Džeks Londons - Pirms Ādama

Tā kā baļķi bija visu laiku jātur ar rokām, tad mums ne­bija ne mazākās iespējas izkauties. Bet mēs lamājāmies tik ilgi, kamēr labvēlīgā straume mūs atkal piedzina tuvāk pie dienvidu krasta.

Nu mēs atkal airējām, cik jaudas, un, krastā tikuši, tūdaļ uzrāpāmies kokā.

Šīs pašas dienas novakarē mēs dabūjām redzēt Uguns- ļaudis.

Tie bija daži pie šīs cilts piederīgi mednieki, kuri netālu no mūsu koka bija uzkūruši uguni.

Pirmajā brīdī cilvēku balsis mūs manāmi uztrauca, bet drīz vien mēs nomierinājāmies un vēlāk, tumsai topot arvien dzi­ļākai, sajūtām dziņu pietuvoties medniekiem.

Klusi mēs kāpām no koka uz koku, līdz pat tai vietai, no kuras mēs varējām nepamanīti un netraucēti svešiniekus no­vērot un papriecāties par neredzēto skatu.

Nelielā laukumiņā, koku starpā, netālu no upes dega ugunskurs, ap kuru sēdēja vairāki Ugunscilvēki.

Ļepausis piepeši piespiedās pie manis, un es manīju, ka viņš trīc.

Kas gan Ļepausi būtu varējis sabaidīt?

Es ciešāk ieskatījos Ugunsļaužu ģīmjos. Vienu no mednie­kiem es pazinu. Tas bija tas pats mazais, klibais vecis, kurš no­kāva Bezzobi.

Kad vecis piecēlās, lai ugunskurā piesviestu zarus, es re­dzēju, ka viņš vienu kāju diezgan krietni pievelk.

Likās, no tā laika, kad mēs veci redzējām pēdējoreiz, viņš ir vēl vairāk izkaltis un salīcis. Viņš bija arī pilnīgi nosirmojis.

Pārējie mednieki visi bija jauni. Es pamanīju, ka visiem bija arī loki un bultas.

Plecus, muguru un gurnus klāja zvērādas. Rokas un kājas bija kailas. Viņi, kā jau es senāk stāstīju, nebija tik spalvaini. Galvas bija mazākas nekā mums, bet piere stāvāka.

Viņi nestaigāja, uz priekšu saliekušies, kā mēs to mēdzām darīt, bet toties viņu kustības nebija tik elastīgas un vijīgas. Viņu mugurkauls un ceļi nelocījās ar tādu vingrumu kā mums. Rokas arī bija daudz īsākas, un, kā es novēroju, viņi ejot uz tām neatbalstījās. Muskuļi man likās pilnīgāki un si­metriskāki un sejas izteiksme maigāka. Lūpas bija plānākas, un zobi nemaz neatgādināja ilkņus. Pleci viņiem tomēr nebija platāki par mūsējiem, un viņu svars, jādomā, nebija lielāks par mūsu pieaugušo vīriešu svaru. Vispār ņemot, viņi no mums atšķīrās daudz mazāk kā mēs no Mežaļaudīm. Personīgi es ne­būt nešaubījos, ka šīs trīs ciltis bija radniecīgas.

Ugunij, ap kuru mednieki sēdēja, piemita kaut kāds neiz­teicami valdzinošs spēks.

Mēs abi sēdējām kokā ilgu laiku un, acu nenovērsdami, lū­kojāmies gan uz dūmiem, gan uguni.

Ne vienu reizi vien es sajutu nevaldāmu kāri pieiet tuvāk, to apskatīt, noteikt, kas tā ir par tādu lietu, bet tas nebija iespē­jams.

Ja mēs gribējām izbēgt no nāves, mums bija rūpīgi jāslēpjas.

Ugunsļaudis sasēdās ap ugunskuru un drīz aizmiga. Viņi gulēja sēdus, nolaiduši galvas uz ceļiem.

Bet viņi gulēja ļoti modri, un viņu ausis pastāvīgi kustējās. Brīžiem viens vai otrs piecēlās, lai iemestu ugunskurā sausos zarus.

Bet tumsā ārpus gaismas aploka staigāja plēsīgie zvēri.

Mēs viņu tuvumu nojautām pēc sevišķām, mums ļoti labi pazīstamām skaņām.

Visvairāk tur bija suņu un hiēnu.

Viņu mežonīgā riešana un kārā smilkstēšana uzrāva visus medniekus kājās.

Uguns uzliesmoja gaišāk, un tūliņ iestājās klusums.

Tad ieradās lauvu tēviņš un mātīte. Zem mūsu koka apstā­jušies, viņi, krēpes un spalvu sacēluši un acis piemieguši, kāri glūnēja uz burvīgās uguns pusi.

Tēviņš no nepacietības drebēja un acīmredzot ar pūlēm valdījās. Bet lauvene bija apdomīgāka un mierināja savu krē- paino biedru.

Lauvene pamanīja arī mūs, un abi nezvēri, nāsis izpletuši, sāka uz mums raudzīties.

Viņi saprata, ka arī te viņiem loms nav sagaidāms, un tādēļ, pametuši vēl reizi skatu uz ugunskuru, pazuda tumsā.

Mēs vēl ilgi sēdējām kokā, acu no uguns nenovērsdami. Tā mūs bija pilnīgi apbūrusi.

Brīžiem mežā atskanēja izsalkušu plēsoņu vaidi, un, tumsā ieskatījušies, mēs manījām viņu acu fosforisko mirdzumu.

Meža biezoknī nodārdēja lauvas rūciens un tūlīt pat arī sa­gūstītā dzīvnieka baiļu kliedziens. No upmalas nāca savāda klusa rukšķēšana. Tie bija degunradži, kuri upmalā bradāja pa niedrēm.

Sāka svīst gaismiņa.

Mēs bijām ilgi un cieši gulējuši. Mednieku vairs nebija.

Mēs nokāpām no koka un, apkārtni rūpīgi pārmeklējuši, piegājām pie izdzisušā ugunskura.

Zem pelniem vēl gailēja ogles. Es visādā ziņā gribēju izpē­tīt, kas uguns ir, kam tā līdzinās, ko viņa atgādina, un tādēļ pa­ņēmu kvēlojošo ogli rokā.

Manu baiļu, izbrīna un sāpju kliedzienu izdzirdējis, Ļepau­sis metās bēgt. Pamanījis viņu koka galotnē, es arī nespēju vairs valdīt bailes un metos draugam pakaļ.

Šis nelaimīgais eksperiments uz mani atstāja dziļu iespaidu, un no tā laika es ugunij nekad klāt neķēros.

Mūsu bailes tomēr drīz pārgāja. Mēs atkal nokāpām no koka un, līdzīgi Ugunsļaudīm, apsēdāmies pie pelnu gubas. Arī galvu mēs atbalstījām uz ceļiem kā viņi un izlikāmies aiz­miguši. Vēlāk mēs sākām imitēt Ugunsļaužu valodu, ar lielu aizrautību izkliegdami dažādas skaņas, kādas vien mums ienā­ca prātā.

Te es nejauši atcerējos, ka klibais vecis daudzreiz bija pel­nus ar koku rušinājis. Es arī tāpat sāku rīkoties un sacēlu gaisā veselu dzirksteļu un pelnu mākoni.

Šis neredzētais skats mūs pamatīgi pārsteidza, un mēs ilgi sēdējām, elpu aizturēdami. Burvīgās uguns spēks mums likās tik brīnišķīgs, tik neizprotams.

Bet klibais vecis taču ar pelnu rušināšanu vien nebija noņē­mies, viņš bija arī zarus ugunī metis.

Mēs ķērāmies pie tā paša darba.

Sākumā mēs metām mazus zariņus un sausas lapas.

Lieta gāja uz priekšu. Zari aizdegās, un mēs nevaldāmā priekā sākām ap uguni dejot.

Liesma šāvās ļoti augstu, un mēs metām zarus bez apstājas. Tas bija panākums, kuru nedrīkstēja atstāt neizmantotu, un tādēļ mēs vēlām ugunī veselus koku stumbrus.

Dūmu stabs sniedzās pāri meža galotnēm. Malka sprē­gāja, un uguns rūca. Mēs jutām, ka šis ir dižākais darbs, kā­du vien mūsu rokas ir veikušas, un tādēļ bijām uz sevi bries­mīgi lepni.

"Arī mēs esam Ugunsļaudis," mēs nodomājām un mežo­nīgā dejā riņķojām ap uguni.

Priecādamies mēs nepamanījām, ka aizdegās arī nokaltusi zāle un koku brikšņi. Aizdegās arī mežmala. Mēs pārbijušies saskatījāmies un atkāpāmies no uguns.

Koki aizdegās cits pēc cita, līdz beidzot viss apkārtējais mežs bija liesmās.

Mēs briesmīgi pārbijāmies. Šausmīgais un nevaldāmais ele­ments bija pasprucis vaļā, un tā priekšā mēs bijām spiesti at­kāpties.

Ļepauša acīs es pamanīju pazīstamo žēlo un uztraukto iz­teiksmi. Droši varu sacīt, ka arī manās acīs viņš redzēja tādu pašu.

Kā arvien nelaimes brīžos, mēs piespiedāmies viens pie otra un nekustēdamies stāvējām uz vietas tik ilgi, kamēr uguns mūs dzina tālāk. Likās, ka no karstuma mums sāka svilt mati.

Tā mēs uguns priekšā atkāpāmies soli pa solim, virzīdamies uz austrumu pusi.

Pusdienas laikā mēs nonācām līdz tai vietai, kur upe meta lielu līkumu, radīdama kaut ko pussalai līdzīgu. Šī pussala bija kalnaina, un no kalnu galotnēm mēs varējām labi pārredzēt mežu, kurš tagad izskatījās pēc īstas ugunsjūras. Liesmu viļņi lēni vēlās uz austrumu pusi.