Gunārs Cīrulis - Biedrs mauzeris

— Ļaunāk nekā līķu smaka, — saviebās Ļihejevs un atvēra sašautos slēģus.

Puskrēslu nomainīja gaisma, kurā postījumi kļuva vēl daiļrunīgāki. Izlietojis piecas kasetes, fotogrāfs aizgāja.

— Diez vai šie uzņēmumi cels mūsu autoritāti publi­kas acīs, — ironiski piezīmēja Ļihejevs. — Būtu kaut viens līķis.

— Štrunts, — norūca Rēguss. — Iedosim avīzēm kādu no arhīva fotogrāfijām… Kad lejā sākās tas jan­dāliņš ar skaitīšanu, es jau nojautu, ka būris būs tukšs.

— Un mēs arī tukšā, — Ļihejevam pēc neveiksmīgās kaujas nesās prāts uz paštirdīšanos. — Ivan Emerikovič, vai jums neliekas, ka pēdējā laikā lomas mainījušās? Nevis mēs, bet viņi gūst uzvaras. Brīžiem es jau redzu sevi šūpojamies pie laternas staba.

— Blēņas, — nošņāca slepenpolicijas priekšnieks, kaut reizēm arī viņu mocīja neizprotamas bailes, sevišķi paģirās. — Un gluži bešā mēs nepaliksim, — viņš pēc brīža teica, izzvejojis no violeta, smirdoša šķidruma peļķes pussamirkušu lapu. — Lūk, kur vesela bagātība!

Tā bija vēstule, ko Robis cīņas trauksmē un steigā nebija paguvis iznīcināt. Gadījās, ka papīrs iekrita tieši emulsijā, kas attīstīja slepeno tinti.

— Pēc naudas neož, drīzāk pēc kaut kā cita, — Ļihejevs pasmīnēja un novērsās.

— Vajag tikai prast lasīt starp rindām. Reiz raksta, ka šiem šī ceturtdaļa miljona nav tikusi, tas nozīmē… Vai varat uzminēt, ko?

Ļihejevs apmulsis klusēja.

— Tas nozīmē, ka šī nauda pēc dažām dienām būs mūsu. Vai sapratāt?

— Jāatzīstas godīgi, Ivan Emerikovič, ka jūsu gara lidojumam es šodien netieku līdzi.

— Nekas, drīz sapratīsiet … Kā jums tur cietumā ar tiem bēgšanas plāniem? Jūs man vakar ziņojāt, ka pastāv domstarpības.

— Tā gan. Zibens un Grietiņa bija pret un nosauca to par bezizredzes pasākumu. Taču, kad Parabellums piedraudēja, ka bēgs šā vai tā, kaut viens pats, viņi aiz solidaritātes piekrita, jo četratā tomēr lielākas cerības uz panākumiem.

— Solidaritāte ir laba lieta … — mīklaini paziņoja Rēguss. — Un kāds tad galu galā ir plāns?

— Visumā sākotnējais. Klāt nācis tikai tas, ka par uzraugiem pārģērbtie vīrieši it kā vedīs Grietiņu uz sle­penpoliciju. Zaldātiem, kas apsargā vārtus, piedraudēs ar nolaupītajiem revolveriem un bumbu, — Ļihejevs tīksmi iesmējās. — Bet, tā kā mēs zinām, ka tā no mai­zes, nekā bīstama nav. Termiņš nolikts uz piekto datumu.

— Riskants plāns, ļoti riskants, — Rēguss pašūpoja galvu un pēc mākslīgi ieturētas pauzes turpināja. — To­mēr dotajos apstākļos bēgšana izdosies.

— Ko jūs, Ivan Emerikovič! — protestēja Ļihejevs. — Mēs viņus ar pliku roku paņemsim. Es jau brīdināju Ludvigu, lai pastiprina apsardzi.

— Aplami darīts. Mūsu interesēs, lai plāns izdotos.

— Kā, jūs gribat ļaut viņiem bēgt?

— Jūs kļūstat apķērīgs, Aleksandr Aleksandrovič. Vai tad citādi es būtu licis pārvest Dīnu Pūrmali uz viennīcu korpusu? Viens no viņiem — vai nu meitene, vai drīzāk Parabellums — paslēpis naudu. Mēs, lūk, ļaujam viņiem bēgt, bet paši klusītiņām nopakaļ un tai brīdī, kad …

— Tad mēs — caps! — iesaucās Ļihejevs. — Vārdu sakot, mēs esam kaķi, kas rotaļājas ar peli. Es apbrīnoju jūsu tālredzību, Ivan Emerikovič, no sirds apbrīnoju. Ar tādu priekšnieku caur uguni un ūdeni!

Ieradies galvenajā pastā, Šampions jau caur stikla durvīm redzēja, ka atkal dežurē pazīstamais telegrāfists ar vidū šķelto, melno bārdu. Neatraudamies no morzes aparāta, ierēdnis sauca:

— Priecājos jūs redzēt, Šampiona kungs. Spriežot pēc tā, ko runā pilsētā, jums laikam ļoti steidzīga kores­pondence.

Šampions to uztvēra kā mājienu un izvilka trijnieku. Telegrāfists kāri nošķielēja, bet neņēma:

— Šoreiz finansu ministra paraksts nelīdzēs. Man jāpārraida ārkārtīgi svarīga telegrama, līnija īpaši atbrī­vota. — Un, pieliecies tuvāk, viņš čukstēja. — Valdības depeša. No gubernatora. Pašam Vittem!

Neko darīt. Turpat pie lodziņa, lai neviens neieņemtu viņa rindu, Šampions pārlasīja savu rakstu. Telegrāfists joprojām klabināja morzes atslēgu. Aiz gara laika Šam­pions uzmeta skatienu formulāram. Pēc vārdiem «pilnīgi slepeni» sekoja nebeidzama skaitļu kolona, kas ar savu vienmuļību ņirbināja acis. Francūzis nospodrināja degun­kniebi. Oho! Šifrs! Interesanti, kas gan gubernatoram ziņojams visuvarenajam iekšlietu ministram, pat ļoti interesanti. Droši vien šai depešā ir ziņas, kas interesētu revolucionārus. Vai nav vienalga — šā vai tā viņa deguns šajos skaitļos gudrs netiks .. . Tur nepieciešams īpaši skolots prāts, tāds kā Pūrmaļa kungam. Bet tas taču Rīgā, vēl nupat viņi bija tikušies Atlētu kluba pagalmā! Teksta noraksts katrā ziņā jādabū rokā, lai tas maksātu ko maksādams! Šampions bija ar mieru ziedot vesela gada algu — kaut tikai varētu pakalpot saviem drau­giem. Bet tūdaļ teica sev, ka bārdainais šoreiz nebūs uzpērkams. Un žurnālists, izlikdamies labojam savu reportāžu, sāka drudžaini pārrakstīt bloknotā skaitļu ailes. Blakām, paldies dievam, joprojām neviena nebija, un telegrāfists, kuru žilbināja degunkniebja biezie stikli, nemanīja, kādā virzienā Šampions skatās.

… Romas pagrabā bija krēslains un kluss. Gaismoja tikai bufetes skapis, kur pudeles atmirdzēja dažādās krāsās. Apgaismots bija arī galdiņš pašā stūrī, kur zem lielās stāvlampas jau sēdēja Šampions. Šā tikšanās vieta tika sarunāta Atlētu klubā informācijas apmaiņai, tomēr Atamans nāca šurp ne tik daudz cerībā uzzināt kādu jaunumu, drīzāk vientulības dzīts. Gribējās aprunāties ar kādu, lai arī tas nebūtu Robis. Jā, ar draugiem Atamans joprojām nebija izlīdzis. Būtu viņam izdevies tos atbrī­vot, tad tagad kopā sēdētu un kopā priecātos par laimīgo izglābšanos. Bet tagad viņam trūka drosmes rādīties acīs. Trūka drosmes noklausīties bargos pārmetumus, ar ku­riem Robis droši vien neskopotos. Un, lai cik tie pel­nīti, — viena lieta — pašam saprast savu vainu, gluži cita — jaut sevi nostrostēt.

— Rusenieka kungs, ja jūs zinātu, kā es jūs gaidu! Savā mūžā tā nevienu neesmu gaidījis. Vai no skaitļiem ko sajēdzat? — Šampions pazemināja balsi līdz čukstiem un ar sazvērnieka izteiksmi izvilka no krūšu kabatas šifrētās depešas norakstu. — Es arī ne. Bet mans deguns mani nekad vēl nav pievīlis. Šie skaitļi ož pēc sensācijas!

Tikko Atamans saprata, ko tur rokā, visas šaubas izgaisa. Ja vien pastāv vismazākās aizdomas, ka šī val­dības telegrama var noderēt biedriem, viņam nekavējo­ties jāsteidzas pie Roba.

Dreifogeļu māsas, kaut gan apzinājās no tā izrietošās briesmas, bija nodevušas kaujinieku rīcībā ēdnīcas diben­istabu. Kad Atamans ienāca, Robis un Fausts tērzēja pusbalsī, Bračka apsargāja durvis.

Atamans klusēja, klusēja arī pārējie. Beidzot Bračka neizturēja:

— Nu, vai zini, tu gan esi dulls — veselu armiju sacēli kājās. Vai domāji, ka mēs paši netiksim galā?

— Nelielies, Bračka, — Atamans nopietni atteica.

— Jums vienkārši palaimējies, un viss. Tici man, reizem pat es dodu priekšroku armijai.

Atamans bažīgi palūkojās uz Robi. Vel tikai trūka, lai tas ar savu parasto, nesaudzīgo ironiju atgadinatu viņa agrākos uzskatus. Bet Robis tikai pasmaidīja, un šis negaidītais smaids paveica brīnumus — Atamans pēkšņi atguva kādreizējo bezbēdīgo toni.