Džeks Londons: Pirms Ādama

Un manī modās tāda pati sajūta. Mani spēki vēl snauda, bet nojauta, ka arī viņiem būs tāds pat darbs, tādi paši šķēršļi, tādi paši panākumi.

Beidzot tēvs pienāca pie mums. Varēja manīt, ka viņš ir ļoti dusmīgs. Mute bija putās, un acis nikni vērsās uz kuiļu baru.

Viņš rūca kā suns. Ilkņiem līdzīgie acu zobi mani baidīja.

Tēva ierašanās un uzvedība kuiļus vēl vairāk saniknoja. Tēvs lauza sausus zarus un svieda lejā. Vienā rokā viņš pat pa­kārās zarā un nolaidās tik zemu, cik vien varēja. Kuiļi rēca, bet, nevarēdami viņu sasniegt, skraidelēja ap koku.

Tēvs ar to vien neapmierinājās. Viņš nolauza zaru un sāka kuiļus dauzīt.

Mēs ar māti spiedzām no prieka. Bet galu galā jau viss ap­nīk. Tēvs nometa zaru un, izaicinoši smiedamies, devās prom. Māte sekoja viņam.

Es jutu, ka cīņas gars mani atstāj un atkal uzrodas vecā bai­ļu sajūta. Vienīgā drošā vieta bija mātes mugura, uz kuras uz­rāpies es turpināju savu ceļojumu.

Atceros, kā reiz lūza zars. Māte taisīja milzīgu un briesmīgu lēcienu. Man ienāca prātā, ka nu visam gals. Mežs, saules stari, zāle, papardes - viss saplūda kopā.

Krizdams es pamanīju tēvu, kurš sastinga un bažīgi lūkojās mums pakaļ.

Tad viss satumsa. Brīdi vēlāk es pamodos - pamodos savā mīkstajā, ērtajā gultiņā, juzdams aukstus sviedrus uz pieres, un no bailēm drebēju.

Logs bija plaši atvērts un istabā plūda dzestrs nakts vējš. Uz galda mierīgi dega maza lampiņa. Tad es sapratu, ka viss ir labi beidzies, ka kuiļi nav mūs saplosījuši un ka mēs zemē nenokri- tām, citādi manis tagad te nebūtu - tagad, kad no notikuma, kuru tik labi mana atmiņa ir uzglabājusi, ir pagājuši tūksto­šiem gadu.

Un tagad mēģiniet iedomāties sevi manā vietā. Iedomājie­ties, ka jūs sapņojat tos pašus sapņus un pārdzīvojat tās pašas jūtas. Tai laikā es taču biju mazs nejēga bērns. Mežacūku es nekad nebiju redzējis, pat mājas cūku ne. Uz pannas čurk­stoša cūkas gaļa taču nevar dot par cūku nekāda priekšstata.

Un, neraugoties uz to, mežakuilis, reāls kā pati dzīve, dzīvo un darbojas manos sapņos, un es bēgu no viņa, glābdamies pie saviem neparastā izskata vecākiem.

Kādēļ tad brīnīties par to, ka šie baigie sapņi mani mocīja kā lietuvēns?

Es jutos kā nolādēts un par savu nelaimi neuzdrošinājos nevienam stāstīt. Nezinu, kas mani no tā atturēja. Varbūt es jutos vainīgs, kaut gan noteikti nevarēju pateikt, kādā ziņā un ko man varētu pārmest.

Tā klusās un mēmās ciešanās pagāja gadi, un tikai tad, kad es pieaugu, es beidzot izpratu savu sapņu iemeslus un raksturu.

Manās atmiņās bija lielas neskaidrības laika ziņā. Par laika periodiem man nebija ne mazākās sajēgas.

Es nezināju, vai redzētos notikumus citu no cita atdala gads, divi vai pat veseli pieci gadi.

Laika nojausmu man palīdzēja aptvert tikai apkārtējo ap­stākļu maiņa un to dzīvo būtņu nodarbošanās, kuras es pastā­vīgi redzēju. Tikpat neskaidra man ir visu notikumu hronolo­ģiskā secība.

Par vienu gan es nešaubos. Tas ir, ka es kopā ar māti nokri­tu no koka pirms iepazīšanās ar Ļepausi, kurš tapa par manu draugu.

Man liekas, ka ar māti es izšķīros šo divu notikumu starp­laikā.

Par tēvu man citu atmiņu nav, kā vienīgi tās, kuras es jau aprakstīju iepriekš.

Pēc tam viņš manā dzīvē ne reizi nav rādījies.

Spriežot pēc tā laika apstākļiem, jādomā, ka drīz pēc kau­tiņa ar kuiļiem viņš ir gājis bojā. Nevar būt šaubu, ka viņš mi­ra pašos spēka gados un ka viņš ir kritis par upuri varmācīgai nāvei.

Tā es arī nedabūju zināt, kur un kad viņš miris, vai viņš no­slīcis, pazudis tīģera vēderā, vai viņam iedzēlusi čūska.

Neaizmirstiet, ka es atceros un stāstu tikai to, ko tiku pats savām acīm redzējis.

Pat ja māte būtu redzējusi tēva pēdējo stundiņu, viņa man nespētu neko pateikt. Visā visumā mūsu ciltij bija ne vairāk par trīsdesmit, četrdesmit skaņām, kuras veidoja mūsu valodu.

Es mūsu saziņas līdzekļus saucu par skaņām, nevis par vār­diem, jo īstenībā tie tādi arī bija. Šīm skaņām nebija noteiktas nozīmes, un tās katrs varēja lietot pēc patikas.

Šīm parastajām skaņām mēs ar intonāciju, garumu un ak­centu centāmies piedot sevišķu un konkrētu nozīmi. Deklinā­cijas mēs, protams, nepazinām. Par laiku, kurā atstāstāmais notikums bija gadījies, mēs spriedām tikai apmēram. Mūsu sarunas skāra tikai konkrētus priekšmetus. Lielā mērā mums palīdzēja arī mīmika. Viss abstraktais atradās ārpus mūsu ap­ziņas robežām.

Ja kādam šāda abstrakta doma arī ienāca prātā un viņš gri­bēja šo domu darīt citiem zināmu, tad tas nebija izdarāms, jo nebija attiecīgu skaņu. Nožēlojami sīkais vārdu krājums bija pārāk nepietiekošs, un jaunizgudrotās skaņas citiem nebija sa­protamas.

Tādos gadījumos nācās ķerties pie žestiem, un, vēlēdamies savu domu izteikt, cilvēks žestikulēja, cik enerģiski vien spē­dams, bezgala atkārtodams vienu un to pašu jaunizgudroto skaņu.

Šādā kārtā mūsu vārdnīca pamazām auga, dodama iespēju labāk saprasties un izteikt vēlēšanos.

Toreiz mēs dzīvojām vienkāršu, elementāru dzīvi, bet zinā­jām un mācējām daudz ko tādu, kas tagadnes cilvēkam ir gluži svešs.

Mēs varējām kustināt ausis uz visām pusēm, atslābināt, tad atkal sasliet. Varējām ar roku un kāju pakasīt tādas vietas, ku­ras tagad cilvēkiem nav gandrīz sasniedzamas. Smagus akme­ņus mēs sviedām ne tikvien ar rokām, bet arī ar kājām. Likās, ka mums nav mugurkaula, jo mēs locījāmies tik veikli, kā tagad nespēj neviens akrobāts. Arī putnu ligzdas mēs postījām ar tādiem panākumiem, ,uz kādiem neviens 20. gadsimta pa­laidņa puika nevar cerēt.

Olas gan mēs neņēmām kolekcijai, bet, lai remdinātu badu.

Atceros…

Nu, nav vērts pārāk steigties. Pastāstīšu par Ļepausi un mūsu draudzību.

No mātes es šķīros agrā bērnībā.

Nav izslēgta varbūtība, ka pēc mana tēva nāves viņa ieguva sev jaunu dzīvesbiedru.

Par savu patēvu es neko daudz neatceros, un šīs atmiņas arī nav visai saistošas.

Patēvs bija vieglprātīgs radījums, kurš pie tam kustējās kā ūdenszāle. Viņš nevarēja ne brīdi palikt mierā.

Viņš runāja vienā runāšanā, un tādēļ vien es viņu nevarēju ne acu galā ciest.

Par solīdu kungu viņu nevarēja saukt nekādā ziņā. Viņa rī­cība un izturēšanās arī bija tukša un nepārdomāta.

Šajā ziņā viņš ļoti atgādināja pērtiķus, kādus tagad redzam zooloģiskajos dārzos.

Viņš mani sāka nīst, es savukārt no viņa baidīties un mukt. Viņam ierodoties, es katru reizi spiedos pie mātes. Bet es taču augu un visu mūžu uz mātes aizstāvību nevarēju cerēt.

Uz šo apstākli tad, liekas, Pļāpa arī stipri cerēja.

Jāpiezīmē, ka vārdā mēs viens otru nesaucām. Savā stāstā es tos lietoju tikai tāpēc, lai daudzie manis aprakstīties indivīdi jums nesajuktu.

Savu dārgo patēvu es nosaucu par Pļāpu, jo šis vārds viņu labi raksturo.

Sevi pašu es saukšu par Lielzobi, jo šie kožamie rīki man bija sevišķi labi attīstīti.

Un tagad atgriezīsimies pie Pļāpas. Viņš mani vajāja, cik spēdams, knieba un dauzīja ar dūrēm.

Māte man bieži nāca palīgā, un tad es ar neizsakāmu prieku noraudzījos šai "laulības idillē".

Galu galā mūsu ģimenē valdīja bezgalīgas ķildas un dūru cīņas, kurām par iemeslu mūžīgi biju es.