Gunārs Cīrulis - Biedrs mauzeris

Zaldātiņi peldējās, — ko citu varēja darīt bez drē­bēm un ieročiem .. .

Tagad bija iespēja izpildīt Roba tiešos norādījumus. Vajadzēja tikai uzmanīgi izlīst ārā un doties uz astoņ­padsmito kabīni. Izrakt un pārvietot naudu arī nebūs grūti. Bet vai tam kāda liela jēga? Tikpat labi pats Robis varēs šeit pagrīdē aizrāpot šos dažus liekos so­ļus no astoņpadsmitās kabīnes līdz noplicinātajam pā­lim. Tātad jālaižas lapās, kamēr zaldāti nav atgriezu­šies. Ātrāk jāpaziņo Robim, kurā vietā nauda noslēpta, tad viss būs kārtībā.

Viss būtu bijis kārtībā, ja ne iekrišana stacijā. Ta­gad viņš ir vienīgais zinātājs. Aizrakstīt Robim? Bet zīmīti taču varēja pārķert ienaidnieki. Parabellums pats bija redzējis, kā Fausts atšifrē slepenu dokumentu. Kur teikts, ka Rēgusam nav tāda speciālista? Un pat labā­kajā gadījumā vēstule tomēr ies caur daudzām rokām. Arī starp savējiem var gadīties kāds, kas neprot turēt mēli aiz zobiem. Viņš visam mūžam dabūjis bargu mā­cību, toreiz, kad pie pirmā bēgšanas mēģinājuma uzti­cējies biedram un ticis nodots. Lai cik Parabellums lau­zīja galvu, tomēr nespēja izgudrot tekstu, kas nedotu arī citiem mājienu par naudas slēptuves vietu.

Jā, stāvoklis patiešām drausmīgs. Jo vairāk tāpēc, ka arī klusēt nedrīkst — tuvojas taču «Odina» atieša­nas diena. Varbūt Robis jau velti izmeklējies zem astoņpadsmitās kabīnes. Skaidrs, ka arī Robis, vienī­gais cilvēks, kuram Parabellums uzticējās bez ierobe­žojuma, tagad viņu tur par zagli un nodevēju. Šī doma bija nepanesama, tā sagādāja gandrīz vai fiziskas sā­pes. Bet arī šīs sāpes viņš būtu gatavs paciest, ja vien zinātu naudu atrodamies drošās rokās. Nauda nozīmē vintenes, bez tām sacelšanās jau iepriekš lemta sakā­vei, bez tām neizmainīt darba tautas likteni. Apstākļi tā iegrozījušies, ka no viņa, vienīgi viņa atkarīgs, vai tūkstošu tūkstošiem kādreiz izdosies gūt brīvību un cil­vēcisku dzīvi. Uz viņa pleciem gulst milzīga atbildība. Parabellumam likās, ka visa viņa cīnītāja pagātne — aģitācija Liepmuižā, katorga, partijas darbs Rīgā, kau­jinieka gaitas — zaudētu katru nozīmi, ja viņš neiztu­rēs šo pārbaudījumu, ja viņam uzticētā nauda neieliks ieročus revolūcijas rokās.

Tomēr rakstīti Nē! Reiz nospriedis, Parabellums stūrgalvīgi turējās pie nospraustā ceļa un neatkāpās ne par matu. Bet šis ceļš bija strupceļš, jo atsitās pret cietuma mūriem. Tātad jāizkļūst no šiem mūriem, jā­bēg! Lūk, līdz kādam negrozāmam lēmumam bija izur­bies Parabellums savās mokošajās pārdomās …

Vai brīnums, ka Lips Tulians, kas nestādījās priekšā, ko pārdzīvoja Parabellums, uzskatīja šo priekšlikumu par murgojumu?

— Tu laikam nezini, ko saki, — viņš iekaisa. — Cie­tums pastāv jau gadiem, bet nav vēl dzirdēts, ka no še­jienes kādam būtu izdevies izmukt.

— Mums jāizdodas, — Parabelluma tonis necieta iebildumus.

— Korpusā ir trīs uzraugi, katrā stāvā viens, bez tam sargs pie durvīm. Teiksim, naktī ne visi ir uz vie­tas, bet neaizmirsti sargus pie vārtiem un zaldātus.

— Negribi, laidīšos viens.

To nu atkal Lips Tulians nevēlējās. Tāpēc pasteidzās nomierināt biedru:

— Ko tu piesienies? Es tev palīdzēšu, tikai pasaki, kā domā to izdarīt.

īsti labi to pats Parabellums nezināja. Viņš zināja tikai vienu — katrā ziņā jāizkļūst brīvē, tāpēc visvai­rāk paļāvās uz laimi. Joprojām neuzlūkodams Lipu Tu­lianu, Parabellums izklāstīja savu plānu:

— Nav pirmoreiz. Naktī gaiļi lejā sit kārtis. Dau­zām pie durvīm. Atnāk viens, es viņam virsū, tu sasien, atņem ieroci, ieslēdzam kamerā. Mēs lejā, tiekam galā ar pārējiem gaiļiem, pārģērbjamies, prom uz vārtiem. Nolaižam no kājām sargus un tad katrs uz savu pusi. Ar mieru?

— Tev viegli runāt, bet kur es palikšu? Man Rīgā nav kur paslēpties, savā dzīvoklī nedrīkstu rādīties.

— Iesim uz komūnu. Gan Robis izdomās, ko tālāk.

— Tad es esmu ar mieru, — beidzot piekrita Lips Tulians. — Tev tikai nāksies sīki aprakstīt, kur tā ko­mūna atrodas, lai es tumsā neapmaldītos.

.. . Cietuma priekšnieks Ludvigs pacēla roku, lai pieklauvētu. Nav diez cik patīkami klauvēt pie sava kabineta durvīm, bet ko lai dara? Viņš bija pietiekami gudrs cilvēks, lai saprastu, ka īstais saimnieks šeit ta­gad Ļihejevs.

— Jūs mani aicinājāt? — Ludvigs vaicāja Ļiheje­vam, kas plati sēdēja viņa krēslā, aiz viņa rakstām­galda.

— Jā, piesēdiet, lūdzu, — vēlīgi teica Ļihejevs. — Vajadzēs pārvest Dīnu Pūrmali uz vieninieku kor­pusu.

— Ko jūs teicāt? Vai es pareizi dzirdēju?

— Pilnīgi pareizi. Dodiet rīkojumu, lai viņai ierāda kameru tai pašā stāvā, kur atrodas bankas uzbru­kuma dalībnieki, — jau mazliet nepacietīgi atkārtoja slepenpolicijas priekšnieka palīgs.

— Sieviete vīriešu korpusā? Pilnīgi neiespējami! — Ludvigs saslējās. — Tas nevienā reglamentā nav pa­redzēts. Es jums tūlīt parādīšu instrukciju, — un viņš grasījās noņemt no sienas iestikloto priekšrakstu.

— Varat nepūlēties, esmu to jau desmitiem reižu pārlasījis .. . Bet Pūrmale tomēr būs jāpārvieto, Rēgusa kungs tā lika.

Ludvigs kļuva domīgs:

Varbūt jums labpatiktos paskaidrot iemeslus? To es pagaidam nedrīkstu. Jums jāapmierinās ar apziņu, ka tas ir valsts interesēs.

— Nezinu, nezinu.. . Un ja nu pēkšņi ierodas cietuma departamenta inspektors un redz tādu neliku­mību? Līdz šim man padotā iestāde bauda paraugcie- luma slavu.

— Slepenpolicija uzņemas visu atbildību, — sva­rīgi paziņoja Ļihejevs. — Bez tam jums drīz būs liku­mīgs pamats. Kuru kairu dienu Livlandē izsludinās karastāvokli. Tad arī Dinai Pūrmalei draudēs nāves sods, un nāvinieku kameras, kā izriet no šīs jūsu in­strukcijas, atrodas vieninieku korpusā.

— Nu labi, bet atbildību es no sevis noveļu, — Ludvigs paraustīja plecus, tomēr pie durvīm atcerē­jās: — Un kā tad pati Pūrmale? Viņai tiesības pro­testēt.

— Neuztraucieties, lieku galvu ķīlā, ka viņa to ne­darīs. Viņai taču izdevīgi būt tuvāk pie savējiem.

Tālāk par slieksni Ludvigs netika, jo ceļu aizspros­toja uzraugs:

— Priekšnieka kungs, pie jums kāds politiskais.

— Atkal?! Vai tiešām vairs miera nebūs?! Par ko tad šis grib sūdzēties?

— Nezinu, priekšnieka kungs, saka, esot svarīga runāšana.

Ludvigs atviegloti nopūtās un pagriezās pret Ļihe- jevu:

— Tad jau laikam pie jums.

Slepenpolicijas priekšnieka palīgs tramīgi pielēca kājās:

— Lai dievs nedod! Vai būtu kas mainījies? — viņš nomurmināja. Ieraudzījis Zibeni, savukārt atviegloti noteica: — Nē, šoreiz tomēr pie jums, — un izgāja no kabineta.

— Nu, kas tad atkal? — Ludvigs dusmīgi norūca. — Jūs uz kroņa rēķina baro, jums ir jumts virs galvas, par pirti nav jāmaksā, pat pastaigāties ved. Jūs dzīvo­jat kā paradīzē! Bet jūs tikai — sūdzēties un sūdzēties.

— Nebūt ne! — atdarinot cietuma priekšnieka iemī­ļoto militāro toni, Zibens pat sasita papēžus. — Atļau­siet vaicāt, — kā šai paradīzē darbojas pasts? Vai pie­nākusi atbilde uz manu iesniegumu?

— Ko jūs rakstījāt žandarmērijai? Tieši tā! — arvien

vēl nemanīdams, ka viņu mēdī, Ludvigs paskaidroja: — No žandarmērijas zvanīja pa telefonu, ka pastā so­ciālistiskās organizācijas adresi nezinot. Pieprasa, lai jūs uzrādot adresi.

— Prieks censties! Bet no kurienes lai es to zinu? — Zibens tēloja naivo. — Man nav ne jausmas, vai vispār tāda organizācija maz pastāv un kur tā atrodas. Vai tad nevar pameklēt adrešu galdā?