Džeks Londons - Pirms Ādama

Pār mums ar skaļu svilpienu pārlidoja vēl viena bulta, un tūlīt arī nākamā sašķīda pret klinti smalkās druskās.

Mums draudēja neizbēgama nāve, tādēļ es nedrīkstēju ka­vēties.

Es rāvu bultu no jauna, un, Ļepausim nežēlīgi gaudojot, šo­reiz tas man izdevās.

Minūti vēlāk mēs jau skrējām kā vēja nesti.

Brītiņu vēlāk es atskatījos atpakaļ.

Vecais skrēja klupdams krizdams, it kā pats velns viņam dzītos pakaļ. Bultas viņu neķēra.

Tad es pamanīju, ka no slēptuves izskrien trīs Uguns- cilvēki.

Veco viņi labi redzēja, bet nepievērsa tam uzmanību. Viņš bija vecs un viņa gaļa sīksta. Ugunsļaudīm bija vajadzīgs Plik­pauris un mana māsa.

Vēl gabaliņu paskrējuši, mēs atkal paglūnējām uz ienaid­niekiem. Tie stāvēja pie ievainotajiem un ar lieliem akmeņiem dragāja tiem galvas.

Viens no tiem bija tas pats vecais un klibais mednieks.

Beidzot mēs sasniedzām mežu un pa kokiem mukām tālāk. Tiešās briesmas nu bija garām, un Biezlūpis nolēma pagaidīt Veco.

Mēs skrējām tālāk.

Lūk, tādos apstākļos Ļepausis pazaudēja sievu.

Nākamo nakti es pavadīju savā alā, un mūsu uz laiku pār­trauktā draudzība atkal atjaunojās.

Cik es varēju noprast, tad sievas nāve Ļepausi pārāk neap­bēdināja. Vismaz viņš neizrādīja ne mazāko žēlabu. Daudz vairāk viņš cieta no ievainotās kājas. Kamēr tā sadzija, pagāja ne mazāk par nedēļu. Bet kāja sadzija labi, pat rēta nepalika, un vēlāk Ļepausis lēkāja un skrēja ar senāko ņiprumu.

Vecais bija mūsu cilts vienīgais vecais cilvēks. Dažreiz, kad mana atmiņa darbojās sevišķi spilgti, es saskatīju lielu līdzību starp Veco un mūsu dārznieka tēvu. Arī dārznieka tēvs bija ļoti vecs, krunkains un izkaltis līdz pēdējam. Tais brīžos, kad viņš domīgi sēdēja, stīvi raudzīdamies savā priekšā ar pūžņainām acīm, un kustināja bezzobaino muti, man likās, ka viņš būtu Vecā brālis.

Bērnībā šī lielā līdzība mani šausmīgi baidīja. Manīdams vecā vīra tuvošanos, es tad katru reizi bēgu.

Un tā nu Vecais bija rets eksemplārs mūsu ciltī, jo neviens no mums tādu vecumu nesasniedza. Pat padzīvojuši ļaudis bija ļoti reti.

Reti kāds mira dabiskā nāvē. Ja mums būtu bijušas domā­šanas spējas, mēs būtu zinājuši, ka visi mirsim priekšlaicīgā, varmācīgā nāvē.

Katram uznāca kāda liga. Tā nomira mans tēvs, tā nomira Bezzobis, mana māsa un Plikpauris. Nāve mūs pārsteidza negaidot, pašos spēka gados, kad mums vēl bija lielas cerības un daudz neizbaudītu dzīves jaukumu. Dabiskā nāve? Tādu mēs nepazinām, jo tais laikos par dabisko nāvi uzskatīja tieši varmācīgo nāvi.

Vecuma nespēka gadus neviens nepiedzīvoja. Vismaz es neviena tāda gadījuma neatceros. Tādu galu varbūt Vecais būtu sagaidījis, bet arī tas nenotika. Kaut kāda smaga, tagadē­jos laikos itin viegli dziedināma slimība pļāva cilvēkus kā zāli. Un mūsējie mira pilnīgā vientulībā, kaut kur nomalē, neviena neredzēti, neapraudāti.

Likās, ka ļaudis izdziest. No rīta vēl dzīvs, vesels iziet no alas, bet vakarā vairs neatgriežas. Skaidra lieta - viņš ir miris. Lielā­koties mūsējie nozuda nepiepildāmajos plēsīgo zvēru vēderos.

Nesenais Ugunsļaužu uzbrukums bija beigu sākums.

Nepagāja ilgs laiks, kad mēs par to varējām pārliecināties.

Mūsu ienaidnieki sāka parādīties aizvien biežāk.

Viņi nāca ļoti uzmanīgi, nekad pa vienam, bet divatā, tri­jatā. Bultas viņiem ļāva rīkoties pēc sirds patikas. Viņi nogāza savu laupījumu pat no visaugstāko koku galotnēm. Mums li­kās, ka bultas ir viņu roku.turpinājums. Ugunsļaudis varēja nonāvēt cilvēku pat simt soļu lielā attālumā.

Tādēļ viņi mums izlikās tik draudoši, daudz briesmīgāki pat par pašu Plēsējzobu.

Bez tam viņi bija ļoti viltīgi, viņiem bija bagātāka valoda un, vissvarīgākais, - viņi saprata vienotas rīcības nozīmi.

Tagad mēs uz mežu gājām ar lielu uzmanību, kļuvām vēl bailīgāki, veiklāki un aizmirsām savu parasto bezrūpību.

Tagad mēs vairs nevarējām nokarāties no zara un kaitināt asinskāros ienaidniekus, kuri uz mums no apakšas glūnēja. Tas jaukais laiks, kad uz katru koku varēja skatīties kā uz ne­pieejamu cietoksni, bija jau pagājis.

Parasto plēsoņu vietā bija atnākuši citi, vēl briesmīgāki - plēsoņas ar simts pēdu gariem ilkņiem un nagiem; plēsoņas, kuri asinskārībā pārspēja visus senās pasaules zvērus.

Kādā rītā, kad cilts pašlaik taisījās uz mežu, izcēlās šaus­mīga panika.

Visi paslēpās alās. Mums bija paradums bēgt un tikai vēlāk noskaidrot, kādā veidā briesmas mums draudējušas.

Un ari tagad, kad bijām jau pie alu ieejām, mēs apstājāmies un sākām aplūkot apkārtni.

Brītiņu vēlāk uz laukuma alu priekšā parādījās Ugunscil­vēks - tas pats vecais un stīvais mednieks.

Viņš ilgi un uzmanīgi pētīja apkārtni, vēroja mūsu alas, vai­rāk reižu nogāja gar klinti. Tad mierīgiem soļiem, tomēr ļoti uzmanīgi, nogāja pa taku līdz upei un minūti vēlāk atgriezās pa otru taciņu. Atkal laukumā iznācis, viņš vērīgi apskatīja alas, pagriezās un klibodams iegāja mežā.

Un ilgi vēl mēs neuzdrošinājāmies alas atstāt, bet žēli un bailīgi savā starpā sasaucāmies.

Es viņu sastapu turpat pie purva, tai vietā, kur dzīvoja mana māte un kur mēs ar Ļepausi uztaisījām savu pirmo ligzdu.

Mēs satikāmies gluži negaidot.

Nejauši pie koka piegājis, es izdzirdu pazīstamu maigu balsi un palūrēju uz augšu.

Jā, tā bija viņa - Ātrkājīte. Viņa sēdēja uz zara, šūpoja kājas un skatījās uz mani. »

Es no brīnumiem sastingu un stāvēju nekustēdamies.

Ātrkājīti uzlūkojot, man pēkšņi kļuva ārkārtīgi labi ap sirdi.

Bet šāds stāvoklis neturpinājās ilgi. Manī modās savādas jū­tas, kuras es ar pūlēm valdīju.

Tikko es piegāju pie koka, kad Ātrkājīte ar neredzētu veik­lību pārlēca uz otru zaru.

Es uzrausos kokā, bet, kad es grasījos Ātrkājīti sagrābt, viņa taisīja pārgalvīgu lēcienu, pārlidodama uz otru koku. Es viņu redzēju drošībā biezajā lapotnē. Viņa raidīja uz mani siltus un sirsnīgus skatienus, brīžiem izdvesdama sev raksturīgās klusās un maigās skaņas.

Jēgu pazaudējis, es lēcu pie viņas, bet atkal atkārtojās tas pats; kad es biju otrā kokā, viņa jau trešajā un, caur lapām mani novērodama, klusi aicināja mani pie sevis.

Es sajutu, ka mūsu attiecības ievērojami atšķiras no tām, kas bija starp mums pirms dažiem gadiem.

Tagad es tiecos pēc Ātrkājltes un zināju ļoti labi, ko es no viņas gribu.

Ari viņa to varbūt zināja un tādēļ nelaida mani sev pārāk tuvu.

Bet es biju gluži aizmirsis, ka viņa ir Ātrkājīte un lēkšanā es ar viņu nevaru sacensties. Es džinos tai pakaļ, lēcu no koka uz koku, bet viņa arvien bija man priekšā, lūkojās uz mani, klusi un maigi aicināja sev klāt, lēkāja un dejoja manu acu priekšā.

Stundas ritēja nemanot. Jo vairāk Ātrkājīte no manis bēga, jo lielāka man radās tieksme viņu noķert.

Pienāca vakars. Ēnas tapa garākas un tumšākas. Likās, ka visa apkārtne smīn par manām pūlēm.

Ātrkājītei pakaļ dzīdamies un retumis uz zara atpūzdamies, es pūlējos izprast tās pārmaiņas, kuras es pie viņas novēroju.

Viņa bija izaugusi un labi attīstījusies. Formas bija apaļākas un muskuļi lielāki. Viņai piemita kaut kas jauns, tāds, ko es nevarēju izprast, bet kas, protams, nevarēja būt nekas cits kā pilnīgi ziedošas sievietes iespaids.