Gunārs Cīrulis - Biedrs mauzeris

Bet viņš tiem nevarēja līdzēt. Lēmums bija pie­ņemts — negrozāms, varbūt nežēlīgs, tomēr vienīgi pareizais.

— Biedri! Klusu! — viņš sauca. — Mums nav ne laika, ne rīku. Mēs varam atbrīvot tikai nāves kandi­dātus.

Kliedzieni, kas bija skanējuši no visām pusēm, kā uz burvja mājienu rimās. Tikai no devītās kameras vēl dzirdēja izmisīgu balsi:

— Robi, vai tiešām tu esi aizmirsis? Es taču esmu Fredis.

Tad arī tā apklusa. Toties pirmajā stāvā, otrajā, tre­šajā — visos stāvos reizē cēlās aicinājums:

— Parabellum! Ziben! Atsaucieties!

Un skaļāk par*visiem Robis.

— Grietiņa! Kur tu esi? Dīna!

— Robi, te viņi ir! Atradām!

Robis uzbrāzās otrajā stāvā:

— Kuri ?

— Zibens un Parabellums.

— Un Grietiņa?

— Esot kaut kur šai stāvā, — atbildēja Brašais.

— Meklējiet! Meklējiet! — un Robis jau atkal kliedza:

— Grietiņa!

Raustīdams kameru durvis, viņš skrēja uz gaiteņa galu. Vienas padevās. Atejas telpa. Pirmais, ko Robis

ieraudzīja, bija nevis kaktā iespiedies uzraugs, bet at­slēgu saišķis viņa rokā. Dabūt \atslēgas, dabūt tās, lai tas maksā kaut dzīvību. Robis metās uzraugam virsū. Bet tas bija ātrāks. Uzminējis nodomu, iesvieda saišķi atejā.

Roba nervi neizturēja. Aizmirsis paša brīdinājumu nešaut bez ārkārtējas nepieciešamības, viņš ietrieca lodi uzrauga nolādētajā sirdī.

Atamans pilnīgi paļāvās uz Robi, — kur ir Robis, tur izlēcieni nav iespējami. Viņš nav cilvēks, bet granīta pie­mineklis. Ne viņam pašam vājību, ne viņš tādas atļaus citiem. Viennīcu korpusā nekas nevar misēties, un tomēr Atamans pārdzīvoja. Lai padzītu uzmācīgās domas, pār­laida skatienu saviem puišiem, kas stāvēja piecus soļus cits no cita. Revolveru cietā zaigošana nomierināja viņu. Tur bija gan smagie parabellumi, gan mazie, parocīgie brauniņi, gan garstobrainie kolti, bet visvairāk — iemī­ļotie mauzeri. Vīri pēc iespējas turējās ēnā, tomēr Ata­mans varēja saredzēt pat patālo Bračku. Lūk, kas vājina viņu poziciju. Nevienam vien kaujiniekam niezēja pirksti ar labi tēmētu lodi nodzēst sasodīto lampu, kas gaismoja aiz muguras. Bet to nedrīkstēja. Pirmais šāviens uzcels no miega bruņoto rezervi un kazaku nodaļu, kas tur pastāvīgi dežurēja.

Un tad šis šāviens atskanēja no korpusa puses. Ata­mans ievaidējās kā ievainots sirdī. Tagad viss atkarājās no viņa puišiem! Tikai noraudzīties atpakaļ uz viennīcu korpusu, jāraugās uz priekšu.

Administrācijas ēkā iedegās ugunis. Atamans pacēla roku. Puiši saprata bez vārdiem — pagaidām nešaut. Bet, kad vienos kreklos izskrēja pirmie, sargus un kaza­kus sagaidīja saskaņota zalve. Atamans raidīja savu lodi citā virzienā — sašķaidīja lukturi. Pagalms iegrima tumsā.

Toties pretinieks uz apgaismotās mājas fona bija labi saredzams. Bračka izvēlējās par mērķi garu kazaku.

Vispirms no ienaidnieka rokām izkrita šautene, tad tas pats saļima. /

— Sanāk! Sanāk pie svaigām reņģēm! — auroja Bračka un nogāza v^l vienu zaldātu, arī šo šāvienu pa­vadīdams ar triumfējošo: — Knaukš! Mēs jums parādī­sim, kurš kuru! —/ Bračka nebija aizmirsis sešas ielenk­tajā komūnā pavadītās stundas. Tagad uzbruka viņš, tagad viņš var atspēlēties!

Atamans pēc katras zalves skatījās pulksteni. Piecas minūtes, septiņas, desmit. Ikkatra ir ieguvums, var atvērt vēl vienu kameru, atbrīvot vēl kādu ieslodzīto. Bet mi­nūtes krājas un krājas. Nu vairs nav joki. Vai Robis prātu zaudējis? Viņš taču zina, ka mums jāizlaužas, pirms ierodas pastiprinājums no kazarmām … Sakodis zobus, Atamans turpināja šaut. Viņš kaut ko gaidīja un arī sagaidīja — tālu taures signālu. Tikko saklausāms kaujas troksnī, tas skanēja melodiski un sudrabaini kā zvārguļu muziķa un tomēr vēstīja nelaimi — kazarmās trauksme.

— Bračka!

Tas jau bija sapratis un trauca uz korpusu. Bet skrē­jienā vēl apgriezās, lai raidītu pēdējo lodi pret ienaidnie­kiem, kas, taures signālu iedrošināti, atkal izbira no ad­ministrācijas ēkas.

Robis nebija zaudējis prātu. Bet daudz netrūka. Katrs cirvja trieciens ilgst sekundi. Laiks iet uz priekšu, bet durvis vēl turas pretī. Un ārā šauj. Uz vienu vēzienu — vairāki šāvieni. Tie skubina kā pātagas cirtieni. Bet, jo vairāk steidzas, jo nedrošāka top roka. Pietiek sitienam kļūt vājākam, kad jau cits stājas nogurušā vietā. Viņu daudz, cirvis tikai viens. Deviņiem bezspēcīgi jānoskatās, kā metāls cīnās ar metālu. Viņos plosās vēlēšanās iz­skriet ārā un mesties kaujā, taču pavēle piekaļ.

Pēdējie cirtieni. Zibens ir brīvs.

— Kur Dīna? — Roba balss ir galīgi aizsmakusi.

— Nezinu. Kad sacēla traci, viņu aizveda, — un Zi­bens, kura spēki vēl svaigi, pirmais sāk apstrādāt Para­belluma kameru.

Robis jūt — šeit kavēties vairs nedrīkst. Jau pirmās durvis prasījušas desmit minūtes; Jāatkāpjas! Bet viņam vienkārši nav gribas spēka dot pavēli pamest Parabel­lumu. Lai noslāpētu sevī prāta balsi, viņš pats paķer cirvi.

Durvis ļodzās, jo no iekšpuses Parabellums ar visu savu svaru metas pret tām. Beidzot viņš varēs atbrīvoties no neizturamā smaguma — pateikt, kur nauda! Ko viņi tur ārā tūļājas?

— Šurp cirvi! — Parabellums kliedz caur lodziņu.

Kalēja varenie triecieni sadragā durvis.

— Kur Dīna? — sagaida viņu Robis. — Vai tu tiešām nezini ?

Bet Parabellums tik ilgi klusēja, ka vairs nespēj nociesties nevienu sekundi:

— Turpat zem peldiestādes. Piecus soļus no kāpām, pie kailā pāļa, — čukst Parabellums.

— Kas? — Robis jau nekā vairs nesaprot.

— Nauda! Es neesmu nodevējs! Mūs nodevis Lips Tulians!

— Pie velna! Es tev prasu, kur ir Dīna.

Ticis vaļā no sava sloga, Parabellums nu spējīgs do­māt par ko citu. Uz kurieni aizveda Dīnu? Uz citu kor­pusu? Atpakaļ uz muzeju? Viņš pirmo reizi redz Robi tādu, jūt, ka tas Robim pašlaik vissvarīgākais pasaulē. Jāpalīdz. Parabellums domā. Smagi un neizturami ilgi. Tad vecā katordznieka pieredze pasaka priekšā vienīgo pareizo:

— Laikam karcerī.

— Kur?

— Lejā.

Vel desmit minūtes, lai uzlauztu durvis. Neprāts! Bet nekā nevar darīt! Robis grābj cirvi.

— Brālīši! Ņemiet kājas pār pleciem, tūlīt zaldāti būs klāt! — gaitenī parādās Bračka.

Parabellums, kas beidzot atkal tur rokā ieroci, drāžas lejā pa kāpnēm ar tādu ātrumu, ka pat Bračka nevar sekot. Arī pārējie sakustas, tad atskatās uz savu ko­mandieri.

— Ko jūs blenžat! — Robis pats nezina, kāpēc gan­drīz aizsmok no niknuma. — Pazust!

Citu lēmumu viņš nedrīkst pieņemt. Viņš pazīst Ata­manu. Kamēr korpusā būs palicis kaut viens kaujinieks, tas ar saviem puišiem neatkāpsies, jaus sevi sakapāt. Vienā svara kausā septiņdesmit cilvēku, otrajā Dīna. Labāk upurēt vienu cilvēku, kaut tas būtu dārgākais virs zemes.

Fausts nekā nezināja par Roba lēmumu, bet pats diez vai būtu rīkojies citādi. Tiesa, kad cietuma pagalmā sākās apšaude, viņš zaudēja savas parastās analizēs spējas. Kas ar Dīnu? Vai pagūs viņu atbrīvot? Vajadzēja izrēķināt, cik sekundes prasa katru durvju atvēršana, un aplēst vidēji nepieciešamo laiku. Bet kā var zinātniski domāt, kad runa ir par māšeli?

Taču, jo ilgāk sprakstēja mauzeru un šauteņu kārtas, jo mazāk viņš domāja par Dīnu vien. Briesmās viss pa­sākums. Tagad nav tik svarīgi atbrīvot kādu lieku ieslo­dzīto, galvenais — kārtībā atkāpties, atstāt kaujas lauku kā uzvarētājiem. Robis atbild par šo pasākumu ne vien Federatīvās komitejas, bet visas tautas priekšā. Uzvara iedvesmos tūkstošus, sakāve, kaut daļēja, laupīs drosmi un ticību.