Gunārs Cīrulis - Biedrs mauzeris

— Atstāsim Faustu mierā, viņam pašam jau grie­žas, — un Atamans vilka biedrus pa durvīm laukā.

Tieši tas Faustam bija vajadzīgs. Šoreiz tabakas ne­trūka, un drīz vien smadzenes strādāja ar pilnu jaudu.

Atslēgas taisa atslēdznieks — tā ir aksioma. Bet kura darbnīca vai fabrika izgatavojusi atslēgas Rīgas cietu­mam? Lūk, problēma.

Izlūdzies no Austras Dreifogeles adrešu grāmatu, Fausts ņēmās to pārlapot. Saraksts bija garš — kādas trīsdesmit atslēdznieku firmas. Apstaigāt tās prasītu vairākas dienas, nemaz nerunājot par aizdomām, kas, dabiski, rastos. Lai kādiem aplinkiem viņš taujātu, bez cietuma pieminēšanas neiztiks. Un to liedz konspirā­cija. Vajadzēja paļauties uz deduktīvo domāšanas me­todi.

Pirmais sarakstā bija Abramovičs un brāļi. Atkrīt — ebrejiem tik atbildīgu valsts pasūtījumu neuzticēs. Nā­košais — Dravinieks — nebija pat cunftes meistars. Tādam nav tiesību turēt zeļļus, tātad darbnīciņa par mazu, lai izpildītu prāvu uzdevumu. Akciju sabiedrība «Elektra». Fausts sarauca pieri — pārāk moderns no­saukums. Un tiešām, tā dibināta tikai šogad, pēc cie­tuma pārbūvēšanas. Tā Fausts apsvēra vairākas firmas un svītroja citu pēc citas, kamēr uzdūrās vārdam Lud­vigs. «Kristiāns Ludvigs — atslēdznieku darbnīca, Mazā Kungu ielā, savā namā, ātri un precīzi veic instalācijas un remonta darbus, lielā izvēlē patentētas «Yale» at­slēgas.» Uzvārds izraisīja dīvainu asociāciju — Fausts iedomājās savu māsu: kā viņai tur klājas nabadzītei? Nekas, ilgi vairs nenāksies gaidīt. Bet kāpēc viņš pēkšņi atcerējās Dīnu? Kaut kādai loģikai taču jābūt… Ahā, sakarā ar asinssaitēm! Vai tik starp šo Ludvigu un cietuma priekšnieku nepastāv kāda radniecība? Fausts pašķirstīja iedzīvotāju sarakstu un ar gandarī­jumu cieši blakus atrada: «Ludvigs Hristians Amadeusa dēls, atslēdznieku darbnīcas īpašnieks.», «Ludvigs Oto Amadeusa dēls, atv. palkavnieks, Rīgas cietuma priekš­nieks.» Skaidrs, ka brāļi — tas pats tēva vārds, pie kam rets. Slēdziens: cietuma priekšnieks tādu izdevīgu pa­sūtījumu izgādājis savam brālim.

Taču Fausta hipotēzē apstiprinājās tikai pa pusei. Darbnīcas īpašnieks gan izrādījās cietuma priekšnieka brālis, bet Oto toreiz vēl atradās armijas dienestā, un atslēgas bija izgatavojusi Pēterburgas firma, Ziemeļ- krievijas sabiedrība «Metals», kur daļa akciju piede-

13 - 2155 193 rēja cietuma departamenta vicedirektoram. Viens no darbnīcas strādniekiem izrādījās savs cilvēks. Sapra­tis, kas vajadzīgs, viņš šīs ziņas izvilka no šefa. Kristiā­nām Ludvigam bija tikusi vienīgi jaunā vārtu atslēga, kuras dublikātu meistars apsolījās pagatavot.

Kā dabūt pārējās? Viltot cietuma zīmogu būtu nieks, bet ko tas dod? Ja viņš Ludviga vārdā pieprasītu jau­nas atslēgas «bojāto» vietā, «Metals» sūtītu tās uz cie­tumu. Vai tad nav prātīgāk pašam aizbraukt uz Pē­terburgu? Un, izpīpējis veselas nedēļas tabakas normu, Fausts nonāca pie pārsteidzoša atklājuma, ka tas ir visvienkāršākais, visātrākais un visdrošākais problēmas atrisinājums. Ja Rīgā meistars neliedz atbalstu, tad arī «Metala» biedri noteikti palīdzēs.

Vakarā kaujinieki atkal sanāca kopā.

— Kā tad ir? — apsvēra Robis. — Šonakt tu iz­brauksi, rītvakar iebrauksi Pēterburgā; kamēr uzņemsi sakarus un sadabūsi atslēgas, paies vismaz diena. Tātad ātrāk par sesto mēs tevi pat vislabākajā gadījumā ne­varam gaidīt.

— Veselas trīs dienas! Kādam velnam tik daudz laika zaudēt!? — iesaucās Atamans. — Tur iekšā katra diena liekas kā mēnesis, it sevišķi, kad vajā karātavu lietuvēns.

— Vai tu domā, ka man viegli gaidīt? Kurš tad ir Dīnas brālis, es vai tu? Bet vai tu zini, ko darīt?

— Kāpēc gaidīt atslēgas? Ratā ar visām atslēgām, saproties! — Bračka ne mirkli nevilcinājās. — Katrs paķers pa cirvim un, kā liek pa durvīm, tā — knaukš!

— Sacels tādu troksni, ka saskries no visa cie­tuma, — iebilda Atamans. — Un tad — kamēr ar cirvi uzlauzīsi vienu kameru, ar atslēgām attaisīsi desmit. Risks ir cildena lieta, bet šoreiz . . .

Bračka ar izbrīnu palūkojās savā elkā — nemaz ne­izklausās pēe Atamana. Ir gan pārvērties, ja tas tā tur­pināsies, no viņa vēl iznāks otrais Robis.

-— Atamanam taisnība, — teica Robis. — Bez kādām avantūrām!

— Bet es, zin, tomēr paķeršu cirvi, — ietiepās Bračka. — Tā, saproties, visdrošākā atslēga. Vai zini, toreiz, kad es ar Brašo iztīrīju monopolku . ..

— Tātad sestajā datumā uzbruksim, — pārtrauca viņu Atamans.

— Biedri, jāiekalkulē arī neparedzēti faktori, — aizrādīja Fausts, — prasti runājot, nejaušības. Jāpatur rezervē dažas dienas. Vai jūs aizmirsāt, ka man būs

^ darīšana ar cilvēkiem, nevis ar cipariem?

Robis piegāja pie sienas kalendāra un pārcilāja:

— Mēs uzbruksim naktī uz trīspadsmito, — viņš pēkšņi paziņoja.

— Nu, zin, — iekaisa Bračka, — atradis gan īsto dienu! Velna ducis, saproties.

— Toties mēness nebūs, — mierīgi paskaidroja Ro­bis. — Tumsa ir mūsu dabiskais sabiedrotais.

Lai kā Atamanam sāpēja sirds, viņš atzina, ka tas ir visprātīgākais. Tāpēc neturējās pretī, tikai nodomāja: un šodien tikai trešais septembris .. . Vēl desmit dienas. Kā Dīna to izturēs?

… 4. septembris. Šonakt paredzēts bēgt. Vēl des­mit stundas, tad nomainīsies uzraugi. Parabellums pie­dauzīs pie durvīm, un sāksies tas, ko vairs nevarēs ap­turēt. Dīnai ir nemierīga sirds. Arī pirms uzbrukuma bankai Dīna negulēja visu nakti, bet toreiz tas bija uz­traukums pirms ugunskristībām. Tagad ir citādi. Viņai trūkst ticības, ka izdosies. Ceļu uz brīvību aizsprosto pārāk daudz šķēršļu, lai četratā tos spētu pārvarēt. Un, pat ja izdotos izlauzties caur vārtiem, trauksme sacels kājās visu apsardzi un sāksies vajāšana. Būtu vēl biedri ārpusē brīdināti! Bet Parabellums stingri aizliedza rak­stīt uz vaļu, neviens viņus uz ielas negaidīs. Zināma taisnība Parabellumam bija. Nodevējs taču vēl nav atmaskots, vēstule var nonākt viņa rokās. Tā nu iznāca, ka viņiem jāpaļaujas tikai uz saviem spēkiem un uz labu laimi.

Šai pasākumā viss ir nedrošs un nereāls, tāpat kā bumba, ko viņa, atraujot sev pa riecienam no katras maltītes, darinājusi no maizes. Un pat to pie pirmās

kratīšanas var uziet. Labi vēl, ka pēdējās dienās ka­mera nav pārmeklēta.

Ja Dīna beidzot piekrita piedalīties, tad tikai tāpēc, ka nebija ko zaudēt. Tikt nošautai bēgšanas laikā to­mēr vieglāka nāve nekā beigt mūžu cilpā. No otras puses — viņu no karātavām šķir vēl vairāki mēneši, ko dzīvot. Un dzīvot nozīmē cerēt. Bet nedrīkstēja domāt par sevi vien. Bez īpaša iemesla Parabellums nebūtu tik traki rāvies uz āru, un Dīna instinktīvi nojauta, ka tam ir kāds sakars ar naudu.

Pastaiga. Atlikušas tikai astoņas stundas. Drīz atne­sīs vakariņas. Tad pēdējā vakara pārbaude, un atliks vēl četras īsas stundas.

Dīnas uztraukums auga augumā. Ne viņa spēj ap­sēsties, ne stāvēt uz vietas. Viņa palecas, lai kaut uz mirkli palūkotos caur logu. Cietuma pagalms ar lefkoju dobi, salīdzinot ar to, kas priekšā, rādās kā mierīga sa­liņa. Bet kas viņu gaida šonakt?

Laiks iet un iet. Iet uz priekšu, uz priekšu vien. Vēl nav par vēlu mainīt lēmumu, mēģināt atturēt citus no nepārdomātā soļa. Bet to iztulkos kā gļēvulību, Un ar ko lai viņa iespaido Parabellumu?

Tādā noskaņā Dīna saņēma pastu no Atamana. Cit­kārt tas pārvērstu visu dienu svētkos, šoreiz viņa tikai miglaini saprata lasīto: