Gunārs Cīrulis - Biedrs mauzeris

— Cik labi, ka tomēr aizgāju uz Romas pagrabu, — viņš nometa Fausta priekšā skaitļiem klātu lapu. — Pa­skatieties, vai tik Šampionam tiešām nav pagadījies lai­mīgs ķēriens, jebšu šifrs kalpo tikai mūsu cienījamam gubernatoram, lai pieprasītu sev pielikumu pie algas? Grūti jau viņam klājas, sērdienim …

— Šifrs?! — Fausts uzklupa papīram kā izsalcis suns kaulam.

Nomierinājies viņš saudzīgi nogludināja lapiņu, iebāza pīpi mutē un tikai pēc pāris mehāniskiem vilcieniem pamanīja, ka tā tukša.

— Nu? — Bračka pienāca tuvāk. — Vai ir kāda šance? — viņš jautāja, pārliecināts, ka Faustam atšifrēt telegramu ir viens spļāviens.

— Kā tevi sauc, biedri? — Fausts jau bija paguvis to aizmirst.

— Bračka.

— Nu tad, Bračka, esi tik laipns un aizskrien pēc piecdesmit miligramiem nikotīna, prasti runājot, pēc paciņas mahorkas. Kur tas dzirdēts, ka cilvēks spēj do­māt bez pīpēšanas?… Varbūt izdevumi atmaksāsies, — viņš piebilda, it kā atvainodamies par izšķērdību.

Dabūjis pieprasīto tabaku, Fausts izpūta dažus kup­lus dūmus un iegrima clarbā. Pats grūtākais bija atrast kādu pieturas punktu. Varbūt telegrama šifrēta, lietojot kā atslēgu noteiktu tekstu, varbūt skaitļi sagrozītā veidā atspoguļo burtu vietu alfabētā. Vārdu sakot, jāizmēģina visas iespējas pēc kārtas.

— Vai gatavs? — Atamans vaicāja jau pēc desmit minūtēm, — tik stipra bija viņa paļāvība biedra mākai.

— Vai tu no mēness esi nokritis! Katrs zīdainis zina, ka skaitļu sistēma pielaiž četri simti deviņdesmit astoņas kombinācijas. Esmu knapi ticis līdz trīspadsmitai.

Fausts pacēla galvu un tikai tagad pamanīja, ar kādu sasprindzinājumu viņā nolūkojās biedri. Bija žēl neizpētīt līdz galam visas varbūtības, kas sagādāja viņam tādu pašu baudu kā kaislīgam šahistam partijas analizē. Bet reiz lieta steidzama, jāķeras pie vienkāršākas metodes, kuru Fausts atšķirībā no zinātniskās dēvēja par diletan­tisku minēšanu.

Vispirms viņš sameklēja visbiežāk sastopamo skaitļu grupu. Vienu reizi tā izskatījās šādi: 80 13 5 101 72 16 31 25 01 72 9. Vairākas reizes bez pēdējiem četriem skaitļiem. Ko šis vārds varētu nozīmēt? Balstoties uz tā, ka depešu sūtījis gubernators, drīkstēja pieļaut, ka visbiežāk sastopamais vārds nozīmē «guberņa». Tādā gadījumā garākais variants būtu «gubernators». Tūdaļ Fausts atrada šai domai pastiprinājumu. Lūk, divi lā­giem atkārtojās sakopojums, kurā šī skaitļu grupa ietilpa kā sastāvdaļa: 80 101 16 101 72 31 258 80 13 5 101 72 16 31 25 01 72 9. Vārda otrā daļa veidoja «gubernators». Vēl nepazīstamā daļa sastāvēja no sešiem jau pazīsta­miem burtiem, kuri, ja pamatojas uz viņa hipotēzi, iz­veidotu genera. Skaitlis 258, bez šaubām, bija «1», un kopā iznāca «ģenerālgubernators». Tā vairs nevarēja būt nejaušība, un tagad viņa rīcībā jau vienpadsmit zināmu burtu.

Priecādamies par šo atklājumu, Fausts pirmajā brīdī vārdam «ģenerālgubernators» nepiegrieza vērību. Citādi Robis, kas, pārliecies viņa plecam, lasīja līdzi atšifrē­jumu.

— Ģenerālgubernators! — viņš satraukti iesaucās. — Tādu ieceļ tikai karastāvokļa laikā.

— Lieliski! — uzgavilēja Fausts.

— Atradis, saproties, par ko līksmot! — Bračka ar­vien vēl īsti nepazina Faustu.

Bet Fausts nemaz neklausījās — skaitļu kolonā viņš meklēja vārdu «karastāvoklis». Arī tas tika atrasts. Tagad nāca klāt burti «k», «v», «i», un viņa rīcībā nu bija veseli četrpadsmit. Aizvietojot ar tiem attiecīgos skaitļus, radās:

«200ar 7ik revolu7ionara 200arti04a s200rau63usi 200ar savu 335erki autono335as 200arval63es no63ibina- 420anu guberņa, sagai63ama atklata bruņota sa7el- 420anas, Es uOskatu stāvokli 200ar ļoti bista335u, it i200a420i ta63el, ka garniGons, neraugoties u6 visie335 335anie335 Iugu335ie335, nav 200asti200rinats. Arkartiga ne200ie7ie420a335iba 2()0rasa, lai garniGons nekavc04o- ties tiktu 200asti200rinats ar 63ivie335 200ulkie335, lai livlan63es guberņa tiktu iGslu63inats karastavoklis un ģenerālleitnants 200o200ens, 45. 63ivi6i04as ko335an- 63ieris, gu63rs un enerģisks 7ilveks, tiktu ie7elts 200ar generalgubernatoru …»

Jau no pirmajām rindām izrietēja, ka «revolu7ionara 200arti04a» nozīmēja «revolucionāra partija», «sa7el- 420anas» — «sacelšanās», garniGons» — «garnizons», un klāt nāca pieci burti. Fausts jutās vīlies.

— To jau varēja atburtot katrs nepraša, — viņš no­sirdījās, — ne tikai es, — un, nemaz nepūlēdamies at­šifrēt vēl iztrūkstošos burtus, tekoši nolasīja biedriem svarīgākos izvilkumus no gubernatora telegramas:

«Par cik revolucionārā partija spraudusi par savu mērķi autonomās pārvaldes nodibināšanu guberņā, sa­gaidāma atklāta bruņota sacelšanās. Es uzskatu stāvokli par ļoti bīstamu, it īpaši tādēļ, ka garnizons, neraugoties uz visiem maniem lūgumiem, nav pastiprināts. Ārkārtīgā nepieciešamība prasa, lai garnizons nekavējoties tiktu pastiprināts ar diviem pulkiem, lai Livlandes guberņā tiktu izsludināts karastāvoklis un ģenerālleitnants Po- pens, 45. divīzijas komandieris, gudrs un enerģisks cil­vēks, liktu iecelts par ģenerālgubernatoru. Bez tam va­jadzīgs, lai Rīgā uzturētos uzticams karakuģis, uz kura būtu jāpārved valsts un privātbanku nauda vairāku mil­jonu rubļu apmērā… Vienīgais, kas atliek, — izdodiet pavēli par karastāvokli, uzticot man kā gubernatoram pilnvaru izsludināt to viskritiskākā brīdī… Gubernators Svegincevs.»

— Karastāvoklis! — Atamans pielēca kājās. — Tas nozīmē, ka Dīnai draud . . .

— Visiem bankas uzbrukuma dalībniekiem . . . Ta­gad tos tiesās kara tribunāls un lielākā žēlastība, ko drīkst gaidīt, ir lode pakāršanas vietā.

— Neaizmirstiet Zibeni,— drūmi teica Robis. —Vi­ņam tagad par bumbu mešanu tāpat draud nāve . . .

— Labāk es šo telegramu nemaz nebūtu atšifrējis! — ievaidējās Fausts. — Tas vēl vairāk sarežģī jau tā kri­tisko situāciju.

— Nē, tas izšķir visu! — Robis trieca dūri pret galdu. — Viņi jāizrauj no cietuma.

Kopš Federatīvā komiteja bija devusi savu piekri­šanu, māsu Dreifogeļu ēdnīcas dibenistaba pārvērtās par štābu.

Vispirms kara padomei bija jāizšķiras par metodi — šturmēt vai mēģināt iekļūt cietumā ar viltu. Pirmais ceļš saistīts ar lielākām dzīvības briesmām kā uzbrucē­jiem, tā ieslodzītajiem. Otrais toties slēpj sevī iespēju, ka pēdējā brīdī kāda nejaušība var visu izjaukt. Domas dalījās.

— Visprātīgākais ir sintēzē, prasti izsakoties, apvie­nošana.

— Un kā būtu, ja tu izteiktos mazliet saprotamāk,— mudināja Robis, juzdams, ka Fausta miglaini izklāstītā ideja radnieciska paša nodomam.

— Kur nu vēl skaidrāk? Iekšā ar viltu, ārā ar varu.

-— Gluži manas domas, — Robis apmierināti pamāja.

— Jādara viss, lai cietumsargi apķertos pēc iespējas vēlāk. Tāpēc vismaz iekļūt jāmēģina bez trokšņa. Viena grupa paliks pagalmā, lai segtu aizmuguri, pārējie do­sies tieši uz korpusu. Ja biedru atbrīvošanas laikā izce­ļas trauksme, mēs ar kauju laužamies ārā.

— Un kā atvērt kameras? — iestarpināja Atamans. — Tu runā tā, it kā tev atslēgas būtu kabatā.

— Un kur teikts, ka tām jābūt kabatā? Man atslē­gas ir smadzenēs! — atdzīvojās Fausts. — Un, ja ne šo­dien, tad rīt.

— Dulls tu esi!

— Koperniku arī sauca par dullu. Un tomēr viņš pirmais atklāja, ka Zeme griežas ap atslēgu .. .