Gunārs Cīrulis - Biedrs mauzeris

Jau divas stundas Atamans rakņājās grāmatu tir­gotavas krājumā, saceldams biezus putekļu mākoņus, tomēr tā arī nekā nebija nopircis. Veikala īpašnieks par to maz bēdāja, jo šī grāmatnīca Romanova ielā kalpoja īpašam mērķim. Biedri te saņēma vitrīnās izstā­dīto atļauto marksistisko literatūru, vēl biežāk neatļauto, kas glabājās zem letes.

Kad Līze ieskrēja, drīzāk iestreipuļoja veikalā, Ata­mans tūdaļ noprata, ka noticis kas nelabs. Mezgls, kas sasaistīja matus pakausī, bija atrisis, krūtis drudžaini raustījās zem sviedros izmirkušās kleitas, lakatiņš pa­zaudēts, taču roka joprojām spieda cukura pirkšanai sagatavoto sīknaudu. Atamans iegrūda grāmatu atpakaļ, nolēca 110 augstajām kāpnēm:

— Kas ir? Runā!

Pirmajā brīdī, uzzinājis par uzbrukumu komūnai, Atamans izjuta gandrīz tādu kā ļaunu prieku — vis­pirms atstumj mani un tagad sauc palīgā. U11 ja nu es tāpat kā toreiz šie gudrinieki teiktu, ka divu cilvēku dēļ nedrīkst likt uz spēli citu dzīvības? Bet tūdaļ same­tās kauns par šīm domām. Situācija taču gluži savā­dāka, konspiratīvais dzīvoklis nav cietums, kuram ar saujiņu vīru nepiekļūt. Labi vēl, ka vakar tika cauri ar dažiem viegliem ievainojumiem — varēja arī visi tur nolikt galvas un tomēr nekā nepanākt. Ek, būtu viņš toreiz klausījis biedriem! Visu dienu Atamanu mocīja dziņa aiziet pie Roba, klaji pasacīt, ka uzvedies muļ­ķīgi, atzīt, ka nodarījis viņam pāri. Taču liedza lep­nums un šaubas, vai Robis maz gribēs sarunāties ai­tādu . Bet nu atkrita viss personiskais, sauca biedriskais pienākums. Lūk, izdevība izpirkt netaisnīgos apvaino­jumus, ja vajadzīgs, — ar savām asinīm.

Pēc mirkļa, pametis pagalam pagurušo Līzi grāmat­nīcā, viņš jau steidzās uz komūnas pusi. Nevienu mi­nūti Atamans nebija zaudējis, apdomājot, kā rīkoties. Gan viz vietas redzēs! Tikai ātrāk — biedri nelaimē! Kā tas vienmēr mēdz būt pēc ilgstoša paguruma un nomāk­tības, viņu pārņēma kaislīga dziņa darboties. Tā strā­voja ķermenī, ar katru elpas vilcienu lauzās uz āru. Te nu beidzot iespēja ar visu būtni ienirt cīņā, nomaz­gāt sirdij pielipušās bēdas. Patlaban viņš jutās spējīgs viens pats spēkoties ar visu pasauli, satriekt to pīšļos . . .

— Stāt!

Balsī nebija ne trauksmes, ne naida, nedz draudu, tikai ieradums bez ierunas paklausīt priekšniecības pa­vēlēm. To pašu liecināja uz priekšu vērstie zaldātu dur­kļi, kas kā dzeloņstieple aizsprostoja Stabu ielu. Un Atamans saprata, ka pret šo trulo, blīvo mūri viņš viens nekā nepanāks.

Atamans apsviedās un skriešus devās Dzirnavu ielas virzienā. Tur māsu Dreifogeļu ēdnīcā parasti iegriezās kaujinieki, tur viņš atradīs palīdzību. Jau pa gabalu viņš ieejas priekšā ieraudzīja ormaņratus un nopriecā­jās — vismaz Brašo satikšu.

Brašais, plati smaidīdams, pašlaik izstāstīja Faus- tam savas dzīves lielāko triumfu — kā viņa kleperis pēc bankas uzbrukuma sacenties rikšošanā ar Rēgusa lepno trijjūgu. Fausts jutās lieliskā omā, jo kabatā gla­bājās pudele ar nitroglicerīnu, kuru viņš nupat bija dabūjis no kāda arsenāla darbnīcas strādnieka. Arī pie citiem galdiem Atamans pamanīja dažas pazīstamas sejas.

— Jāizpestī Robis un Bračka, komūna aplenkta. Pa­ķeriet puišus. Es iešu izlūkot.

Un viņš jau bija prom. Brašais panāca Atamanu tikai pagalmā:

— Kur mēs tiksimies?

— Atlētu klubu zināt? Sētā.

Tagad Atamans mēģināja tuvoties konspiratīvajam dzīvoklim no citas puses. Visur tas pats — kvartāls līdz pat Baltijas Vagonu fabrikai atradās ielenkumā. Šā­vienu troksnis dzirdams vēl daudz tālāk. Atamana ievingrinātā auss saklausīja tajā arī ložmetēju kārtas. Viņš sakoda zobus. Seit nelīdzēs ne pārdrošība, ne paš­aizliedzība — pie savējiem neizlauzties. Labāk nemaz nemēģināt, bet uzstādīt posteņus gar ielām, pa kurām uz muzeju vedīs apcietinātos biedrus, un tad uzbrukt. Tas ir, ja Rēgusam izdosies viņus apcietināt. Sirds dzi­ļumos Atamans neticēja, ka Robis un Bračka dzīvi do­sies rokās.

Ceļā uz Atlētu klubu garām aizrikšoja vaļējs div­jūgs, kurā pavīdēja Rēguss un Ļihejevs. Drīz pēc tam, zirgu vilkti, aizrībēja divi lauku lielgabali. Nebija ne­kādu šaubu, kam tie domāti.

Uz Bruņinieku ielas stūra Atamans sadūrās ar Šam­pionu.

— Rusenieka kungs, jūs? Kas par grandiozu kauju! Visa pilsēta par to vien runā: gubernators gandrīz sirdstrieku esot dabūjis, bet tauta kā spārnos… Kā es priecājos jūs redzēt sveiku un veselu! Baidījos, ka jūs arī esat starp ielenktajiem . . .

— Ek, ja es būtu pie viņiem! Saprotiet, tur mani biedri.

— Varbūt varu kaut ko izdarīt? Tikai sakiet ātri. Es steidzos, steidzos kā vēl nekad savā mūžā.

— Jūs nelaidīs klāt. Es jau izmēģinājos.

— Jūs mani vēl nepazīstat. Ja nelīdzēs žurnālista apliecība, ielīdīšu kaut vai caur kanalizācijas cauruli. Apgriezīšu zemi un debesis otrādi, bet nerimšos. Sa­kiet, kas darāms, tikai ātri, ātri!

— Mūsējie ir piektajā dzīvoklī. Jūs droši vien pa­zīsiet abus. Uzziniet, kas ar viņiem, ja apcietināti, pa kuru ielu vedīs. Tad skrieniet, cik jaudas, tas mums no liela svara. Gaidu Atlētu klubā.

.. . Kāda lode bija ķērusi un apstādinājusi sienas pulksteni, bet pēc iztērētajām patronām Robis sprieda, ka pagājušas vismaz divas stundas. Bračka izstaipīja notirpušos pirkstus un sūrojās:

— Nu, vai zin, nav šai dzīvītē gan taisnības ne par kapeiku. Te šances par maz, te, saproties, atkal par daudz.

Robi cīņas neatslābstošais spraigums ietekmēja ci­tādi. Viņš, kuram allaž nācās atgādināt ēdienu reizes, pēkšņi juta milzīgu izsalkumu un ne par ko citu ne­spēja domāt. Mājās ne kripatiņas maizes! Bet tad iestā­jās pagrieziens, kas laupīja visu apetīti.

Kad caur slēģu caurumu ielidoja pirmā lode, vēl šķita, ka tā ir tīrā nejaušība. Bračka pat paklanījās un teica:

— Mersī par kūkām.

Tūdaļ arī Robim vajadzēja pieplakt grīdai. Riskē­dams palikt bez acs, Bračka palūkojās laukā. Ienaid­nieks bija ieņēmis pozicijas ielas nama logos. Tas nozīmēja, ka Robim un Bračkam tagad jāšauj bez tē­mēšanas un vēl jāprotas ik reizi veikli atlēkt atpakaļ. Nācās arī te celt smilšu barikādi. Tikko šis darbs bija pabeigts, svina ciemiņi sāka mākties virsū no pretējās puses.

— Vazo no jumtiem, — nekavējoties uzminēja Bračka.

Tiešām, Rēguss, vīlies cerībās ātri tikt galā ar kau­jiniekiem, bija izlūdzis no garnizona priekšnieka labā­kos šāvējus.

Nākošā stunda nesa Robim un Bračkam jaunu trie­cienu — ložmetēji sadragāja lauskās slēģus dibenistabā, un tajā vairs nedrīkstēja rādīties. Bet tieši no turienes zagās vislielākās briesmas.

Kaujiniekiem izbeidzās munīcija. Pēc jaunā krā­juma gribot negribot bija jādodas uz neaizsargāto telpu. Noliecies pie patronu kastes, Bračka pamanīja divus stāvus, kas, rāpodami pa kaimiņmājas jumtu, tuvojās vaļējam logam. Ceļu, kuru kaujinieki savā laikā bija paredzējuši kā papildu izeju, tagad izmantoja Rēgusa ļaudis. Bračka gribēja pateikt «knaukš», bet balss atsa­cījās paklausīt. Tomēr šaušanas māka palika iepriek­šējā. Ar pirmo šāvienu viņš nogāza vienu, otrs pazuda pats.

Pagāja vēl stunda, pastāvīgas trauksmes pilna. Ik brīdi varēja gaidīt uzbrukumu gan caur logu, gan caur durvīm. Neapdraudētā platība arvien sašaurinājās. Bračka vairs tikai ar pūlēm spēja pielādēt revolveri, jo ievainotais kreisais plecs neganti sūrstēja. Robis nebija cietis, sašķaidīts bija vienīgi mauzerim piedarinātais koka atbalsts. Savā starpā viņi tikpat kā nesarunājās. Un galu galā par ko runāt? Viņi taču pat nezināja, vai tie lejā vēl dzīvi?