Džeks Londons - Pirms Ādama

Meža suņi nelaida arī mūs sveikā cauri.

Es pats reiz piedzīvoju gadījumu, kad sieviete, kurai bija uzbrucis suņu bars, mēģināja mežā paglābties. Mežs bija pa­tālu, un viņa to sasniedza no skriešanas pārguruši. Kokā gan viņa tika, bet nebija spēka zaros noturēties un viņa nokrita zemē. Acumirklī viņa tika saplosīta.

Mēs sagrābām savus gūstekņus un, atpakaļ neskatīdamies, laidām uz mežu.

Kokos uzkāpuši, mēs jutāmies pilnīgā drošībā, tādēļ atkal smiedamies ņēmāmies ar kucēniem.

Bet tad man nācās veikt vienu no visgrūtākajiem uzdevu­miem, kāds man jebkad visā mūžā bija jāveic.

Es iedomājos sunīšus aiznest uz savu alu.

Bet, kucēnus rokā turēdami, mēs nevarējām veikli pārvie­toties no zara uz zaru. Vajadzēja iet pa zemi, bet arī šis nodoms izjuka, jo mūs sāka vajāt hiēna.

Ļepausim ienāca prātā cits padoms.

Viņš atcerējās, ka, nesdams uz māju zarus, viņš tos bija kūli sējis uz muguras.

Ar tievām liānām viņš sasēja kucēna ķepas un, ar resnāku liānu apsējis kucēnam kaklu, pakāra mazo nastu uz muguras.

Tagad nu rokas un kājas bija pilnīgi brīvas, par ko Ļepausis milzīgi priecājās.

Ar lepnu uzvarētāja skatu uz mani palūkodamies, viņš mani aicināja darīt to pašu.

Bet viņa lielie prieki nevilkās ilgi. Sunēns netaisījās mierīgi tupēt uz svešā muguras. Viņš nošļuka uz pleciem, tad uz krū­tīm un beidzot, ilgi nedomādams, iekodās uzvarētāja vēderā.

Tas šādu pretošanos nebija gaidījis. Pārsteigts viņš ierēcās, atrāvās atpakaļ, pazaudēja līdzsvaru un zemē nenokrita tikai tāpēc, ka paspēja pieķerties pie zara. Liāna pārtrūka, un sunēns nokrita zemē.

Hiēna nekavēdamās metās pie savām pusdienām.

Ļepausis hiēnai dusmās parādīja dūri un pazuda kokos.

Man ļoti gribējās aiznest kucēnu mājās, tāpēc es rūpīgi ķē­ros pie darba. Es nolēmu izmantot Ļepauša ideju, bet nolēmu to pilnveidot.

Es kucēnam ne tikvien sasēju kājas, bet ieliku arī sprunguli mutē, lai viņš nevarētu kost. Sprunguli es ar liānām apsēju, lai neizkrīt.

Pēc ilgām pūlēm es beidzot tomēr pārkūlos mājās ar visu kucēnu.

Laikam gan man piemita neatlaidība lielā mērā, kādas ma­niem ciltsbrāļiem nebija, jo citādi es savu nodomu nebūtu īs­tenojis.

Ļaudis, redzēdami, ka es stumju kucēnu alā, sāka par mani zoboties. Bet tas mani neuztrauca, jo manas pūles bija vaina­gojušās ar panākumiem un suns bija mājās. Tik jaukas spēļ- lietas nevienam nometnē nebija.

Kucēnu es drīz vien pieradināju pie sevis, lai gan viņš bija negants kustonis un sākumā koda bez mitēšanās.

Es atkal viņu purināju aiz ausīm tik ilgi, kamēr viņš izrādīja padevību.

Suņuks man ļoti patika, un es viņam ziedoju savu laiku. Viņš taču bija kaut kas jauns, gluži neredzēta spēļu lietiņa. Un mūsējie jau traki mīlēja visu, kas ir jauns. Es šai ziņā nebiju iz­ņēmums.

Redzēdams, ka kucēns neēd augļus un saknes, es viņam ķēru putnus, vāveres un mazus kaķēnus.

Jāpiebilst, ka paši mēs lietojām gan augu barību, gan arī gaļu, un bijām iemācījušies noķert mazos dzīvniekus tīri veikli.

Kucēns ēda, prasīja vēl un izskatījās ļoti mundrs.

Viņš pie manis nodzīvoja ne ilgāk par nedēļu.

Kādu dienu es atgriezos alā ar veselu sauju fazānu cāļu. Alā iegājis, es ieraudzīju, ka Ļepausis kucēnu nositis un taisās ēst.

Es viņam uzklupu, un mēs izcīnījām vissīvāko dūru cīņu.

Tā beidzās pirmais suņa pieradināšanas mēģinājums.

Mēs nevarējām un nevarējām beigt kauties un abi pazaudē­jām labus vilnas kušķus.

Beidzot mēs nomierinājāmies, labu laiku rūcām viens uz otru un tad slēdzām mieru, miera derības nosvinēdami ar maltīti, kurā kopīgi notiesājām nosisto kucēnu.

Tāpat jēlu?

Nu jā. Uguni mēs taču nepazinām. Mūsu pārvēršanās par radījumiem, kuri savu ēdienu cep un vāra, vēl slēpās tālā un neizdibināmā nākotnē.

Sarkanacainais Glūniķis, kā jau es teicu, bija atavisma ie­miesojums. Mūsu vidū viņš skaitījās par visprimitīvāko radī­jumu un krasi no mums atšķīrās. Mēs savukārt bijām tik neat­tīstīti, ka nespējām izstrādāt visvienkāršāko plānu mūsu ie­naidnieka aizdzīšanai no mūsu vidus.

Vēlreiz atkārtoju, ka šim radījumam īstā vieta būtu pie Me- žaļaudīm. Lai gan mēs paši stāvējām uz viszemākās attīstības pakāpes, mēs tomēr jau atradāmies tajā attīstības stadijā, kurā kustonis sāk pārvērsties par cilvēku.

Sarkanacainais Glūniķis bija īsts cietsirdības velns. Ja apzi­nās tā laika rupjos paradumus, tad var viegli iedomāties, līdz kādiem niknuma uzplūdiem Sarkanacainais Glūniķis bija spē­jīgs nonākt.

Nepagāja nevienas dienas, kad viņš nebūtu sitis savu sievu.

Vairāku sievu vienā laikā gan viņam nebija, bet viņš tās mainīja tik bieži kā neviens no mūsu vīriem.

Neviena sieviete viņu nevarēja ciest, bet visas bija spiestas piekāpties, jo viņš bija pārāk spēcīgs un nikns.

Es bieži sapnī redzu vakara krēslu un no dienas darbiem nogurušo cilti.

No upes līdz burkānu laukam un tālāk līdz purvam, kur aug mellenes, klajumā gulšņā mani ciltsbrāļi. Visvairāk viņi mīl uzturēties alu tuvumā.

Bet, krēslai metoties, viņi arī tur ilgi nepaliek, jo lēni un ne­atturami tuvojas dziļā tumsa, kad visa pasaule uz laiku tiek at­dota meža zvēru varā.

Naktī mūsu senči, no bailēm drebēdami un cits citam piespiedušies, arvien tup alās, nedrīkstēdami no tām iziet ne soli.

Vēl pavisam nav satumsis, un līdz gulētiešanas laikam mēs vēl varam kādu brītiņu savā starpā paplosīties.

Šīs krēslas stundas ir tās skaistākās. Ļaudis jūtas pēc dienas darbiem un priekiem noguruši; notālēm klausoties, barā dzir­dama tikai klusa murmināšana.

Pat bērni, kuri, liekas, būtu gatavi rotaļāties bez mitēšanās dienu un nakti, tagad spēlējas bez liela prieka un saldi žāvājas.

Jūras vējš ir norimis; rietošā saule sūta pēdējos purpura sta­rus, un melnās ēnas kļūst arvien garākas.

Klusumā neatturami mācas virsū salda snauda.

Bet te no Sarkanacainā Glūniķa alas atskan mežonīgi klie­dzieni, žēla stenēšana un dobji sitieni. Tur Sarkanacainais Glū­niķis kausta savu sievu.

Pirmajā brīdī mēs paliekam klusu. Šis klusums ir drūms un nospiedošs, bet, kad sitieni un kliedzieni nerimstas, arī mēs pārtraucam savu klusēšanu.

Pūlis sāk rūkt un rēkt arvien skaļāk, vēlēdamies kaut kā iz­rādīt savas bezspēcīgās dusmas.

Mums, protams, Sarkanacainā Glūniķa izturēšanās izraisīja dziļas dusmas, bet mūsu bailes bija tik lielas, ka nevienam ne­nāca ne prātā pūlēties Šo briesmoni savaldīt.

Sitieni pamazām kļuva retāki, vaidi apklusa, bet mēs vēl ilgi nevarējām nomierināties.

Pār alu nometni nolaižas bēdīga nakts.

Es jau reiz stāstīju, ka pat vistraģiskākajos notikumos mēs mācējām atrast arī smieklīgo pusi. Bet, kad Sarkanacainais Glūniķis dauzīja savu sievu, neviens nesmējās. Būdami mežo­nīgi un nežēlīgi, mēs tomēr jutām dziļu līdzjūtību pret Sarkan­acainā Glūniķa upuriem.

Ne vienu reizi vien mums gadījās atrast pie Sarkanacainā Glūniķa alas viņa sievu līķus. Alā viņš mirušo upuri nekad neatstāja un aprakt arī pats neapraka, šo darbu atstādams mums.

Un mēs tad parasti līķus sviedām upē, labi tālu no tās vie­tas, kur smēlām ūdeni.

Sarkanacainais Glūniķis atņēma dzīvību ne vien savām sie­vām, bet netaupīja arī tos, ar kuriem šīs sievietes bija pirms tam dzīvojušas.