Gunārs Cīrulis - Biedrs mauzeris

Paskatījās pa logu un ieraudzīja policiju.

Kad viņa izskrēja no veikala, policisti jau bija iebru­kuši pagalmā. Pa galvu pa kaklu Līze apskrēja stūra namu, lai no Marijas ielas puses nokļūtu pie savējiem. Bet, kad viņa, pagalam aizelsusies, atbīdīja žoga dēļus, bija jau par vēlu. Arī iekšējo sētiņu, uz kurieni veda komūnas virtuves trepes, apsargāja policija. Nekavējo­ties jādabū rokā Atamans, viņš noteikti izgudros, kā izvilkt Robi un Bračku no ķezas.

Līze brīdi mīņājās, nespēdama iedomāties, kur mek­lēt Atamanu, ja viņš nebūs mājās. Rīga ir liela. Tomēr uz vietas palikt nedrīkst, jākustas, jārīkojas, jāatrod. Kad Līze devās ceļā ar ciešu apņemšanos neatgriezties bez Atamana, atskanēja pirmie šāvieni.

…«Lūk, kāpēc patlaban nevaram cerēt uz šo naudu, par kuru esam samaksājuši tik lielu cenu. Ne­gribas ticēt, ka tā būtu pavisam pazudusi, bet pagai­dām klāt netiekam. Un pie tam pēc mūsu uzbrukuma bankai visas kredītiestādes tiek pastiprināti apsargātas un plašāka mēroga ekspropriācija tikpat kā nav iespē­jama. Bet ieroči ārkārtīgi nepieciešami. Pats sāpīgākais, ka tie jau sagādāti un vajadzētu tikai izpirkt, tomēr nav ar ko. Vai atceraties mūsu pēdējo tikšanos? …»

Robis atgāzās krēslā. Pats viņš ļoli labi atcerējās šo sastapšanos. Viņš iebrauca Pēterburgā ar vēstuli Kra- sinam, kas, būdams tehniskās komisijas vadītājs, pār­zināja visu gatavošanos bruņotiem pasākumiem. Kon­spirācijas labā Krasins dzīvoja greznā namā Liteinija prospektā. Ieraudzījis Robi, šveicars nikni izriesa zelta pozumentiem segtās krūtis un aizsprostoja ceļu:

«Ubagot pie mums aizliegts!» viņš bargi paziņoja.

Robis nekad neģērbās glauni, bet pēc ceļojuma iz­skatījās sevišķi noplucis.

«Krasina kungam jānodod vēstule.»

«Ko tad tu, utubunga, lieni pa parādes durvīm? Ne­zini, vai, ka apkalpotājiem paredzēta melnā eja?!»

Atminēdamies šo gadījumu, Robis savilka lūpas smaidā. Bet tūdaļ tās atkal cieši sakniebās — prāts ne­maz nenesās uz jautrību. Tik daudz nelaimju reizē viņa divdesmit gadus garajā mūžā nekad nebija sagadī­jies . . . Nodevība, Parabellums, nozudusi nauda, Dīna, Atamans. . . Sitiens pēc sitiena! Dīna! Ek, labāk ne- pieskarties vārīgajai brūcei! Jāmēģina glābt, kas glāb­jams.

Viņš iemērca spalvu māla trauciņā ar bezkrāsainu šķidrumu un turpināja vēstuli:

«Toreiz jau izteicāt domu, ka vispārējā sacelšanās Baltijas guberņās aktivizētu revolucionāro kustību visā zemē. Tādēļ Federatīvā komiteja, kuras uzdevumā grie­žos pie jums, cer, ka vairumnieku frakcija, kas ne vienu reizi vien palīdzējusi mums, sniegs atbalstu ieroču iepirkšanai.»

Ko vēl vajadzēja pateikt? Robis nolika spalvaskātu un nožēloja, ka vēstuli nevar pārlasīt. Burti, rakstīti ar Fausta simpātisko tinti, pazuduši bez pēdām.

Bračka, beidzis siet kaklasaiti, — šo svarīgo darbu viņš allaž veica klusēdams, — sāka atkal kladzināt:

— Saproties, Robi, tā nav nekāda dzīve. Kuzņecovkā streiko, tu man arī kārtīgu šanci nedod. Šorīt padzir­dēju, ka puiši taisās zaļumos izrēķināties ar asinssuni Heniņu. Klau, Robi, es pievienošos, ja tu atļauj.

Robis piekrītoši pamāja ar galvu — varbūt tiešām labāk, ja Bračka uz kādu laiku pazustu no Rīgas. Tas uzmeta cepuri gaisā:

— Urā, atkal dzīvojam, brālīši! Nu, tad es diedzu!

Bet pusceļā viņš apstājās. Kāpņu telpa nodārdēja.

Lejā kāds ar dūrēm tā bungoja pie durvīm, ka iešķin- dējās pat Fausta stikla mēģenes. Robis tramīgi ieklau­sījās.

— Tas ir pie otrajiem Krieviņiem, — viņš teica.

Neskaidra murmināšana, tad ass sauciens:

— Policija! Likuma vārdā . . .

Atbildes vietā atskanēja blīkšķi. Skaidri varēja dzir­dēt, kā no sienām birst ložu ķertais kaļķis.

Ziķeri! — nopriecājās Bračka. — Atšaudās.

Robis metās pie loga. Pagalms mudžēja no policis­tiem un slepenajiem. Ieskrēja virtuvē — otrā pagalmā tas pats. Atlika vienīgi ceļš no dibenistabas loga pāri kaimiņu jumtam uz Marijas ielas sētu. Bračka uzma­nīgi izbāza galvu, bet tūdaļ atlieca, laikus pamanījis aiz kāda skursteņa šautenes stobru.

— Iekšā esam, ārā netiekam. Un šoreiz, zin, tā pa īstam, — šķietami bezbēdīgā balsī viņš ziņoja Robim, kas tikām bija nodrošinājis logus ar tērauda slēģiem.

— Vazot vaļā? — un Bračka pacēla mauzeri.

— Sēdi klusu! Vai neredzi, — viņi pie citiem! Palī­dzēt nevaram, varbūt vēl tiksim sveikā cauri.

Taču Roba cerības nepiepildījās.

Sapratuši, ka pa durvīm viņiem iekšā netikt, Rēgusa aģenti nolēma izsist caurumu augšējā dzīvokļa grīdā un no šejienes atklāt uguni.

Un, lūk, soļi jau kāpj uz augšu, atbalsojas pie pa­šām durvīm. Tūlīt tās nodrebēs no zābaku sitieniem. Taču nācēji mīdās uz vietas. Klusums, tikko sadzir­dami čuksti. Bračka pārsteigumā gandrīz izlaiž re­volveri.

— Vai zin, tas gan numurs, — viņš brīnās.

Robim liekas, ka zina klusēšanas iemeslu. Viņš skaidri iztēlojas, kā špiki ierauga plāksni ar vārdu «Krieviņ», apjūk, saskatās, šaubās: «Kurš nu tas īstais dzīvoklis?» Un pirmo reizi Robim iešaujas prātā, ka uz­brukums tomēr vērsts pret viņu komūnu. Taču domāt nav laika, jo slepenie bez brīdinājuma sāk šaut. Gan­drīz vienlaicīgi atbild kaujinieku mauzeri. Koka šķem­bas lido uz visām pusēm, priekšiņa pildās dūmiem. Vi­ņiem pagaidām nekas nopietns nedraud. Stāvēdami virtuvē, tikai pa laikam izbāž no aizsegas roku ar ieroci. Toties ārā atskan vaids, tad kāds ķermenis noveļas pa trepēm. Negants lāsts, pēc tam iestājas klusums, kurā atkal sadzird kaujas troksni otrajā stāvā.

— Aizšļūca! — nopriecājās Bračka.

— Nemuldi! Maisus šurp!

Viņi atplēš grīdas segumu, zem kura glabājas smil­tis, un aizbarikādē durvis. Darbā viņus pārsteidz jauni šāvieni. Kaujinieki tikko pagūst atrauties sānis.

— Vo, sātans! — lamājas Bračka, izkratīdams no piedurknes plakanu svina gabaliņu. Smiltīs zaudējusi sparu, lode par laimi tikai ieskrambājusi ādu. Pukoda­mies par sabojāto uzvalku gandrīz vairāk nekā par sā­pēm, Bračka blīksnē ar divkāršu niknumu. Bet, rau, Robis kliedz:

— Nav nozīmes. Viņiem ir bruņu plates.

Nu Bračkam ir skaidrs, kāpēc katram šāvienam seko tāda kā metāliskā atbalss.

— Paliec virtuvē. Es pie otrā loga, — nokomandē Robis un saliecies šķērso priekšiņu.

No jauna pielādējis revolveri, Bračka ieņem pozi- ciju, nogaida, kamēr Robis atklāj uguni, un tad iztukšo visu aptveri.

Pagalmā palikušie Rēgusa ļaudis glābj savu ādu — vieni ieskrien ielas mājā, citi patveras vārtu tunelī — un tikai pēc tam atbild. Nesaprazdami, kas tur lejā no­ticis, aģenti pārtrauc abu dzīvokļu šturmēšanu un drāžas ārā. Tagad arī otrie Krieviņi tēmē uz sētā izbiruša- jiem stāviem. Nepaguvuši paglābties, daži turpat sa­ļimst.

Plīst logu stikli, tarkšķ kārtas, lodes mežonīgi bungo pret tērauda žalūzijām. Tāds elles troksnis, ka gribas aizspiest ausis.

— Izkvēpinājām gan! — Bračka līksmo, jau kuro reizi bāzdams patronas magazīnā.

— Ko tas līdz? — Robis viņu aprauj. — Mēs esam ielenkti.

. . . Atamans allaž mīlēja grāmatas. Turēt rokā glītu sējumu, šķirstīt čaukstošo linu papīru — jau tas vien sagādā baudu. Pēdējā laikā viņš sevišķi daudz lasīja, cerot kaut uz īsu brīdi aizmirst savas bēdas. Bet apzi­nāti vai ne izvēlējās gandrīz tikai tādus darbus, kas ap­rakstīja ieslodzījumu un trimdu. Arī tagad, stāvot uz saliekamajām trepēm, izņēma no plauktiem Oskara Vailda «Redinga cietuma balādi».