Džeks Londons - Pirms Ādama

Cik es varēju spriest, tad mēs nebijām redzējušies trīs ga­dus. Var jau būt, ka bija pagājuši nevis trīs, bet pat četri gadi. Jo vairāk es domāju, jo vairāk man gribējās ticēt, ka tiešām pagājuši četri gadi. Kur gan viņa šos četrus gadus bija pava­dījusi?

Kādēļ viņa tik ilgi bija pazudusi?

Kas viņai tai laikā bija gadījies?

Šie jautājumi man nedeva mieru, bet atbildes, protams, es nezināju. Ātrkājīte man nespēja pastāstīt ne nieka. Mums ne­bija valodas.

Man ir iemesls domāt, ka viņa, tāpat kā es ar Ļepausi, ir ce­ļojusi pa pasauli, ceļodama pilnīgi viena. Varēja jau arī gadīties tas, ka ceļošanas iemesls ir bijis Sarkanacainais Glūniķis.

Varēja arī būt, ka Glūniķis, viņu mežā sastapis, bija sācis to tvarstīt. Ar to būtu pieticis, lai Ātrkājīti no šejienes aizbaidītu.

Pamatodamies uz vēlākiem notikumiem, es varu spriest, ka sākumā viņa bija pārgājusi pār kalniem, virzījusies uz dienvi­diem un tad nogriezušies uz lielās upes pusi.

Šo apgabalu apdzīvoja Mežaļaudis, no kuriem baidīdamās Ātrkājīte būs atkal atgriezusies uz dzimteni.

Vēlāk es pastāstīšu par iemesliem, kas mani spieda tā domāt.

Ēnas jau atkal bija tapušas garākas, un mana centība bija augusi, bet panākumu nebija.

Apbrīnojamā kārtā viņa mani turēja lielā attālumā. Es aiz­mirsu tumsu un uz mums glūnošos zvērus. Es biju zaudējis jebkuru sajēgu.

Pa pļavu skriedams, es iztraucēju veselu čūsku koloniju, bet tagad es no viņām nebijos.

Čūskas metās man virsū, bet es ar lieliem lēcieniem no viņām izmuku.

Tad es uzskrēju virsū vēl lielākam eksemplāram, bet izbēgu arī no tā. Ātrkājīte bija jau tālu priekšā. Pa kokiem lēkāt man nebija viegli, tādēļ es nolēcu zemē un laidu tālāk. Bet lejā uz­skrēju virsū izsalkušai hiēnai.

Redzēdama mani tik uzbudinātā stāvoklī, hiēna pilnīgi pa­reizi sprieda, ka kaut kas ir noticis vai arī drīzumā notiks, un tādēļ viņa man ziedoja veselu stundu. Arī mežacūkas skriešanā ņēma dalību, jo lielais troksnis bija saistījis viņu uzmanību.

Pamanījusi tuvojamies mežacūku baru, Ātrkājīte taisīja iz­misuma pilnu lēcienu. Es uzlēcu uz zara, kurš bija tikai pēdas augstumā no zemes.

Ja es būtu pazaudējis aukstasinību, manas dienas būtu skai­tītas. Bet tas nenotika, un mirkli vēlāk es jau biju drošībā.

Kuiļi tomēr nelikās mierā, tādēļ es divas reizes biju spiests mainīt virzienu, jo nespēju pārlēkt pār koku plato starpu.

Es zināju, ka katrs solis man var atnest nāvi, bet mani tas neuztrauca. Es biju pilnīgi apmāts.

Šai brīdī man nebūtu baiļu pat no Plēsējzoba, klibā Uguns- cilvēka, pat no veselas Ugunsļaužu saimes.

Ātrkājīte izturējās gluži citādi. Viņa bija ārkārtīgi uzmanīga un vairījās pat no vismazākajām briesmām.

Kopš tā notikuma ir pagājuši daudzi gadu simteņi, bet, kad mana atmiņa darbojas īpaši dzīvi, es gaiši redzu visu notikušo. Kuiļi stāv zem koka. Es vienā kokā. Ātrkājīte otrā. Jau veselu dienu viņa mūk no manis. Viņa man ir tikpat kā rokā, bet te atkal iespraucas starpā negaidīts šķērslis - kuiļi.

Savādi. Ātrkājīte šo situāciju neizmanto. Viņa nemūk, bet sēž un gaida, acīmredzot vēlēdamās, lai es turpinātu savas medības.

Man izdodas kuiļiem tikt garām, un es laižu tālāk, bet tik­pat neatlaidīgi skrien arī Ātrkājīte, it kā viņa virzītos uz kon­krētu mērķi.

Satumsa. Ātrkājīte mani pārveda par klinti, aiz kuras es no­nācu biezos krūmos, kuri badīja manu miesu. Ātrkājītei neiz- spūra ne mats. Viņa acīmredzot ceļu zināja ļoti labi.

Beidzot mēs nonācām pie liela ozola.

Nogaidījis, kamēr Ātrkājīte uzkāpj ozolā, es viņai sekoju un beidzot viņu ligzdā noķēru. Tā bija tā pati ligzda, ko es pirms trim gadiem biju nesekmīgi meklējis.

Izrādījās, ka hiēna mums visu laiku bija sekojusi. Tagad viņa nosēdās zem koka un no izsalkuma rēca. Neņemdami vērā vi­ņas rēkšanu, mēs par hiēnu pasmējāmies. Beidzot viņa aizgāja.

Bija pavasaris un gaisā vibrēja dažnedažādas skaņas.

Kā jau parasti šai gadalaikā, dzīvnieku starpā notika sīvas cīņas.

Savā augstajā ligzdā mēs dzirdējām meža zirgu nikno zvieg­šanu, ziloņu ilkņu smagos belzienus un lauvu rūkšanu.

Gaiss bija silts; augstu pie debess spīdēja mēness, un ligzdā mums bija tik labi, tik patīkami.

Ap rīta pusi mēs pamanījām divus putnus, kuri kāvās ar tā­du aizrautību, ka es varēju tiem nepamanīts tuvoties un pār­griezt kaklus.

Putni bija ļoti trekni, un tādēļ mūsu kāzu maltīte bija sevišķi garda. Ēdamā mums netrūka, jo pavasarī putnus bija viegli noķert.

Dažas dienas vēlāk mēs, mēnesim spīdot, novērojām šādu skatu. Sakāvās divi briežu tēviņi. Troksni bija izdzirdis lauvu pāris. Abi klusu piezagās un cīnītājus nobeidza.

Cik ilgi mēs ligzdā dzīvojām, es skaidri nezinu. Reiz ozolā iespēra zibens, sadedzināja koka galotni un iznīcināja arī mūsu mitekli. Es ķēros pie darba, bet Ātrkājīte man negribē­ja palīdzēt. Vēlāk es dabūju zināt, ka viņai no zibens ļoti bail un ka tādēļ viņa vairs nav gribējusi vecajā vietā palikt. Tā ie­mesla dēļ arī mēs aizgājām uz alu, lai nodzīvotu tur savu me­dusmēnesi.

Ļepausi es izvācu no alas tādā pašā veidā kā nesen viņš mani.

Es ar Ātrkājīti paliku alā, un Ļepausis aizgāja uz spraugu.

Tūlīt pēc mūsu ierašanās sākās nepatikšanas.

Dziedoni Sarkanacainais Glūniķis jau bija aizraidījis pie senčiem. Dziedonei bija sekojušas vēl dažas Glūniķa sievas.

Patlaban Glūniķis dzīvoja ar mazu un bailīgu sievietīti, kura nemitīgi raudāja, neskatoties uz to, vai vīrs viņu dauzīja vai ne.

Lieta bija skaidra - viņas nāve bija tikai laika jautājums. Bet vēl viņa nebija mirusi, kad Glūniķis jau meta skatus uz Ātrkā­jīti un pēc sievas nāves sāka tai uzmākties.

Par laimi, viņa tieksmju objekts bija būtne, ko es ne velti biju iesaucis par Ātrkājīti. Viņa bija ātrākā skrējēja visā ap­metnē, bet arī tad viņai vajadzēja pielikt visus spēkus, lai iz­muktu no Sarkanacainā Glūniķa ķetnām.

Es viņai nekādi nespēju palīdzēt. Pie pirmā mēģinājuma briesmonis mani saraustītu gabalos. Es vairījos no viņa, cik spēdams, jo plecā taču man vēl bija briesmīgās rokas atstātā zīme.

Un nu es dabūju vēl otru zīmi klāt.

Kad Glūniķis mani ievainoja, Ātrkājīte bija slima. Es do­māju, ka viņai bija drudzis, jo mūsējie ar šo kaiti bieži slimoja. Lai kas tas arī būtu, viņa bija ļoti nogurusi un vārga. Muskuļi bija zaudējuši savu vingrumu. Mukt no Glūniķa nebija viegli, sevišķi tad, kad viņš sekoja jūdzēm tālu.

Parasti Ātrkājīte tādos gadījumos glābās mežā, kur apmeta līkumu un tad atgriezās uz alu.

Šoreiz to izdarīt bija daudz grūtāk; kurp vien viņa skrēja, Glūniķis arvien bija priekšā. Vajadzēja palikt mežā.

Un tad sākās bezgala ilgas medības. Abi joņoja pa kokiem, sasniegdami mežmalu; tad Ātrkājīte devās atpakaļ un Glūniķis uz pēdām pakaļ.

Uztrauktā cilts vēroja šīs medības. Kad Glūniķis bija tālu, visi neganti rēca, bet, viņam tuvojoties, atkal apklusa. Nevie­nam nebija drosmes skaļi protestēt.

Galu galā mēs visi bijām nespēcīgu aculiecinieku lomā. Mātītes asi un spiedzoši kliedza, tēviņi slēja spalvu un dauzīja ar rokām pa krūtīm.

Bet Ātrkājītes liktenis no tā neuzlabojās. Visvairāk noskai­ties bija Platģīmis, bet, GlUniķim tuvojoties, arī viņa balss aiz­rāvās.