Gunārs Cīrulis - Biedrs mauzeris

— Nav mana darīšana. Skaitlim jābūt pilnam, un viss!

Negribēdams sevi atklāt, špiks piegāja pie poručika un iečukstēja viņam ausī.

— Kas jūs par slepeno, kad jūs visi redz? — gul­dzošiem smiekliem ierēcās oficieris. — Atpakaļ ierindā, joks tāds!

Vārtos iznira Rēguss Ļihejeva pavadībā. Šampions jau grasījās mesties pie viņa, bet negaidot mainīja savu nodomu un, tieši otrādi, spiedās dziļāk burzmā. Ja Rē­guss apķersies, ka divi trūkst, kaujiniekiem izies plāni. Tad jau labāk lai viņu aiztur.

Taču Šampions bija aizmirsis par špiku. Tas pastei­dzās atspēlēties poručikam. Un tūdaļ nodārdēja Rēgusa balss:

— Mans aģents apgalvo, ka divu trūkstot. Te kaut kas nav kārtībā.

Oficieris noplātīja rokas:

— Lai jūsu aģenti nemaisās pa kājām, tikai jauc man visus rēķinus.

— Atļausiet jautāt, poručika kungs, kas te notiek? — unters pa šo laiku bija atgriezies. — Trūkst? .. . Nevar būt! Te pat pudeli nav kur paslēpt, kur nu vēl cilvēku. Tūlīt pārskaitīsim.

— Četri . . . vienpadsmit .. . Divdesmit seši . .. Trīs­desmit astoņi … — Šampions skaitīja līdzi un, kad pie viņa apstājās untera rādītāja pirksts, ar milzīgu iz­brīnu konstatēja: — Četrdesmit divi!

Tikai tagad viņš ievēroja, ka pūlī atkal raiboja ģimnāzistu cepures. Untera seja izstiepās garumā:

— Nekā nesaprotu, jūsu labdzimtība, — viņš stostī­jās. — Nu viens ir lieks.

— Piedzēries! Jau no tālienes pēc alus smird, — kliedza Rēguss. — Vai tad tādā burzmā var tikt gudrs? Vediet ārā pa vienam, es pats skaitīšu!

Robis paraustīja Bračku — vajadzēja no jauna lēkt šahtā un paslēpties pagrabā. Upeslāce un viņas dēls taisījās segt šo manevru ar savām mugurām. Bet tik tālu kaujinieki netika. No trešā stāva dzīvokļa atska­nēja asinis stindzinošs sauciens, iedarbīgāks par jebkuru ložmetēju kārtu. Tur cilvēks, ejot nāvē, meta pēdējo izaicinājumu varmāku pasaulei:

— Bēdziet! Mēs sviedīsim bumbu! Lai dzīvo brīvība!

Vārdi vēl nebija izskanējuši, kad ļaudis, grūstīdami

cits citu, rāvās ārā. Pirmie muka zaldāti. Radās īsts jūk­lis. Spiezdamies uz priekšu, izlauza vārtus no eņģēm un izvēlās uz ielas. Izmantodami apjukumu, Robis un Bračka iejaucās bēgošo barā. Viņi skrēja, kliegdami, cik vien plaušas ļāva:

— Glābjas, kas var! Sviež bumbas!

Panika pārņēma arī aplenkuma kareivjus un vēl pa­vairojās, kad pagalmā nodunēja sprādziens. Tā ir ne­viens, izņemot Šampionu, nepamanīja, ka abi kaujinieki pārlēca pār žogu un pazuda.

. . . Atamans bija izvēlējies Atlētu klubu plašās sētas dēļ. Tagad viņš sāka to nožēlot, jo, kā par spīti, kāds klibs leijerkastnieks pulcināja šeit publiku. Bez nekad neiztrūkstošajiem knīpām kādi trīs desmiti pieaugušo ar neizprotamu svinīgumu klausījās «Ak tu mīļo Augustiņ, Augustiņ, Augustiņ!». Pazīstamu bija gaužām maz, tikai pieci seši kaujinieki.

— Paņem mūsējos un seko man, — viņš teica Bra­šajam. — Te pārāk daudz svešu ausu.

— Kur? — brīnījās Brašais. — Tie visi ir kaujinieki.

— Un meičas?

— Kā likts.

— Un spēlmanis?

— Arī mūsējais. Tu neskaties, ka viņam koka kāja. Tīri pieklājīgi šauj, pret japāņiem iemācījies.

— Un šie te? — Atamans smaidot norādīja uz zeņ­ķiem.

— Tie nu gan ne, — smējās Brašais. — Bet dienās izaugs.

Atamans nekā vairs neteica — jutās pārāk saviļņots. Varbūt tikai desmitā daļa no šiem kaujiniekiem pazina Robi un Bračku, bet pietika viena vārda, un tie ir klāt.

— Mēs taču esam spēks! — nodomāja Atamans, ku­ram līdz šim bija allaž nācies darboties vai nu pašam uz savu roku, vai nelielā grupiņā. Trīs duči sapulcināti vienā rāvienā. Un, ja savilktu vienkopus visus Rīgas kaujiniekus, rastos īsta armija.

Bet tagad nav laika jūsmai, jārīkojas. Atamans, kas mēdza pārmest Robim paradumu visu sīki apsvērt un aprēķināt, šoreiz, juzdams atbildību par visiem šiem ļau­dīm, pats pieturējās pie Roba apdomīgās taktikas. Atme­tis parasto karstgalvību, izdalīja vīrus ar tādu aprēķinu, lai kontrolētu visas ielas, pa kurām varētu vest apcieti­nātos. Vienu grupu uzticēja sen pārbaudītajam Brašajam, otru pazīstamam krievu puisim ar palamu Steņka Razins. Pats ar Faustu un desmit citiem palika pagalmā, jo vis­drīzāk policija izvēlēsies tieši šo ielu.

Izvadot biedrus, viņš piekodināja:

— Uzmanīgi, kvartāls čum un mudž no špikiem, līdz posteņiem ejiet pa vienam .Un pa ceļam bez stiķiem, taupiet patronas nopietnam darbam!

Nu sākās pats grūtākais — gaidīšana. Arī tā bija zināma veida varonība, jo daudz vieglāk uzbrukt nekā pacietīgi gaidīt ienaidnieku. Gaidīt, domājot par biedriem, lias, zaudējuši cerību uz palīdzību, varbūt tieši šai mirklī ielaiž sev lodi pierē.

Kamēr dzirdēja šāvienu sprakstēšanu, nebija tik traki. Ja šauj, tad ir vēl dzīvi. Tad kaujas troksnis apklusa. Atamans nobālēja.

— Es vairs ilgāk nevaru! Tā ir vivisekcija! — pir­mais neizturēja Fausts un, izvilcis no svārku apakšas konservu kārbu ar spridzekli, traucās uz vārtiem.

— Stāvēt uz vietas! — caur zobiem izgrūda Atamans.

— Muti ciet! — viņš baidījās, ka pats padosies šim no­skaņojumam.

Klusums.

Tad negaidot dobjš sprādziens. Kā eksplozijas viļņa ķerts, Atamans ierāva galvu plecos:

— Lielgabali… Beigas … Toties Fausts iztaisnojās.

— Kā cilvēks var būt tik neizglītots? Un tu vēl sau­cies kaujinieks … Tie ir mūsējie!

— Bumba?

— Kas par jautājumu?! Piroksilīns. Nitroglicerīnam ir cita skaņa. Korpuss no čuguna. Bet kur viņi to ņē­muši? Es taču šorīt gatavās bumbas atdevu jelgavnie­kam. Visas.

— Vai neesi kļūdījies?

— Kļūdījies? Par sastāvu? — Fausts paostīja gaisu.

— Var jau būt. Es arī nesaprotu, kādēļ ož pēc amon­jaka.

— Blakus ir mazmajiņa, — iespurdzas kada meiča. Noskaņa bija spēji mainījusies. Nez kādēļ visi pēkšņi

cieši ticēja, ka Robis un Bračka izglābsies. Un patiešām, pēc dažām minūtēm pagalmā ar priecīgu vēsli iebruka Šampions.

— Grandioza kauja! Revolucionārus izglābj ģimnā­zistu cepures! Nolīdzinājums ar diviem nezināmiem skaitļiem! Bumbas sprādziens izšķīrējā brīdī! — ziņoja korespondents, izmantodams jau sacerētos virsrakstus. Kad krājums bija izsmelts, viņš pārgāja uz ikdienišķu valodu.

— Trešais dzīvoklis arī galīgi sagrauts, — viņš no­beidza savu stāstu.— Mans dievs, satriecošs skats! Viena sieviete, divi vīrieši. Cīnījās līdz pēdējam elpas vilcienam.

Vienam revolveris vēl rokā, pats sev ietrieca lodi. Pat Rēgusam nebija ne jausmas, kas tie tādi. Rusenieka kungs, — vai nezināt, kā viņus sauc? Šie cilvēki pelnī­juši, lai mani lasītāji pazītu viņu vārdus.

Rēgusam un Ļihejevam vajadzēja justies kā uzvarē­tājiem. Bet pēc tādiem viņi nepavisam neizskatījās.

— Trīs pret sešpadsmit mūsējo, bēdīga bilance, teica Ļihejevs, norādīdams un kritušajiem revolucionā­riem, kurus kā maisus izstiepa no trešā dzīvokļa.

Rēguss neatbildēja, tikai pamāja policijas fotografam sekot. Ienācis piektajā dzīvoklī, viņš atrāvās un aizspieda degunu ar mutautu. No sasistajiem laboratorijas trau­kiem sitās pretī kodīgi izgarojumi.