Gunārs Cīrulis - Biedrs mauzeris

Kad vējš atnesa no kazarmām trauksmainās tauru skaņas, Fausts pavisam aizmirsa māsu. Ko Robis tur kavējas? — domāja viņš, nikni plūkādams bārdu, — tas taču ārprāts! Tā ir pašnāvība! Lai pamet visu, kaut vai Dīnu, ja citādi neiet! Gan izgudros, kā viņu citreiz at­brīvot … Vienīgais, kas drīkst tagad rūpēt, — kā apvie­not spēkus un izlauzties no cietuma.

Taures nemitējās pūst. Kazarmās cits pēc cita uzlies­moja logi, dzirdēja soļu klaudzoņu, aprautas, neskaidras pavēles, ieroču šķindas. Fausts pavērās biedros. Ne ar ko tie neizpauda, ka arī viņus grauž tas pats. Puiši mie­rīgi gulēja, pieplakuši vēsajai zemei. Viens pārbaudīja detonatoru, otrs atbalstījās uz elkoņa ūn pievilka kājas, lai atvēzienā varētu ielikt visu spēku. Katrām rokā pa bumbai. Sprāgs kā pulksteņi — par to Fausts nešaubījās.

Atlika tikai gaidīt.

Šonakt tas bija vēl grūtāk nekā toreiz Atlētu kluba sētā. Bet tagad viņš atradās postenī un nedrīkstēja ļau­ties jūtām. Lai aiztrenktu nemieru, kas auga augumā, Fausts piespieda sevi atcerēties logaritmu tabulas pirmo lappusi. Ik pēc brīža ieklausījās tumsā, cenzdamies sa­prast, kas notiek cietumā. Lūk, revolveru zalves kļuva skaļākas, acīm redzot, pievienojušies citi kaujinieki. Lūk, caur vārtiem, atšaudoties skrējienā, jau nāk biedri. Vīrs pēc vīra trauc garām un pazūd naktī. Fausts pazīst Parabellumu, Zibeni. Pēdējais stāvs. Dīnas nav. Fausta puišiem jāpaliek — viņi sedz atkāpšanos. Dzird kolonas soļus. Zaldāti tuvojas.

Aizelsies atskrien Bračka.

— Robis pavēl jums atiet, saproties! — un tad gluži citā balsī, kurā izskan aizturētas raudas: — Atamans pazudis!

Atamans nezināja nekā, izņemot vienu — Dīna kar­cerī. Viņš nezināja, ka durvis nācies uzlauzt, viņš nezi­nāja, ka atslēgas neslēdz. Izprašņāt biedrus nebija ne laika, nedz iespējas. Viņš nejautāja, kāpēc Robis pametis Dīnu, un nenosodīja draugu. Bija dzirdējis tikai divus vārdus — Dīna karcerī — un jau likās pāri pagalmam uz viennīcu korpusu.

Nopakaļ lido lodes. Lai!

Korpuss. Pie durvīm guļ nekustīgais sargs, uz gaiteņa grīdas mētājas atslēgas.

Atamans paķer vienu, kā akls skrien tālāk. Tad at­jēdzas.

— Karceris! Kur ir karceris! — gaitenī atbalsojas viņa sauciens.

— Pagrabā, — no daudzām kamerām reizē atskan atbilde.

Lejā pretī sitas auksts un smacīgs gaiss. Pustumsā virknējas vienādas durvis.

— Dīna! — viņš kliedz.

— Ernest, — tikko dzirdami atbild kaut kur gaiteņa dziļumā.

Atamans ir jau tur, drebošiem pirkstiem iebāž atslēgu •caurumā. Durvis atveras — cietuma priekšniekam nebija ienācis prātā nodrošināt arī karcerus.

Bet kamera ir tukša.

— Ernest, — pavisam tuvu atskan balss.

Šoreiz Atamans vairs nekļūdās. Kamerā vēl tumšāks nekā gaiteni. Viņš neredz Dīnu, bet ar katru nervu šū­niņu sajūt viņas tuvumu.

Laime! Tik liela, ka Atamanu pārņem spējš vājums. Gribas nekustēties, tikai just Dinu savās skavās, palikt te līdz pasaules bojā ejai. Bet viņas roka jau velk uz augšu — ātrāk, ātrāk prom!

Pie korpusa durvīm Atamans jau atkal rīkojās ap­domīgi. Atgrūda vaļā. Ieplūda dzestrs gaiss. Tur tumsā glūnēja briesmas. Skurbums zibenīgi izkūpēja. Klusums nozīmēja, ka biedri jau projām. Viņam tagad jādarbojas uz savu roku. Caur vārtiem vairs nav ko mēģināt, jālūko izkļūt pāri mūrim. Atamans pielādēja mauzeri, jo labi zināja, kas viņus gaida'ārā.

Līdz žogam simts pēdu. Dīna skrien pa priekšu, Ata­mans nopakaļ. Visapkārt soļi, satrauktas balsis.

Vispirms sargi dosies uz viennīcu korpusu!—nospriež Atamans un, kaut gan tas pagarina ceļu, met līkumu. No tumsas iznirst vēl melnāka masa. Mūris! Bet bēgļi pamanīti.

— Stāt!

Atamans izšauj pirmais.

— Rāpies pāri! Ātrāk! — viņš pavēl un pats paskrien •dažus soļus nost, lai atvilktu uguni uz sevi.

Bet mūris ir tik augsts, ka Dīnai tajā neuzrāpties. Šāvieni gulst arvien blīvāk. Pagaidām Atamana mauzeris tur uzbrucējus pienācīgā atstatumā, bet, kamēr palīdzēs Dīnai tikt augšā, šaut nebūs iespējams. Un tad . ..

«Ko darīt? Robi, kaut tu būtu šeit! Kopā mēs iz­lauztos!»

Un pēkšņi viņš jūt ap sevi tukšumu. Lodes vairs nesīc. Sargi šauj uz otru pusi.

Atamans pat necenšas saprast, kāds brīnums noticis. Viņš uzceļ Dīnu augšā, pats rāpjas pāri, ielas pusē no­laižas zemē. Viņi ir glābti!

Cilvēks, kas izglāba Atamanu un Dīnu, bija Robis.

Viennīcu korpusa durvis aizslēgtas, tomēr tās jau dreb zem vajātāju triecieniem. Un viņam tikai viena lode. Toties daudz laika. Tagad vairs nav kur steigties — Dīna ir sveikā. Kopš tā brīža, kad kaujinieki atradās drošībā, kopš Robis pārstāja būt Federatīvās komitejas ieceltais komandieris un varēja beidzot piederēt sev pa­šam, viņš ne par ko citu nebija domājis. Par Dīnu viņš domāja, kad devās šai gājienā, kas pašam šķita tikpat kā bezcerīgs, domāja, kad nolēca cietuma pagalmā, kad, skriedams uz viennīcu korpusu, izdzirdēja šāvienus, kad ar savu uguni palīdzēja Atamanam un Dīnai izkļūt brīvē. Tad viņu ievainoja, ielenca. Un nu viņš ir šeit, ieslēdzies viennīcu korpusā, ar vienu vienīgu lodi aptverē.

Viņš paskatījās uz sīko asins strūkliņu, kas pilēja uz grīdas un nodomāja: lūk, tā aizplūst dzīve. Cik tad sen kautrīgs puišelis palīdzēja mazai meitenei aiznest uz mājām milzīgu ķirbi? Meitenītei bija gaišas bizes, tādas kā pasaku meitenei. Gadi gāja, bet Robim Dīna tā arī palika pasaka. Roba īstenība bija citāda — raupja un nežēlīga, viņa dzīves tiesa — cīnīties, šaut un nāvēt. Citādi šodien nevar. Darīt tikai labu būs nākošo paaudžu privilēģija.

Nupat likās, ka laika vēl bez gala, taču, uzmetis skatienu durvīm, kas jau ļodzās eņģēs, Robis saprot, ka arī tas iet uz beigām. Nu viņa pēdējais īpašums — viena lode. To viņš pataupījis sev, tā ļaus vienā lēcienā pārlēkt pāri visam, kas gaida, ja viņš nokļūtu Rēgusa rokās.

Robis pielika revolveri pie sirds, bet tūdaļ nolaida. Nē, vēl rēķini ar dzīvi nebija noslēgti. Viņš nedrīkstēja aiziet, kamēr nodevējs dzīvs.

Atslēga vēl atradās kameras durvīs. Robis pārkāpa slieksni un tūdaļ saļima — Lipa Tuliana brauniņš bija divreiz norībējis. Taču arī krizdams Robis neizlaida mauzeri. Jau gulēdams uz klona, viņš saņēma visu savu gribas spēku, lai roka netrīcētu, un izšāva. Acis jau klāja migla, viņš nekā neredzēja, bet pēc klusuma saprata, ka trāpījis. Tomēr gribējās mirt ar pārliecību, ka pēdējais darbs padarīts līdz galam. Collu pa collai Robis vilkās klāt, līdz sataustīja nekustīgo ķermeni. Ieklausījās. Nodevēja sirds vairs nepukstēja.

Tagad vairs nebija žēl šķirties no dzīves. Pirksti vēl aptvēra ieroča tēraudu. Divi vien mēs esam palikuši, biedri mauzeri!

Tad arī tas izslīdēja no pirkstiem, un Robis atradās aci pret aci ar nāvi.

Tad šķita, ka pāri liecas karogi — melnais «Slava kritušiem!», sarkanais «Lai dzīvo revolūcija!». Pēc tam vairs nebija nekā.

Parīze. Laikraksta «Temps» redakcija. Nakts. Redak­tors labo rīta izdevuma slejas.

— Telegrama no Zorža Šampiona! — vicinādams blanku, iedrāžas izsūtāmais zēns.

Redaktors izrauj viņam lapu no rokas:

— Varbūt kas interesants rītdienas avīzei, — un viņš kāri iedziļinās telegramā. — Ko tas Šampions tur sūta? — redaktora sejā zīmējas nesaprašana.