Gunārs Cīrulis - Biedrs mauzeris

— Tad es, Ļihejeva kungs, kamerā atgriezties vairs nedrīkstu. Pamanīs kazakus un sapratīs, ka es esmu nodevis.

— Nekā tavs Parabellums nepamanīs. Es neesmu tāds muļķis, ka pirms laika atklāšu savas kārtis. Citādi kaujinieki vēl nobīsies. Visam jānotiek pašā pēdējā brīdī. Kā viņi iekšā, tā kazaki klāt no visām pusēm. Cietums tiks ielenkts, un neviens vairs ārā neizspruks. Un transportēšanas izdevumus mēs arī ietaupīsim, — ļaunā priekā viņš paberza rokas un piegāja pie loga, kurā bālgani iezīmējās dilstošais mēness. — Pēc desmit dienām tas pavisam izzudīs. Ne jau velti kaujinieki iz­raudzījušies tieši trīspadsmito. Gribēja piezagties pa tumsu. Ha, ha, ha, šī pārdrošība šoreiz vērsīsies pret viņiem. So trīspadsmito septembri atcerēsies ne mazāk par trīspadsmito janvāri .. . Nu tad, Brūtgān, atpakaļ uz kameru. Cerams, ka vēl izdosies uzzināt kaut ko sīkāk.

Lips Tulians vilcinājās. Viņš domāja par Parabel­luma rokām, kuras bija nožņaugušas baronu Zīversu.

— Bez ieroča atpakaļ neiešu!

Nebija Ludviga dabā noklausīties svešas sarunas. Bet Ļihejevs un Lips Tulians savā uztraukumā brīžiem kliedza tik skaļi, ka viņš nevarēja nedzirdēt. Kaut kādi tur klaidoņi taisās uzbrukt viņa padotajam cietumam, kuru apsargā vairāk par simts apbruņotu vīru. Kaut kas nedzirdēts! Nekaunīga lielība! Bet, jo vairāk Ludvigs domāja, jo nemierīgāks kļuva. Vai tad šos laikus vis­pār var uzskatīt par normāliem? Politiskajiem vairs ne­drīkst rādīt zobus — vēji vēl mainīsies, un ko tad?

Tagad pat bīstami formas tērpā izbāzt degunu uz ielas, ja negrib, lai iziet tikpat greizi kā Liepājas cietuma priekšniekam. Cik tur daudz trūkst, — un pašam Vis­krievijas patvaldniekam nāksies drebēt par savu troni . .. Bailes — tās šajās dienās nedzirdamiem so­ļiem staigā pa zemi, ielūkojas katrā pilī un cietoksnī. Lai tur Ļihejevs sapņo par slazdiem, tam ir viegli ru­nāt. Lai jau dievs dod, ka viņam laimētos sagūstīt visus iebrucējus. Bet, ja juceklī no kameras izmūk kaut viens ieslodzītais, atbildība būs jānes viņam, cietuma priekš­niekam. Un Ludvigs nolēma parūpēties, lai tas neno­tiktu.

… Māsu Dreifogeļu ēdnīcas dibenistaba bija tik piesmēķēta, ka tikko varēja saredzēt sejas. Bez parasta­jiem viesiem šodien ieradušies arī Brašais un Steņka Razins. Kā pēdējais atnāca Robis. Fausts grasījās stās­tīt par saviem panākumiem, bet Robis tikai atmāja:

— Saprotams, ka bez atslēgām tu nebūtu atbraucis. Noskaidrosim vispirms mūsu spēkus. Cik? — viņš grie­zās pie Brašā.

— Trīsdesmit.

— Un tev?

— Tikpat, — ziņoja Steņka Razins. — Bet ar visiem vēl neesmu aprunājies.

— Man Pārdaugavā divdesmit septiņi, — teica Ata­mans.

— Brālīši, tad jūs mani sitat pušu! Man tikai astoņ­padsmit, saproties, — sauca Bračka. — Bet visi ziķeri.

— Un manas desmit atslēgas jūs pavisam aizmirsāt? Pati galvenā no vārtiem arī ir, — papildināja Fausts.

— Pilnīgi pietiek, pat par daudz, — sacīja Robis. — Turiet visas kaujas gatavībā, bet par mērķi pastāstī­sim tikai pēdējā brīdi. Ka neizpļāpājas!

— Uz cietumu tomēr vajadzēs paziņot, — iebilda Brašais. — Lai sagatavojas.

— Nekādā ziņā! — atcirta Robis.

— Piķis un zēvele, un es jau aizrakstīju Dinai! — atzinās Atamans.

Robis paskatījās uz draugu, gribēja teikt ko asu, bet norija. Kuram, ja ne viņam, kas bezmaz izdarījis to pašu, saprast Atamanu. Bet no tā nelaime nekļuva mazāka.

— Biedri, — viņš teica, — noticis visļaunākais. Tā ir mana vaina, vajadzēja brīdināt. Esmu pārliecināts, ka starp nesen apcietinātajiem viens ir nodevējs, — Robis joprojām nenosauca Lipu Tulianu vārdā, jo bija pārāk taisns, lai bez galīgiem pierādījumiem celtu apvainojumu.

— Tātad viss pie velna!…

— Un mums būs jānoskatās, kā viņus ved uz eša­fotu . ..

— Nevar būt! — elsa Atamans. — Es īpaši rakstīju tā, lai, izņemot Dīnu, neviens nevarētu saprast. Un pie­kodināju citiem neatklāt.

— Vienalga. Drošības nav. Mums neatliek nekas cits kā… — Robis kavējās pabeigt teikumu — tik nozīmīgs bija viņa lēmums.

— Atteikties? — nospiesti vaicāja Steņka Razins.

— Tieši otrādi! Mēs uzbruksim šonakt!

Savā mūžā Šampions bija daudzas reizes steidzies, bet tā kā šodien — vēl nekad. Nenogaidījis, kad kučieris apstādinās zirgus, viņš izlēca no trijjūga un metās augšā pa galvenā pasta kāpnēm. Nekaunīgi atgrūda dāmu, kas stāvēja pie lodziņa, grasīdamās nosūtīt apsveikumu vārda dienā, un uzsauca telegrāfistam:

— Es jūs lūdzu uz ceļgaliem! Atbrīvojiet man pēc stundas Parīzes līniju.

— Vads uz Viļņu pārgriezts. Var tikai caur Pēter­burgu.

— Kaut vai caur ziemeļpolu. Te būs iemaksa!

—- Bet tukšu līniju es nedrīkstu turēt, Šampiona kungs.

— Tad raidiet kaut ko! — un korespondents no­svieda uz palodzes naudu.

— Man pie rokas tikai Jurisprudences gadagrāmata,— piedāvāja telegrāfists. — Vai jums nav iebildumu, ja es to pārraidīšu?

— Manis pēc kaut vai visu pasaules vēsturi, sākot ar Ādamu, beidzot ar Nikolaju Otro, — un prom viņš bija.

Patiesībā Šampionam nebija ne jausmas, par ko viņš stāstīs savā korespondencē. Rusenieks bija tikai ieskrējis un pateicis, lai tūlīt dodoties uz kapiem. Bet deguns juta — reiz Rusenieks pats ielūdz, mazāk par uzbrukumu bankai jau nu nebūs. Tāpēc korespondents pretēji savam principam šoreiz neskopojās ar dzeramnaudu kučierim.

Kad putojošie zirgi trīcot apstājās pie kapiem, krēsla jau sabiezēja. Pirmais, ko Šampions ieraudzīja, bija pa­garš gājiens, kas virzījās caur vārtiem. Sākumā likās, ka tās ir bēres. Bet nē, zārku aiznesa vienīgi līdz kapličai. Visdīvainākais, ka ļaudis negāja mājās, bet izklīda tur­pat. Otru šādu procesiju Šampions vēroja jau uzmanīgāk un pazina tajā mazāko no viltus ģimnāzistiem. Cik zū­došā gaisma ļāva saskatīt, viņa seja pauda drīzāk pār­galvīgu prieku nekā bēdas.' Arī pārējie diez kā nelīdzi­nājās bēriniekiem. Citi nāca pa vienam un tūdaļ pazuda aiz kokiem. Kad Šampions ieraudzīja Dāvi Pūrmali, viņš vairs nešaubījās, ka šī korespondence ieies vēsturē.

Robis gulēja starp diviem kapiem. Sākumā granīta eņģelis ar izplestiem spārniem vēl bija puslīdz saredzams, tad apveidi saplūda ar nakti. Atgriezies no apgaitas, Atamans tikko atrada Robi.

— Kopā ar mums abiem — septiņdesmit mauzeru.

— Tik daudz?! — čukstēja Robis. — Nemaz nebiju to gaidījis. Ja ņem vērā, ka mūsu rīcībā bija tikai dažas stundas . ..

— Kā tu domā sadalīt vīrus?

— Tūlīt paskatīsimies … Kur ir ienaidnieka galvenie spēki?

— Bez šaubām, pāri dzelzceļam, kazarmās. Cik zinu, tur apmetušās divas Malojaroslavļas pulka rotas, — teica Atamans. — Tāpēc vajadzētu lielāko daļu kauji­nieku nostādīt aiz dzelzceļa uzbēruma.

— Neesmu vienis prātis. Vispirms ar zaldātiem mums jārēķinās tikai vispārējās trauksmes gadījumā. Telefona līniju mēs pārgriezīsim, bet paši, protams, lieku troksni necelsim.

— Bet ja kāds no administrācijas ēkas pa tumsu tomēr aizlavās un brīdina?

— Tad piecdesmit cilvēku — vairāk nekādi nevaram izdalīt — šā vai tā pārāk maz, lai uzsāktu regulāru kauju pret četriem simtiem. Ko tu teiktu, ja mēs tur noliktu Faustu ar dažiem bumbu metējiem? Zaldāti no mūsu bumbām baidās kā velns no vīraka.