Gunārs Cīrulis - Biedrs mauzeris

Robis un Bračka nenovērsa skatienus no sievietes, kuras seja izskatījās gluži sakritusi un pelēka. Saprata, kāda iekšēja cīņa plosās viņas prātā, zināja, ka viņas «nē» nozīmētu bojā eju.

Pēkšņi ārdurvis čīkstot atdarījās. Tajās stāvēja ar kroņlukturi apkrauta sieviņa:

— Ko jūs tielējaties, nāburdzien? Veicīgāk! Tūdaļ lielgabali sāks šaut, — tā mudināja, tad ieraudzīja svešos ģimnāzistus un vaicājoši pacēla uzacis.

177

— Tie… tie ir Meinharda biedri… No vienas kla­ses, — pašai negaidot, izelsa Upeslāce. Galu galā — ko viņa varēja citu teikt? Viņa taču strādnieka sieva un šajā grūtajā laikā nedrīkst domāt tikai par sevi.

12 - 2155

Bet, kad kāpņu telpā gadījās sastapt Muižniekus, kas no mansardu stāva nesa savu nabadzīgo iedzīvi, Upes- lācei nodrebēja sirds — viņa bija pavisam aizmirsusi, ka kaimiņi var nodot.

Muižnieks, kas jau bija nokāpis pusstāvu zemāk, uz­lūkoja Upeslāci ar tādu dīvainu skatienu. Tad viņš pēk­šņi pasmaidīja, pienāca tuvāk un sacīja: — Jūs esat krietns cilvēks!

. . . Tieši šai mirklī notikumu vietā ieradās Šam­pions. Izšķērdējis daudz laika, kamēr izkļuva caur vi­siem aizsprostiem, viņš tagad dega nepacietībā atgūt nokavēto. Garām zaldātiem, kas spiedās pievārtē, viņš ieskrēja pagalmā, bet unterol'icieris tūdaļ rāva atpakaļ.

— Bīstami, — tas paskaidroja un norādīja uz sētas mājas logiem.

Šampions uzmeta ātru skatienu namam un ierakstīja savā piezīmju grāmatiņā: «Otrā un trešā stāva rūtis kā Šveices siers — vienos caurumos. Arī kaujinieki krietni koduši — lejā daudz ievainoto, ir arī līķi. Bet apakšējā stāvā uz palodzēm puķes kā bērēs. Kapličas klusums.»

Jā, klusums pildīja Šampionu nelabām nojautām. Vai tiešām viss jau beidzies, vai tiešām viņš ieradies par vēlu, un vienīgais, ko vēl iespējams izdarīt, — pa­ziņot Ruseniekam par draugu bojā eju? . . .

Klusums ieilga. Korespondenta satrauktajā prātā sekundes pārvērtās stundās. Viņš satvēra unteru aiz pogas.

— Kāpēc nešauj? — Redzēdams, ka tas nesaprot, piebilda: — Pif-paf?

Unters pamāja uz lielgabalu, kuru Šampions pirmīt steigā nebija ievērojis. «Pretestība vēl nav apspiesta,» viņš ierakstīja bloknotā. «Jau sešas stundas daži varoņi met izaicinājumu vai visam Rīgas garnizonam. Taču pašlaik iestājies liktenīgs lūzums. Var teikt, ka revolu­cionāri ar vienu kāju jau atrodas kapā …»

Pagalmā ienāca divi vīrieši. Vienā Šampions pēc

baltā priekšauta un atvērtās mājas grāmatas uzminēja sētnieku. Divu nedēļu pieredze Krievijas revolūcijas kaujas laukos ļāva otrajā bez grūtībām uzzīmēt špiku. Nu kaujinieki šaus, nopriecājās korespondents. Bet logi palika mēmi. Kad no sētas mājas, stiepdami paunas, iz­nāca pirmie īrnieki, viņš saprata, ka Rusenieka biedri pārtraukuši cīņu, lai dotu ļaudīm iespēju izglābties. Cits pēc cita tie atstāja iznīcībai lemto namu. Viens stūma bērna ratiņus, kuros grabēja trauki, otrs elsdams un pūzdams stiepa klubkrēslu, daudzi bija uzvilkusi trīs drēbju kārtas un izskatījās kā Nansena polārekspedīci- jas dalībnieki. Sētnieks, kuram bija uzdots raudzīties, vai pūlī nav ieviesusies kāda sveša, aizdomīga persona, ielūkodamies te grāmatā, te sejās, nosauca īrniekus sle­penpolicijas aģentam:

— Ādmiņu cunftes meistars Abolings no pirmā dzī­vokļa ar kundzi un jaunkundzēm . . . Muižnieku ģimene no devītā, mīti gan parādā par diviem mēnešiem, bet lai jau iet. . .

Kā pēdējā iznāca māte ar trijiem ģimnāzistiem, no

— «Uniona» fabrikas atslēdznieka Upeslāča sieva ar dēlu.

— Un šie divi? — apvaicājās špiks.

'— Mana dēla klases biedri, — pasteidzās paskaid­rot Upeslāce. — Uzkāpa, lai kopā ietu uz skolu, bet tad sākās, ārā vairs netika.

Špiks pagrieza viņiem muguru:

— Visi?

— Visi. Izņemot Krieviņus no trešā un piektā dzī­vokļa.

— Tie tur arī paliks, — pasmīnēja špiks. — Unter, pārņemiet un saskaitiet.

Apakšoficieris, ņemot palīgā pirkstus, saskaitīja ļau­dis un ielaida pievārtē, kur tos ieslēdza zaldātu loks. Kopā ar sētnieku sanāca četrdesmit viens cilvēks. Vārtu rūmē, kur bez tam vēl uzturējās artilēristi, kļuva tik biezs, ka nebija kur apgriezties. Špiks, vairīdamies drūz­mas, gribēja doties uz ielas namu, bet sāka svilpt lodes, un viņš iemuka atpakaļ.

Tikko norībēja šāvieni, Šampions spraucās uz priekšu. Elkoņiem pašķirdams sev ceļu, viņš neskatī­

jās ne pa kreisi, ne pa labi un gandrīz iekrita pagraba loga šahtā, kurai nez kādēļ bija pazudis aizsargrežģis. Klupdams korespondents pieķērās vienam no ģimnā­zistiem:

— Pardon, — viņš atvainojās.

— Mersī, — nevietā atbildēja ēverģēlīga balss.

Šampions, kas grasījās lauzties tālāk, vērīgi nopē­tīja runātāju un sastinga. Pazīstama seja. Un garais puisis blakus, goda vārds, tas taču kaujinieks, kas va­dījis uzbrukumu bankai! Izglābušies? Ģeniāli! Gribējās pakratīt roku, apkampt viņus, bet nedrīkstēja pat izrā­dīt pazīšanos. Un Šampions aprobežojās ar to, ka ietērpa savu prieku piemērotā apakšvirsrakstā: «Kauji­nieki spīdoši iztur abitūrijas pārbaudījumu!»

— Atbrīvojiet laukumu! — sauca vecākais kano- nieris. — Tādā tirgū nevar tēmēt!

— Kur tad paliek poručiks? — unters ērcējās.

— Jāved taču prom uz policiju.

— Uz policiju? Ar kādām tiesībām? Mēs ar kundzi neesam noziedznieki, — protestēja cunftes meistars.

— Viņiem labāk redzams. Pārbaudīs dokumentus un, ja nav vainīgs, atlaidīs uz mājām.

—- Ja no mājas būs kas palicis pāri, — klusi, bet rūgti noteica Upeslāce.

Murmināšana kā vētru vēstošas sīpas pārskrēja pū­lim. Kaut nesaprazdams vārdus, Šampions juta, ka vai­rākums savā nelaimē vaino cariskos varas vīrus, nevis revolucionārus.

— Kur poručiks pazudis? — atkārtoja unters.

— Viņa labdzimtība aizgājuši apslacināt rīkli, — kāds zaldātiņš uzdrošinājās aizrādīt.

— Cik tad ilgi var šos te ganīt?! — sacīja unters.

— Aizskriešu viņu pameklēt. Tu paliksi manā vietā, — viņš norīkoja jefreitoru. — Un ka tu man pieskati, lai neviens nepazustu. Citādi — galva nost!

Šī saruna, ko pavadīja izteiksmīgi žesti, uz mirkli novirzīja Šampiona uzmanību no Roba un Bračkas. Kad viņš apgriezās, tos vairs nekur neredzēja. Toties kores­pondents pamanīja, ka aizsargrežģis atkal savā vietā virs pagraba loga.

Beidzot ieradās gaidītais poručiks.

— Kur ir unters? — viņš uzbrēca aizsmakušā balsī.

— Aizgāja jūs meklēt, jūsu labdzimtība.

— Rauj viņu jupis! Vediet! — poručiks steidzās tikt galā ar garlaicīgo uzdevumu.

Priekšējie pacēla savas mantas un sakustējās.

— Cik tev ir?

— Četrdesmit viens, jūsu labdzimtība, — ziņoja je- freitors.

— Pārskaitīt!

Lai kā jefreitors pūlējās, vairāk par trīsdesmit devi­ņiem neiznāca.

— Jūsu labdzimtība, neesmu vainīgs, — viņš galīgi satriekts taisnojās. — Divu trūkst.

— Aitas galva, acu tev trūkst, — poručiks norādīja uz Šampionu un špiku, kurus zaldāti nekavējoties iestūma lokā.

Briesmas, ka nepagūs nedz padot Ruseniekam ziņu, nedz nosūtīt korespondenci, satracināja Šampionu.

— Es esmu ārzemnieks, žurnālists, speciālkorespon­dents, saprotat? — viņš skaļi kliedza vāciski. — Mani pazīst pats Rēgusa kungs!