Gunārs Cīrulis - Biedrs mauzeris

«Meitēn mīļo, esmu tādā noskaņā, ka vienkārši ne­varu tev nerakstīt. Rudens pēkšņi pārvērties pavasarī, šķiet pat, ka atkal pogo lakstīgalas. Spīd saule, un drīz jo drīz dzīve no jauna būs skaista. Bet īsti skaista tā var būt tikai kopā ar tevi. Nedomā, ka esmu tevi pie­mirsis. Nupat mēs ar Robi iedomājāmies, ka jums tur pietrūkst lasāmvielas. Drīzumā aizsūtīšu tev Šampiona romānu par Baslīliju, kas laikam patiks arī pārējiem. Īstenībā tas domāts kā negaidīta dāvana tavā dzimša­nas dienā, bet es nespēju nociesties vēl desmit dienas, zinot, cik grūti jums cietumā bez grāmatām. Pārējiem lai tas paliek patīkams pārsteigums.»

Droši vien Atamans gribējis viņu uzjautrināt, likt uz brīdi aizmirst drūmo apkārtni. Ak, ja viņš nojaustu, ka pašlaik prāts nemaz nenesas uz jokošanu! Dīna jau grasījās iznīcināt zīmīti, bet kaut kas atturēja. Atamans, kurš pagājušo reizi atrakstījis gluži citā tonī, bez pa­mata nebūs to tik pēkšņi un krasi mainījis. Un Dīna vēlreiz pārlasīja nedaudzās rindas.

«Negaidīta dāvana tavā dzimšanas dienā…» Sa­vādi. Atamans taču zina, ka viņa piedzimusi aprīlī. Bet te rakstīts — «vēl desmit dienas». Un Šampionam tāda romāna par uzbrukumu Bastīlijai vispār nav.

Pēkšņi Dīna noskūpstīja netīro papīru. Ernest, tu laikam mani ļoti mīli! Bija nolemts par atbrīvošanu pa­ziņot tikai pašā pēdējā brīdī, kad viss būs galīgi no­sprausts. Bet tu negribēji, lai es šīs dienas velti mokos. «Laikam patiks arī pārējiem» — nozīmē, ka atbrīvos visus, «vēl desmit dienas» ir termiņš.

Dīna pat nemēģināja iztēlot savu atbrīvošanu no cietuma. Ja to vadīs Robis un piedalīsies Atamans, tā noteikti izdosies. Šai mirklī viņa domāja tikai par to, ka nu bēgšana atkrīt. Zīmīte nākusi īstajā momentā. Nekavējoties jāpaziņo pārējiem, pēc vakariņām vairs nebūs izdevības. Jau rakstot, prātā iešāvās Atamana brīdinājums nekā neteikt citiem, bet to šoreiz nedrīkst ievērot, jāglābj Parabellums, Zibens, Lips Tulians no gandrīz drošas nāves. Biedri uz vaļas taču nenojauš, ka viņi taisās pašu spēkiem izlauzties no cietuma. Jāpa­stāsta par paredzēto uzbrukumu, citādi Parabellumu ne­pārliecināt. Klusēt būtu noziegums . . .

Reizē ar Parabellumu Dīnas vēstuli izlasīja Lips Tulians.

— Ko nu? — viņš jautāja.

Parabellums neatbildēja. Smagi atsēdās uz gultas un atbalstījās uz elkoņa. Grūti vēl desmit dienas ļaut sevi uzskatīt par nodevēju. Bet, galvenais, tagad vis­maz ir droši, ka izdosies pateikt Robim, kur noslēpta nauda. Turpretī bēgot viss kas var gadīties. Viņš pie­cēlās un, paņēmis koka karoti, piegāja pie sienas.

— Ko tu gribi darīt?

— Paziņot Zibenim. Nebēgsim.

— Pagūsi. Vispirms rūpīgi jāapsver, — teica Lips Tulians. — Manuprāt, pareizāk neatteikties no mūsu plāna. Tu domā — tik viegli iebrukt cietumā? Un, ja neizdosies mūs izpestīt, ko tad?

— Robis vada. Kārtībā, — un Parabellums jau iz- klauvēja: — «Zibenim. Atcelts.»

Lips Tulians vairs nepūlējās pierunāt kameras biedru, bet varēja manīt, ka viņa nervi saspīlēti līdz pēdējam. Nogaršojis vakariņu viru, viņš izšļāca to uz grīdas un sāka saukt pēc uzrauga.

— Ar ko jūs mūs te barojat?! Mēs neesam nekādi suņi! Dodiet priekšnieku, ja negribat, lai sūdzos uz Pē­terburgu!

— Priekšnieka kungu tik vēlu nedrīkst traucēt, — uzraugs aizrādīja.

— Man vienalga! Dodiet priekšnieku, citādi izdau­zīšu visu būdu un pieteikšu bada streiku!

— Labi, labi, tikai nekliedz, — īgni norūca uzraugs un izlaida Lipu Tulianu gaitenī. — Pagaidi, gan priekš­nieks tev sados tādu vēju, ka tev pāries luste sūdzēties.

Taču Ludvigs, ieraudzījis Lipu Tulianu, nemaz ne­skaitās par vēlo traucējumu. Atvēris kabineta durvis, viņš teica:

— Pagaidiet, tūlīt nāks.

Lips Tulians nervoziem soļiem mēroja istabu. Tad viņš pamanīja uz galda Ļihejeva rakstītu ziņojuma uz­metumu, kas viņu ļoti ieinteresēja. Tas skanēja šādi:

«…Atļaujos īsumā izklāstīt šīs sekmīgās operācijas priekšvēsturi un uzdrošinos atgādināt Jūsu Ekselencei, ka Imants Magoņlapa, ar dienesta palamu «Brūtgāns», iestājies mūsu dienestā pēc tam, kad atklāja mums, kas izplata musinošas lapeles viņa darba vietā. Lai nomas- kotu viņu, apvainojums tika celts arī pret pašu Brūt­gānu. Mūsu uzdevumā šis aģents iestājās «Atriebēju» grupā un izdarīja daudz svarīgu pakalpojumu. Starp citu, pateicoties viņam, pēc bumbu atentāta Vērmancs parkā izdevās apcietināt teroristus Zibeni (ārējās novē­rošanas palama «Briļļainais») un «Buķeli» (ārējās no­vērošanas palama «Mīkstais»). Izmantojām šo gadījumu, lai pilnīgi nostiprinātu Brūtgānā reputāciju starp kau­jiniekiem. Bija nodomāts apcietināt viņu un panest uz slepenpoliciju, lai pēc tam, kad Brūtgāns tur būs nodi­binājis ciešus sakarus ar kaujiniekiem, ļautu izbēgt. Tūlīt pēc šķietamās apcietināšanas viņu atbrīvoja «Atamans». Tā Brūtgāns izpelnījās uzticību tik lielā mērā, ka tika pielaists pie uzbrukuma «Krievu bankai tirdzniecībai ar ārzemēm», par kuru jau ziņoju Jūsu Ekselencei. Diemžēl iebrucējiem no līdz šim vēl neat­klātas puses bija nācis zināms, ka starp viņiem ir no­devējs. Ar veiklu manevru, proti, atklājot mūsu sle­penā dzīvokļa adresi (kuru tādēļ bijām spiesti mainīt), Brūtgāns novērsa no sevis aizdomas. Sekojot viņa no­rādījumiem, mēs apcietinājām pašus svarīgākos laupī­tājus: Maksi Tēraudu (Parabellumu) un Dinu Pūrmali (Grietiņu). Tā kā, neraugoties uz visām mūsu pūlēm, viņi nav izpauduši naudas paslēptuves vietu, mēs ievie­tojām Brūtgānu cietumā. Viņam izdevās uzzināt kau­jinieku konspiratīvā dzīvokļa adresi, un mēs to sa­grāvām. Veiksmīgā bēgšanas plāna inscenēšana naktī no 4. uz 5. septembri atļāva mums sekot Tēraudam un Pūrmalei, kuri, nekā neno j auzdami, iekrita mūsu lama­tās. Tā izdevās atklāt naudas paslēptuvi. Diemžēl, no bankā nolaupītajiem 257 000 (divi simti piecdesmit sep­tiņi tūkstoši) rubļiem mēs atradām tikai 154 583 (simts piecdesmit četri tūkstoši pieci simti astoņdesmit trīs) rubļus, kurus tuvākajās dienās ceram nodot likumīga­jiem īpašniekiem.»

Ienāca Ļihejevs un vispirms uzmeta aizdomīgu ska­tienu galdam. Paldies dievam! Viņš, par laimi, nolicis vēstuli ar neaprakstīto pusi uz augšu. Lips Tulians, kas bija paguvis apsēsties istabas attālā kaktā, savukārt nodomāja: paldies dievam, nekā nav manījis. Nav labi ieskatīties priekšniecības noslēpumos. Tas apdraud veselību.

— Varējāt sev aiztaupīt šo gājienu, — teica Ļihe­jevs. — Es tāpat zināju, ka viss ies kā pa diedziņu, pat ziņojumu jau uzmetu melnrakstā. Reiz Parabellums sev ko ieņēmis galvā, viņu var atturēt tikai katastrofa.

— Ja gribat zināt, katastrofa iestājusies — tikai mums. Bēgšana nenotiks.

— Tu muldi! Tā nevar nenotikt! Tai jānotiek! Pā­rāk daudz pūļu esmu ieguldījis!

— Es ne mazāk, — Lips Tulians arī sāka uzbudināti kliegt. — Bet šoreiz nekas nelīdzēs. Kad Parabellums saņēma vēstuli, bija cauri …

— Nolādēts! Viss pagalam! Kā es to ziņošu Rēgu- sam? — Ļihejevs sagrāba savu ziņojumu, sažņaudza to dūrē un tikai pēc tam saplēsa.

Kāds trieciens! Bēgšana nenotiks, tai vietā . . . Ko tas Brūtgāns samurgojis?

Lipam Tulianam nācās divas reizes vārdu pa vār­dam atkārtot vēstules saturu, iekams Ļihejevs sa­prata — revolucionāri grasās šturmēt cietumu.

— Tu teici — pēc desmit dienām? — viņš pārvai­cāja.— Re, re, ko baskāju kundziņi iedomājušies. Laika gana sagatavot viņiem pienācīgu uzņemšanu. Ierīkosim tādus slazdus, kuros pietiks vietas visiem Rīgas dum­piniekiem. Veselu kazaku pulku izsaukšu!