Džeks Londons - Pirms Ādama

Piecu gadu vecumā es pirmo reizi nokļuvu cirkā un no turienes pārnācu mājās slims. Ne saldumi, ne limonāde ne­bija cēlonis manai slimībai. Mēģināšu jums stāstīt visu pēc kārtas.

Tai brīdī, kad mēs iegājām cirkā, atskanēja draudošs rū­ciens. Es izrāvu savu roku no tēva rokas un, lauzdamies caur pūli, skriešus devos uz izeju, bet pie durvīm pakritu, bļaudams no bailēm. Tēvs mani piecēla un sāka mierināt. Viņš norādīja uz pārējiem cilvēkiem, kuri nemaz nelikās izbijušies no lauvas rūciena, un apgalvoja, ka mums nekādas briesmas nedraud.

Bet tikai ar lielām pūlēm tēvs mani pierunāja pieiet pie lau­vas krātiņa. Trīcēdams un no bailēm sastindzis, es piegāju un tūlīt arī pazinu savu seno ienaidnieku.

Jā, tas bija viņš, briesmīgais zvērs. Senās atmiņas vienā acu­mirklī mani aiznesa uz citu pasauli…

Lūk, svelmainās pusdienas saules stari mirdz un laistās ga­rajā zālē. Milzīgs savvaļas vērsis mierīgi plūc zāli. Te pēkšņi zāle pašķiras un gaisā spēcīgā lēcienā pazib brūns ķermenis. Briesmīgais zvērs ir jau vērsim mugurā. Dzird lauvas rūcienu, vērša māvienu un kaulu brikšķēšanu.

Te vēl kāda aina. Kluss upes līcis, kur dzīvnieki nāk padzer­ties. Savvaļas zirgs stāv līdz ceļiem ūdenī un, lēni baudot, dzer ūdeni. Te pēkšņi atkal zvērs - tas pats brūnais zvērs. Lēciens, izmisuma pilns zviedziens, it kā aprautas vaimanas - un atkal kaulu brikšķēšana.

Un vēl viena aina: dabā valda sērīgs vakara klusums. Ne­kust ne lapiņas. Te pēkšņi dziļo klusumu pārtrauc spēcīgs rē­ciens - brīvs, mežonīgs rēciens no pilnas krūts, skanēdams kā pastarā bazūne. Biezoknī sākas nemierīga lapu čabēšana. Es un mani ciltsbrāļi skraidām kā izbiedētas skudras. Trīcam, sa­stingstam no bailēm un spiežamies cits pie cita: briesmīgais zvērs ir tuvumā.

Un tagad, redzot, ka šis briesmonis ir nekaitīgs, mani pār­ņem nāvīgas dusmas. Es griežu zobus kā ārprātīgs un skraidu gar būri, izrādīdams lauvam savu nicināšanu ar savādām, sap­ņos bieži dzirdētām skaņām.

Lauva pieceļas, piespiež purnu pie krātiņa stieņiem un ne­spēcīgās dusmās vēro mani ar liesmojošu skatu.

Viņš, protams, ir mani pazinis. Noteikti, jo viņš pazina ma­nus saucienus - šīs senās un viņam tik labi pazīstamās skaņas.

Mani vecāki pārbijās.

"Bērns ir slims," māte sacīja.

"Nieki, neliels nervu uzbudinājums," tēvs noteica.

Es nekad viņiem netiku stāstījis īsto iemeslu, un viņi to ne­zina līdz pat šai dienai.

Es redzēju arī čūsku dīdītāju. Tai vakarā nekas cits nespēja saistīt manu uzmanību. Mani pārveda mājā slimu un uzbudi­nātu. Es saslimu no apziņas, ka mani nakts mocītāji tagad ir ielauzušies arī manā reālajā dzīvē.

Es biju sevī noslēdzies un noslēpumains.

Tikai vienu reizi es savas bailes izstāstīju kādam savam vienaudzim. Man toreiz ritēja devītais gads. Savu sapņu iepaidā es savam biedram diezgan skaidri aprakstīju to sen zudušo pa­sauli, kurā es, pēc manas pārliecības, kaut kad biju dzīvojis. Stāstīju par Ļepausi un mūsu izpriecām; stāstīju par Ugunsļau- dīm, viņu dzīvi un mājokļiem. Mans biedrs smējās, vēderu turēdams, un savukārt sāka stāstīt par spokiem un miroņiem, kuri naktī atdzīvojoties.

Jo vairāk es stāstīju, jo vairāk mans biedrs smējās. Es vi­ņam zvērēju pie visiem svētajiem, ka sapņos redzēto es nepār­spīlēju ne ar pušplēstu vārdu. Viņš apklusa, nolūkojās manī ar savādu skatu un atstāstīja mūsu sarunu, protams, stipri sagro­zītu, pārējiem biedriem, kuri kopš tā laika sāka no manis vai­rīties.

Tāds pavērsiens man bija rūgta mācība. Es jutos atgrūsts, un tiešām - es taču nebiju normāls radījums, jo citi mani ne­saprata, bet es viņiem nespēju izskaidrot savas dubultās dzīves esošo dabu.

Kad manā klātbūtnē ļaudis sarunājās par spokiem un ga­riem, es klusēju, bet sevī ironiski smējos, jo tad iedomājos sa­vas naktis.

Es zināju, ka manas bailes nav iedomātas, ka tās ir tikpat īs­tas kā dzīve, kurai nav nekā kopēja ar šādiem iedomu tēliem un naivas fantāzijas radīto spoku pasauli.

Pārdabiskās būtnes mani nebaidīja un, par tām domādams, es nejutu ne mazākā satraukuma.

Toties citas bailes man bija labi pazīstamas. Es labi zināju, ko nozīmē kritiens no koka galotnes, niknu čūsku pakaļdzīšanās un mežonīgu suņu kārā smilkstēšana un asie skati, kuri man lika drebēt, kad, no tiem izmucis, es sēdēju uz zara. Mana senā dzīve bija pilna ar konkrētām un reālām briesmām - briesmām, kurām ir miesa un asinis.

Vilkači un meža gari, ja tos salīdzina ar manu baiļu izraisī­tājiem, kuri mani terorizēja agrā bērnībā un terorizē vēl tagad, kad esmu pieaudzis un rakstu savas atmiņas, nav nekādi ļaun­dari, un viņus varētu dēvēt pat par sirsnīgiem draugiem.

Kā jau es jums sacīju, savos sapņos es cilvēku nekad netiku redzējis. Šo faktu es jau sen biju pamanījis, un tādēļ man lī­dzīgo radījumu trūkums mani ne mazums mocīja. Pat visag­rākā bērnībā, mozdamies no saviem sapņiem, es jutu, ka man būtu daudz vieglāk ap sirdi, ja es redzētu kaut vienu vienīgu cilvēku. Man bija tāda nojauta, ka šis cilvēks darītu maniem mocošajiem murgiem galu. Un ik vakaru pirms gulētiešanas mani šī nojauta mierināja. Es sapratu, ka mans glābiņš ir atka­rīgs no tā, vai es sapnī redzēšu cilvēku.

Es sapratu, ka mani abi "es" ir kaut kādā sakarā. Mans "es", kurš darbojās naktī, dzīvoja tais laikos, kad cilvēks savā taga­dējā veidolā vēl nebija sastopams. Mans otrais "es" - tas, kas darbojās dienā, dzīvoja tagad.

Iespējams, ka psihologi, šķirstīdami manas piezīmes, iebil­dīs pret manis lietoto terminu "personības dalīšanās". Es zinu, kādu nozīmi viņi šim nosaukumam piedēvē, bet, tā kā nevaru iedomāties ko labāku, lietoju šo pašu terminu. Galu galā, gal­venais nav terminoloģija, bet gan pats stāsts.

Tikai tad, kad sāku iet skolā, es sāku saprast, apjēgt savu sapņu nozīmi un raksturu. Līdz tam es domāju, ka maniem sapņiem nav nekāda sakara un jēgas. To cēloņi man nebija skaidri. Bet skolā es iepazinos ar evolūcijas mācību, psiholo­ģiju un uzzināju daudzu man nesaprotamu garīgu procesu cēloņus.

Piemēram, man bieži gadījās sapņot, ka es no liela aug­stuma krītu zemē. Šāds sapnis, domāju, būs pazīstams katram. Reti kurš nebūs tādu sapni redzējis.

Mans skolotājs izskaidroja, ka šādi sapņi rodoties no mūsu rases atmiņām vai, pareizāk sakot, no rases pārdzīvojumiem. Tas bieži varēja atgadīties mūsu tālajiem senčiem, kuri dzīvoja mežos un kokos. Kritiens no koka slēpa sevī vislielākās bries­mas. Daudzi no viņiem droši vien šādā veidā gājuši bojā.

No koka krist gadījās visiem, bet lielais vairums glābās tādā veidā, ka paspēja pieķerties pie zemāk esoša zara.

Pilnīgi saprotams, ka šāds briesmīgs, bet laimīgi beidzies kritiens var atstāt uz kritēju savu iespaidu, bet tas savukārt var izaicināt molekulārās pārmaiņas smadzeņu šūniņās.

Šīs molekulārās pārmaiņas varēja pāriet uz tuvāko un tā­lāko pēcteci, galu galā veidodamas rases īpatnības.

Un tiešām, ja kāds no mums miegā krīt no liela augstuma un, sirdij stipri pukstot, uzmostas vienu acumirkli pirms dro­šas nāves, viņš pārdzīvo tikai atmiņas. Atmiņas par to, kas va­rēja būt noticis ar mūsu senci, kurš dzīvoja kokā. Šajā faktā ir redzams iedzimtības lielais spēks. Šajā faktā nav nekā sevišķa, tāpat nav nekā sevišķa ari mūsu instinktā. Instinkts nav nekas cits kā ieradums, kurš iedzimtības ceļā ir palicis par mūsu ne­atņemamu īpašumu. Man varbūt teiks, ka, sapnī krītot, nevie­nam neizdodas zemi sasniegt, ka mēs uzmostamies, kā saka, atrazdamies bezdibeņa malā, mirkli pirms nāves, jo atsišanās pret zemi nozīmētu beigas. Tie mūsu senči, kuriem gadījās krist, protams, mira uz vietas. Arī viņu smadzeņu šūniņās no­risinājās zināmi procesi, palika neizdzēšami iespaidi, šie iespaidi palika, kur bijuši, un beidza eksistēt ar viņu nesēja nā­vi. Mēs esam cēlušies no tiem, kam nācās krist, bet tomēr ne­nokrist - tie izglābās; lūk, kādēļ mēs, par krišanu sapņodami, zemi nekad nesasniedzam.