Gunārs Cīrulis - Biedrs mauzeris

— Mierā! — Ludvigs zaudēja pacietību. — Vai nu jūs esat dumjš, vai mani uzskatāt par ēzeli? — viņš uzbrēca.

— Jūs, priekšnieka kungs, to labāk zināsiet. Ko es, nabaga arestants . . .

— Ārā!

— Prieks censties! — un atvadām Zibens vēlreiz sasita papēžus.

Soļodams pa pagalmu, Zibens apmierināti smaidīja. Bija izdevies sakaitināt uzpūtīgo cietuma priekšnieku, papildus pabūt svaigā gaisā un, pats galvenais, kādu stundu izrauties no kameras dzīves vienmuļā rituma. Pie ieejas korpusā sākās parastā ceremonija, Zibeņa konvojnieks piezvanīja, sargs, ielaidis apcietināto, vis­pirms rūpīgi aizslēdza durvis, izkratīja viņu no galvas līdz kājām un tikai tad pasauca otrā stāva uzraugu. Gaiteni pašlaik slaucīja tas pats kriminālnoziedznieks, kurš Parabellumam bija nodevis zīmīti. Kad Zibens pagāja garām, viņš, neatliekdams muguru, pačukstēja:

— Uz sešdesmito atvests sievišķis. Pūrmale.

Tikai kamerā Zibens attapās no pārsteiguma. Pirmā izjūta bija prieks — sešdesmitā viennīca atrodas taču šai pašā stāvā, koridora galā, un tagad varēs bez grū­tībām uzturēt sakarus. Zinot, ka turpat blakus sēž veci paziņas, arī Dīnai būs vieglāk ap sirdi. Bet pagāja kāds brīdis, un Zibens kļuva nemierīgs. Kur tad dzirdēts, ka sievieti novieto vīriešu korpusā? To stingri aizliedza cietuma instrukcijas, kuras viņš, izlietodams atsevišķus paragrafus savās sūdzībās, zināja no galvas. Ja nu tās pārkāpa, tad droši vien bija kāds īpaši svarīgs iemesls. Mēģinādams izdibināt šīs dīvainās rīcības motīvus, Zi­bens pēkšņi atcerējās Ļihejevu. Sastapis savu spīdzi­nātāju kancelejā, viņš tam nepiešķīra sevišķas nozī­

mes — vai tad Rēgusa palīgam maz darīšanu cietumā. Taču tagad Ļihejeva klātbūtne vairs nelikās tīri nejauša. Vai tai kāds sakars ar Dīnas pārvešanu? Uzplijās vi­sādi minējumi, tomēr neviens nederēja . . .

Vai būtu ticams, ka ievests karastāvoklis un nāves kandidātus novieto vienkopus? Zibens grīni saviebās. Viņš ar gandarījumu atcerējās, kā paša mestā bumba aizraidījusi kazaku sotņas komandieri uz viņpasauli. Tagad nāksies pievienoties, un tas jau daudz nepatī­kamāk. Taču vēl ļaunāk, ka līdzīgs liktenis, acīm redzot, draud Fausta māšelei. Bet grozīt nekā nevar. Tā kā ban­kas uzbrukumā ticis nonāvēts viens policists, cariskā tiesa ar tai piemītošo taisnības izjūtu apvainos slepka­vībā visus dalībniekus bez izņēmuma.

Lai vai kā, jaunumi jāpaziņo biedriem. Pārliecinā­jies, ka gailis nepastaigājas pa gaiteni, viņš piebungoja pie sienas. Tūdaļ atskanēja signāls: «Klausos.»

Kaut Zibens nekad nebija redzējis «Telegrāfu», kā pie sevis mēdza dēvēt kaimiņu, viņš par to zināja visu, pat varēja iztēloties ārieni. Kavēdami laiku, viņi klau­vējienu valodā stāstīja viens otram ne vien svarīgas cietuma ziņas, bet arī dažādus sīkumus.

Nepagāja ne piecas minūtes, un ziņa sasniedza četrdesmit astoto kameru. Parabellums tikai paraustīja plecus. Izbēgt, nodot naudu Roba rokās — lūk, patla­ban vissvarīgākais. Toties Lips Tulians prata spriest plašāk. Izdomājis savu domu līdz galam, viņš nostājās kameras vidū. Gribot negribot Parabellumam nācās pārtraukt pastaigu, jo šaurajā telpā netika garām.

— Klausies, Parabellum, mēs divatā nevaram bēgt.

Parabellums nikni pablenza Lipā Tulianā:

— Mēģini tik noraustīties!

— Saproti mani pareizi, tādā veidā nekas neiznāks.

— Jāiznāk!

Lips Tulians kāpās atpakaļ — tik draudoša bija Parabelluma izturēšanās.

— Ļauj taču izrunāt . . . Man ir cits plāns, daudz labāks! Jo vairāk cilvēku piedalīsies, jo lielākas izre­dzes uz panākumiem. Paķersim līdzi arī Zibeni un Grietiņu. Būs vieglāk tikt galā ar gaiļiem.

— Vazāties ar sievieti? Lieka bagāža!

— Bet viņai taču arī draud nāves sods, — uzstājās Lips Tulians. — Mēs nedrīkstam viņu pamest.

— Lai iet, — Parabellums norūca.

Lipa Tuliana sejā atplaiksnījās neviltots prieks.

— Vai Atamans nav rādījies? — Bračka jautāja, tikko pārkāpis slieksni.

Robis ar gurdu kustību pašūpoja galvu.

— Vai zin, vajadzēja man tomēr skriet viņam to­reiz pakaļ, — Bračka sūrojās. — Nevajadzēja viņu pamest vienu.

— Nav tava vaina, kaut gan . . . pareizāk jau būtu bijis. Viņš vēl nez kādus trakumus var pastrādāt.

— Klau, Robi, kā būtu, ja es aizkāptu pie Ata­mana? — Bračkas balsī izskanēja tāda kā cerība.

— Nekur tu neiesi! Viņš pats sarāvis saites ar mums. Lai nāk pirmais, mēs viņam pakaļ neskriesim.

— Te būs jaunā avīze, — paziņoja Līze, iebāzusi galvu pa durvīm. — Es tagad uz bodi, vai ir kādi se­višķi pasūtījumi?

— Kā nu ne! Nopērc pāris lielgabalu, — īgni atjo­koja Bračka.

— Par daudz prasīts, — Līze pasmaidīja.

Kopš Zibens ticis pārvests uz cietumu, viņa bija at­kal iemācījusies smaidīt. Ne jau tādēļ, ka iedomājās to kā sevišķi patīkamu vietu. Bet tomēr simtkārt, nē, tūkstoškārt ļaunāk būtu zināt, ka vīrs muzejā. Cietums pieder pie cīņas ikdienas, un viņai nav tiesību gausties vairāk nekā citām sievām un mātēm. Nenokārt galvu, neizsamist palīdzēja arī cerība, ka kuru katru brīdi re­volūcijas liesma var apņemt visu zemi un atbrīvot tos, kas vēl smok aiz biezajiem, apsargātajiem mūriem. Šī cerība jo dienas kļuva stiprāka un taustāmāka, tā iedvesa spēkus gan tiem aiz restēm, gan tiem, kas, atrazdamies brīvībā, tāpat dzīvoja zem spaidiem.

Lai cik bieži Līze domāja par Zibeni, tomēr neaiz­mirsa, ka viņas apgādībā ir trīs kaujinieki. Gan Robis ēda mazāk nekā jebkad, gan Fausts pat neļāva noslau­cīt putekļus istabā, kur bija iekārtota laboratorija, taču gluži bez maizes neviens nespēja iztikt. Viņa bija at­vērusi durvis, kad Roba spējš sauciens lika atgriezties.

— Līze, man no tevis neliels lūgums. Kad būsi iepir­kušies, aizej pie Atamana, apskaties, kā viņam klājas,— Robis centās runāt mierīgi, tomēr komūnas saimniece pamanīja, cik tramīgi viņa pirksti saritināja un atkal atritināja avīzi.

— Kas tad noticis?

— Nekas, tāpat vien . . .

Kad saimniece bija aizgājusi, Robis griezās pie Bračkas:

— Negribēju velti uztraukt Līzi. Skaties, kas te rakstīts.

«Vakar nezināmi ļaundari mēģinājuši ielavīties cie­tumā. Sargiem laikā izdevies viņus pamanīt un sacelt trauksmi. Pēc īsas apšaudes viņi bija spiesti bēgt, pa­metot pie mūra pieslietas kāpnes un baltu ķiteli, kādu valkā cietuma priekšnieks.»

. . . Vai tā bija nojauta vai kas cits — nokāpusi lejā, Līze apstājās un atskatījās. Šaurais pagalms, kas šķīra četrstāvu ielas namu no mazliet zemākās sētas mājas, šodien izlikās sevišķi kluss un mierīgs. Caur puspie­vērto vārtu spraugu ielīda raibs kaķis, apostīja somu, vīlies nošķaudījās un apgūlās piesaulē. Ierastajā vietā, trešā stāva logā, zibsnīja pudele — zīme, ka viss la­bākajā kārtībā.

Arī uz ielas nekā aizdomīga nepamanīja, tomēr kaut kā nepatika skatiens, ar kādu viņu nomērīja vīrietis, kas kāpņu telpā pētīja tāfeli ar īrnieku uzvārdiem. Veikals atradās uz stūra. Gribējās pēc iespējas ātrāk nokārtot darīšanas, bet, kā par spīti, bodnieka vietā kundes apkalpoja tūļīgs māceklis. Kamēr viņš nocirta no cukura galvas pieprasīto mārciņu, Līzes nervozitāte auga augumā.

— Vai nevar ātrāk! — viņa skubināja, sagatavojusi naudu.