Gunārs Cīrulis - Biedrs mauzeris

Zalve pēc zalves, bez atelpas, bez mitas. Pēkšņi iestājās klusums. Kā pēdējais izskanēja šāviens, ko Bračka raidīja uz labu laimi. Šis klusums pēc nepār­trauktas apšaudes vēl stiprāk plosīja nervus nekā kaujas troksnis. Robis piesardzīgi pielīda logam. Kad viņš atgriezās, Bračka pēc drauga neparasti bālās sejas no­prata, ka nu ir cauri.

— Kriška? — viņš jautāja, pūlēdamies piešķirt bal­sij vienaldzīgu nokrāsu.

— Lielgabali. Viens uzstādīts pievārtē, otrs kaimiņ- sētā.

— Tikai divi?

Robis neviļus pasmaidīja:

— Tev tūlīt vajag veselu divizionu. Priekš mums pilnīgi pietiek ar diviem.

Viņi apgūlās uz grīdas. Šaut vairs nebija nozīmes.

— Saproties, Robi, — Bračka pēc brīža klusi teica, — jocīgi, vai zini. Nekad netiku iedomājies, kā ir ap dūšu, kad taisās nolikt karoti. Kāda tev jušana?

— Un tev?

— Zin, galīgi draņķīga. Šausmīgi žēl. Mēs, saproties, te kaujamies kā tādi varoņi pret veselu armiju. Un kam es varēšu to izstāstīt! Eņģelīšiem, vai? Pie tiem mani vecais Pēteris taču nelaidīs.

Laidis, — gluži nopietni atbildēja Robis. — Arī mēs, kaujinieki, esam eņģeļi, tikai nāves eņģeļi. Mēs gribam vienīgi labu 1111 tādēļ esam spiesti brist caur asinīm — mūsējām un svešām . . . Daudzus neliešus esmu aizraidījis viņpasaulē, žēl tikai, ka palaidu garām vienu, kas to visvairāk pelnījis .. .

Šie vārdi izrāva Bračku no pirmsnāves noskaņas. Aizsmēķēja pēdējo papirosu un teica:

Lips Tulians tas tomēr nevarētu būt. Saproties, viņš taču nezina mūsu adresi. . .

— Tā jau ir . . . Kaut zinātu, kam uzbrukums do­māts. Mums? Otriem Krieviņiem? Ja Rēgusa ļaudis meklējuši mūs un tikai aiz pārskatīšanās iebrukuši citā dzīvoklī… — Robis nepaguva nobeigt.

Pagalmu un māju pāršalca skaļa, acīm redzot ru­pora pastiprināta balss:

— Tūlīt sāksim bombardēšanu. Visiem iedzīvotājiem atstāt dzīvokļus un pulcēties pievārtē. Robis pielēca kājās

— Uz kurieni, dullā galva? — sauca Bračka.

Robis atvēra drēbju skapi.

.. . Upeslāce allaž mēdza sūroties, ka dzīvoklītis pus­tukšs un neomulīgs. Kur vien varēdama, viņa taupīja un katru mēnesi no saimniecības naudas vismaz pus­rubli noguldīja Savstarpējā krāj- un aizdevumu bied­rībā. Drīz jo drīz piepildīsies ilgi lolotais sapnis, un ēdamistabā tieši pretī logam stāvēs liela, melna ozola bufete ar zaļajiem stikliem un kokā grieztajiem vīn­ogu ķekariem, kuru viņa jau sen ieskatījusi mēbeļu veikalā Berga bazārā.

Tagad pēkšņi likās, ka viņu divās istabās neizsakāmi daudz mantu. Pagājušas vairākas minūtes, kopš atska­nējusi pavēle atstāt namu, un Upeslāce arvien vēl skraidīja no kakta uz kaktu, pacēla te pēļu maisu, te paunu ar apģērbiem, te savu lepnumu — no mātes man­toto kristalspoguli zeltītā rāmī un tomēr nespēja izšķir­ties, ko no iedzīves mēģināt glābt.

— Ātrāk, māt, — skubināja Meinhards. — Jau ved lielgabalus.

Upeslāce uzlūkoja dēlu un saskaitās. Tādam viegli runāt — sabāzis čemodānā grāmatas, paķēris tēva fil- čus, un cauri. Bet tūdaļ Upeslāce saprata, ka ir netaisna pret Meinhardu. Vai tad vēl nupat, kad visapkārt lidoja lodes un apmetums bira no griestiem un sienām, viņa nebija lūgusi dievu, lai tas dāvā viņiem kailo dzīvību. Dēlam un viņai, un visiem labiem ļaudīm, ar kuriem nu jau divdesmit piecus gadus dzīvo vienā un tai pašā namā.

Upeslāce kaujiniekus nepazina, neatcerējās pat kaut reizi redzējusi kādu iznākam vai ieejam kaimiņu dzī­voklī. Taču pašas vecākais brālis Eduards arī smaka tā­lajā Sahalīnas katorgā par atteikšanos karot Mandžū- rijas sopkās. Viņa vēl labi atcerējās nakti, kad to kopā ar daudziem citiem arestantiem iesēdināja lopu vago­nos Rīgas stacijā, lai aizdzītu pa etapu, — bālu, apau­gušu ar garu, melnu bārdu .. .

Upeslāce atrāva atvilktni un sameta spilvendrānā tikpat kā jaunus nažus, dakšas, karotes, ko glabāja kopš kāzām un kas pēdējo reizi bija liktas galdā Mein- harda konfirmācijas dienā. Priekšiņā viņa ieraudzīja divus jaunekļus. Augumā mazākais valkāja ģimnāzista formas tērpu, otram mugurā bija svārki ar spīdīgām po­gām. Upeslāce uztraukumā arī to noturēja par skol­nieka mundieri.

— Jūs laikam kaimiņi atsūtījuši palīdzēt man no­nest mantas? — minēja Upeslāce. — Dievs jums atlī­dzinās par jūsu labo sirdi.

Bračka pamirkšķināja Robim. Iet kā pa taukiem, — teica viņa skatiens. Bet Robis zināja, ka šis pārpratums vēl nekā nedod. Galvenais, lai kaimiņiene apliecinātu, ka viņi ir no dēla skolas. Citādi nelīdzēs ne skapī at­rastais ģimnāzista tērps, kas tagad Bračkam mugurā, ne viņa paša svārki, ko papildinās ar Meinharda for­mas cepuri. Pārdrošais plāns pārģērbties par ģimnāzis­tiem bija dibināts ne tikai uz viņu jauneklīgo izskatu, bet arī uz kaimiņienes atbalstu.

— Še, puisīši, ķerieties klāt. Vai nebūs par smagu? — Upeslāce norāva 110 dzelzpinuma gultām matračus un segas.

— Māt, vai tad tu neredzi? — saviļņojums draudēja noslāpēt Meinharda balsi.

Upeslāce tikai tagad pamanīja dēla apbrīnas pilno skatienu, piekaltu svešiniekiem, ievēroja to acīs cietu, gandrīz pārdabisku spīdumu. Tādus viņa allaž iedomā­jusies mocekļus, kas savas ticības vārdā gājuši nāvē.

— Lai dievs stāv man klāt! — matracis izkrita no rokām, — Ejiet! Ejiet prom! Neiegrūdiet mūs postā!

Viņas seja pauda tādas izbailes, ka Bračka strupi apgriezās:

— Brālīši, te mums nav ko meklēt.

— Kur jūs ejat? Kur?

— Zināms, kur. Pie svētā Pētera! Vecītis mūs jau sen gaida.

Bračka pat tādā brīdī bija spējīgs smaidīt, un šis smaids galīgi satrieca Upeslāci. Tas vēl tiešām bērns, — viņa domāja, — abiem patiešām vajadzētu vēl sēdēt uz skolas sola blakus Meinhardam. Ja es viņus atraidīšu, viņiem jāmirst, brālis man to nekad nepiedos. Bet, ja policisti uzzinās, tad ir beigas. Ko darīt?… Kā meklē­jot apskaidrojumu, viņa pacēla acis pret pestītāja tēlu.

— No aizlūgšanas mums labāk nekļūs, — asi pateica

Robis, pamanījis šo izmisīgo skatienu. — Jūs taču esat strādnieka sieva. Ja tādas kā jūs atsakāties mums palī­dzēt, iznāk, ka esam velti cīnījušies. Tad tiešām nav vairs tik svarīgi, vai mirstam vai paliekam dzīvi.

Upeslāce nolaida galvu. Čuguna krucifikss klusē, bet pašai nav pa spēkam izšķirties … Tā jau ir, ne jau sevis dēļ šie zēni uzsākuši cīņu. Tie domājuši par ci­tiem, par brāli Eduardu, par visiem sērdieņiem, par to, lai Meinhardam reiz būtu cita, labāka dzīve… Mein- hards … Varbūt arī viņam dienās nāksies lūgt pie sve­šām durvīm palīdzību. Bet tūdaļ atkal pārņēma bailes. Ja revolucionārus pazīs, ko tad? Tad aizvedīs arī vi­ņas dēlu.

— Kāpēc jūs mani mokāt? Ko es varu darīt? — iz­lauzās no Upeslāces krūtīm.

— Jums jau nekas nav jādara, tantiņ. Mēs visu paši, — uzmundrināja Bračka. — Jūs tikai sakiet, ka mēs trīs esam skolas biedri. Pavisam droša lieta, tan­tiņ. Ja Robis vēl uzmauks jūsu dēla mici, tad pats Rē­guss, saproties, apzvērēs, ka mēs piena puikas no ģim­nāzijas.

Meinhards, ne vārda nesakot, noņēma no galvas formas cepuri un grasījās iedot Robim. Upeslāce nikni izrāva to no dēla rokām. Kā viņš drīkst iejaukties?! Viņš vēl bērns, viņš vēl nekā nesaprot, viņš nezina, kas draud. Bet ko darīt, ko darīt? … Šausmīgi grūti pā­rnest šos zēnus nāvei… Tikpat grūti viņu dēļ upurēt sevi un dēlu.