Džeks Londons - Pirms Ādama

Tātad nu mēs esam vaigu vaigā ar "personības dalīšanos". Nomodā būdami, mēs nekad nevaram pārdzīvot kritiena sa­jūtu. Mūsdienās mūsu "es" šādu sajūtu nepazīst. Tātad - un tas ir neapgāžams pierādījums - eksistē vēl otrs "es", kurš darbojas neatkarīgi no tā "es", kura darbība norisinās dienā; un šis otrais "es" ir tas kritērijs, tam krišanas sajūta ir labi pazīstama, jo viņš par šo senču piedzīvojumu ir saglabājis gaišas atmiņas. Kā mūsu "es", kurš darbojas dienā, glabā visas atmiņas par tagadē­jo dzīvi, tā "es", par kuru es naktī pārvēršos, cieši glabā aizvēs­turisko laiku atmiņas.

Pēc ilgas domāšanas pie šāda slēdziena nācis, es apmierinā­jos, jo tagad savādie sapņi mani vairs nebaidīja. Man likās, ka galējā nezināšanas tumsā ir iedegusies gaisma, kura apspīd un parāda to, kas man licies tik briesmīgs, pretdabisks un, no prāta redzes viedokļa, pilnīgi neiespējams. Tagad es saprotu, ka naktī mani vada mans otrs "es", kurš pirmajam ir pilnīgi svešs, lai gan saviem īpatnējiem piedzīvojumiem bagāts.

Bet kas tad ir šis naktīs dzīvojošais "es"? Kad tad īsti viņš dzīvojis? Kad viņš savācis šo lielo atmiņu blāķi?

Uz šiem jautājumiem atbildi dod mani sapņi.

Naktīs eksistējošais "es" ir dzīvojis tūkstošiem gadu tālā pa­gātnē, kad pasaule vēl bija jauna; viņš ir dzīvojis vidējā aizvēs­turiskā periodā. Ne vienu reizi vien viņš ir no koka kritis, bet, zemi nesasniedzis, palicis dzīvs. Viņš ir drebējis, klausīdamies lauvas rūkšanu, viņu ir vajājuši visādi plēsoņas, ieskaitot arī čūskas. Ar sev līdzīgiem viņš ir sapraties ar to nedaudzo skaņu palīdzību, kuras tā vēl šaurais prāts bija izgudrojis. Viņš bija arī nožēlojams un paklausīgs Ugunsļaužu vergs.

Kāds varbūt iebildīs, kā gan es iedrošinos apgalvot, ka kri­tieni un visas citas atmiņas ir rases, bet ne paša tagadējā "es" atmiņas?

Uz šo jautājumu es atbildēšu ar pretjautājumu: kādēļ daž­reiz pasaulē rodas dzīvnieki, kuriem vienas galvas vietā ir divas?

Atbilde varētu būt tāda, ka divgalvaini dzīvnieki ir nenor­māla parādība.

Tāpēc uz minēto jautājumu es atbildēšu tā, ka arī es esmu nenormāls radījums, jo es esmu cilvēks, kam ir divi "es".

Es gribu, lai jūs mani vēl labāk saprastu.

Visbiežāk sastopamās rases atmiņas ir atmiņas par krišanu. Tas tādēļ, ka mūsu senais "es" lielākajā daļā cilvēku vairs nav tik izteikts. Šis senais "es" glabā vienīgi šo atmiņu. Bet dažiem šis senais "es" vēl ir ļoti spilgti izteikts. Daudzi no jums ir sap­ņos lidojuši, bēguši no šausmīgiem rāpuļiem, kuri gribējuši jūs nožņaugt. Vārdu sakot, vienam senās atmiņas parādās spilg­tāk, otram vājāk. Tas jāsaprot tā, ka rases atmiņas ne visi ir uzglabājuši vienādi.

Manas senās atmiņas ir ļoti spilgtas. Tas nozīmē, ka mans senais "es" arī tagad vēl ir tikpat aktīvs kā toreiz, un es neiebil- dīšu ne vārda, pat piekritīšu, ja kāds mani nosauks par nenor­mālu radījumu, iedzimtības kaprīzās iegribas produktu.

Ir daudz cilvēku, kuri neatzīst, ka cilvēkam var būt divi "es". Vienu no tiem viņi uzskata par otrā atspoguļojumu un domā, ka šie abi "es" brālīgi dzīvo kopā jau kopš sirmās senatnes.

Bet viņi maldās. Tāda kombinācija ir jāpieņem ar apdomu. Es bieži sevi redzu sapņos klīstam pa mežu, bet, tuvāk apska­toties, pats sevi es nekad neredzu; tā ir gluži cita būtne, kurai no manis ir tikpat niecīga daļa kā man no sava tēva vai vec­tēva. Šis staigātājs ir mans senais ego, viena no rases koka pir­majām atvasēm, pats būdams to radījumu tāls pēctecis, kuri savā laikā bija ieguvuši locekļus, pirkstus, un iemācījušies pa kokiem kāpelēt.

Nav jau patīkami visu laiku atkārtoties, bet man tomēr jā­saka, ka pēc visu šo faktu iztirzāšanas jūs varat mani uzskatīt par anormālu radījumu. Rases atmiņas man ir sevišķi spilgtas, bet mana galvenā īpašība ir tā, ka es spilgti atceros kāda sava senča biogrāfiju.

Neraugoties uz to, ka tas gadās ļoti reti, to tomēr nevar uz­skatīt par kaut ko ārkārtēju un pilnīgi neiespējamu.

Lūgšu mazu jūsu uzmanību savām pārdomām. Instinkts ir rases atmiņas. Labi. Tātad mēs savas atmiņas saņemam no ve­cākiem, kuri tās savukārt saņēmuši tādā pat kārtā. Līdz ar to mēs varam secināt, ka eksistē kaut kas, kas sekmē šo atmiņu transportēšanu no paaudzes uz paaudzi. Veismans šo atmiņu transportētāju ir nosaucis par šermoplazmu. Un šī šermoplaz- ma tad arī uzglabā visu rases piedzīvojumu atmiņas. Daudz at­miņu ir ļoti bālas, daudz pavisam izzudušas.

Bet dažas šermoplazmu daļiņas ir ļoti spēcīgas šo atmiņu uzglabāšanā. Tām, runājot zinātnieku valodā, piemīt milzīgi ataviski spēki.

Tā šermoplazma, kuras īpašnieks es esmu, arī sevī slēpj šo spēku. Es esmu kaprīzs iedzimtības, atmiņu lietuvēna nomākts indivīds. Sauciet mani tā, kā jums patīk. Es tomēr eksistēju, es dzīvoju, es esmu reāls un dzīvs sabiedrības elements, kuram ir laba, veselīga apetīte un kurš ēd vismaz trīs reizes dienā. Ko jūs man padarīsiet?

Vēl pāris vārdu. Pirms es ķēros pie stāsta, jāsaka kaut kas tiem neticīgajiem Tomiem, kuri mani gribēs izsmiet, vai, labā­kajā gadījumā, teiks, ka šie sapņi ir garīgas pārpūlēšanās rezul­tāts un ka arī evolūcijas jēdzienam te ir zināma nozīme.

Visam tam man jāpiebilst, ka uzcītīgs skolnieks es neesmu bijis; klasē es biju pirmais starp beidzamajiem. Mani vairāk vilināja sports, bet it sevišķi - nav tur ko slēpt - es nodevos bil­jardam.

Tālāk. Pirmo sapratni par evolūciju es guvu tikai jaunekļa gados, bet savus sapņus sapņoju agrā bērnībā; visas senās dzī­ves sīkumus es pārdzīvoju jau tad, kad nezināju pat vārda "evolūcija" nozīmi.

Šīs detaļas, protams, virknējās neskaidri, nedodamas man nekāda gaiša priekšstata; to nozīmi es sapratu tikai tad, kad skola mani iepazīstināja ar evolūcijas teoriju.

Evolūcija man deva mīklas atrisinājumu; nē, tā pati par sevi ir šis atrisinājums.

Tā deva manām domām pareizu virzienu, savaldīja manu atavisko smadzeņu trakās tieksmes, un es sāku klausīties un vērot, vērot to sen pagājušo laikmetu, kad ļaudis tikko sāka mācīties spert pa zemi pirmos un bailīgos soļus.

Es redzēju pagātni, kad cilvēks, kādu to redz mūsu laikos, vēl nebija izveidojies.

Un es tad zināju, ka jau reiz esmu dzīvojis - dzīvojis tai lai­kā, kad cilvēce, kurai nebija pagātnes, noteikti virzījās nākot­nei pretī.

Visbiežāk man rādījās šāds sapnis: maziņš un sarāvies es guļu ligzdā, kura pīta no zariem. Dažreiz es gulēju uz mugu­ras. Nereti es tā gulēju stundām ilgi, vērīgi lūkodamies, kā sau­les stari rotājas vēja kustinātajās lapās. Bieži vien, kad vēja spars pieauga, koks šūpojās no vienas puses uz otru, šūpoja ligzdu un kopā ar ligzdu arī mani.

Visu to laiku, kamēr es biju tik mazs, ka nedrīkstēju no ligzdas iziet, mani baidīja savāda sajūta. Tā bija nojauta par lielo dziļumu, kurš atradās zem manis.

Es to nekad netiku redzējis, jo pār ligzdas malu nekad neie­drošinājos skatīties. Bet ka zem tās atrodas milzīga, tukša telpa, to es pastāvīgi jutu. Likās, ka tā atplētusi savu milzīgo, nepie­pildāmo rīkli, lai mani aprītu. Ne no kā pasaulē es tā nebijos, kā no šīs mūžīgi atplestās rīkles.

Šis sapnis, kurā es drīzāk biju pasīvs, nevis aktīvs dalībnieks un kurš drīzāk attēloja stāvokli, bet ne darbību, man rādījās pašā agrākajā bērnībā.

Bet pēkšņi lielais miers pazuda; tā vietā radās jauni rēgi, kuri bija pārāk briesmīgi. Draudoši notikumi, pērkona negai­si un citi piedzīvojumi, kādi dienā man nenāca ne prātā. Tādēļ šie sapņi mani spieda kā lietuvēns.