Vēl mazu brīdi, un viņi sāka savā starpā sakliegties.

Steigā un burzmā dažs labs bija paglābies sava kaimiņa alā. Lielākā daļa bērnu un pusaudžu bija aizklīduši no vecākiem un, žēli gaudodami, lūkojās apkārt. Bet viņu bēdas drīz zuda - vecākus pamanīdami, viņi sāka jautri smieties. Mātes atbildē­ja viņiem ar to pašu.

Vārdu, kā jau es sacīju, nevienam nebija, bet katrs savējo pazina pēc balss.

Pusaudži un mātes ilgi klaigāja, bet, neraugoties uz to, ka nekādas briesmas nebija manāmas, neviens no alas ārā nenāca.

Ļaudis bija pārāk apdomīgi, lai tīši dotos neredzamās bries­mās.

Beidzot viens tomēr saņēma dūšu. Šim radījumam bija lemts manā dzīvē spēlēt lielu lomu. Un ne manā vien. Vēlāk es šo radījumu nosaucu par Sarkanacaino Glūniķi, jo viņam bija sarkanas, stipri iekaisušas acis. Varbūt tikpat sarkana bija arī viņa dvēsele.

Pēc izskata viņš bija tīrais briesmonis: milzīgs stāvs, kurš varēja svērt vismaz savus deviņdesmit kilogramus. Spēka ziņā ar viņu neviens nevarēja mēroties. Ugunscilvēki un Mežaļau- dis bija augumā par viņu daudz mazāki. Kad es žurnālu ilus­trācijās redzu mūslaiku cīkstoņus un bokserus, man arvien uz­mācas doma: kurš no viņiem spētu sacensties ar Sarkanacaino Glūniķi?

Mani par viņiem māc šaubas.

Ar diviem pirkstiem viņš spētu izplēst jebkuru muskuli no viņu miesas un ar knipi sadragāt ikviena tagadējā pasaules čempiona galvaskausu, ar līkiem un asiem nagiem apaugušās kājas palīdzību uzšķērst vēderu, ar vienu roku apgriezt kaklu un ar otru roku bez pūlēm pārlauzt mugurkaulu.

Vēlāk es pārliecinājos, ka Sarkanacainais Glūniķis spēj ļoti tā­lu lēkt: divdesmit pēdu liela sprauga viņam nebija nekas sevišķs.

Viņš bija ļoti spalvains. Šāda āriene nevienam no mums nepatika, jo ciltij skaistuma ideāls skaitījās kailums. Bet Sar- kanacainajam Glūniķim spalvas bija uz visa ķermeņa, padusēs un uz pleciem bija sevišķi lieli spalvu kušķi. Arī ausis un de­guns bija spalvām aizauguši, tās slējās ārā asiem galiem. Kailas bija vienīgi delnas, pēdu apakšas un plakstiņi.

Viņš tiešām bija atbaidošs, viņa ģīmis raustījās un šķobījās bez mitēšanās, un rokas nekad nebija mierā - katru viņa soli pavadīja kāds žests.

Un kur tad vēl lielā, gaļīgā un nokārusies lūpa, kura tik labi harmonēja ar briesmīgo acu zvērojošo skatu.

Tāds bija Sarkanacainais Glūniķis.

Uzmanīgi uz visām pusēm lūkodamies, viņš patlaban bija iznācis no alas un tagad devās rāpus uz upes malu.

Pie ūdens pienācis, viņš sāka vērīgi aplūkot apkārtni, nelik­damies par mani ne zinis.

Kā jau teicu, Sarkanacainais Glūniķis bija ieradies rāpus; viņam vajadzēja tikai drusciņ pieliekties, lai ar garajām rokām sasniegtu zemi. Kustēdamies uz visām četrām, Sarkanacainais Glūniķis jutās veiklāks un brašāks. Arī skriet viņš uz četrām spēja ļoti labi, kamēr mēs citi to nespējām izdarīt - pūlies, cik gribi.

Nevienam no mūsējiem nebija tik garu roku, tādēļ arī ne­viens nevarēja bez pamatīgas saliekšanās zemi aizsniegt.

Sarkanacainais Glūniķis, kā jau teicu, to darīja it viegli un tādēļ, lūk, pat mēs viņu varējām uzskatīt par atavisku iemieso­jumu.

Atavisms, - jā, tas būtu viņam īstais vārds.

Mēs visi atradāmies uz evolūcijas ceļa. Atmezdami dzīvi kokos, mēs bijām spēruši milzu soli uz priekšu. Šai attīstības posmā bija iegājuši jau mūsu senči. Tādēļ tagad, atkarībā no dzīves jaunajiem apstākļiem, mūsu ķermenis bija manāmi pārveidojies un reizē ar to - arī mūsu gaita.

Bet Sarkanacainais Glūniķis bija tikpat primitīvs, cik mūsu attālākie senči. Viņš, jādomā, dzīvoja starp mums dabas kļū­das pēc. Viņam būtu vajadzējis dzīvot pāris desmit gadsimtu atpakaļ, kad nolaišanās no koka uz zemes nozīmēja neizbē­gamu nāvi. t ,

Vērīgi apkārtni aplūkodams, viņš staigāja pa krastu, glūnē­dams uz katru krūmu puduri, lai pārliecinātos, vai tur nav pa­slēpies dzīvnieks, kas mani izbiedējis.

Arī citi ciltsbrāļi izlīda no savas patversmes, bet no alas tālu neatkāpās.

Beidzot Sarkanacainais Glūniķis tomēr bija pārliecinājies, ka briesmas nedraud, un tādēļ nošļūca pa stāvo krastu līdz pa­šai ūdens malai.

Es sēdēju uz krasta, bet viņš mani neievēroja.

Pēkšņi Sarkanacainais Glūniķis ievilka nāsīs gaisu un ne­mierīgi palūkojās apkārt. Mani pamanījis, viņš pienāca klāt un aši uzsita man pa pakausi. Es kā futbola bumba aizlidoju kādas piecpadsmit pēdas sāņus un krizdams izdzirdu, ka visa cilts par mani smejas un zobojas.

Jādomā, ka Sarkanacainā Glūniķa rīcībā mani ciltsbrāļi sa­skatīja kaut ko īpaši uzjautrinošu, jo sirsnīgie smiekli negribēja rimties.

Tādā veidā uz mani bija vērsta ļaužu uzmanība.

Jāpiebilst, ka man nav pie rokas cita vārda, tāpēc es savus ciltsbrāļus nosaucu par ļaudīm, lai gan patiesībā viņiem šāds tituls nu galīgi nepiederas.

Sarkanacainais Glūniķis uz mani vairs pat nepaskatījās, un tādēļ es varēju, spiegt un pinkšķēt, cik sirdij tīk. Drīz es kļuvu par visas cilts uzmanības objektu.

Ap mani salasījās pulciņš pieaugušo. Sievietes es pazinu, jo atcerējos tās no pērnā gada, kad māte mani pirmo reizi ņēma līdzi riekstot.