Gunārs Cīrulis - Biedrs mauzeris

— Pareizi! Kādas piecpadsmit minūtes noteikti aiz­turēs, un vairāk mums nevajag, — Atamans piekrita.

— Korpusā pietiks ar kādu desmitu, — Robis turpi­nāja risināt uzbrukuma plānu. — Tur nav kur apgriez­ties, vēl traucēs cits citu. Un atslēgu arī vairāk nav.

— Robi, man ir lūgums …

— Tu gribi komandēt šo nodaļu?

— Jā, tur taču Dīna.

— Saprotu, bet neies cauri. Tev ar labākajiem šāvē­jiem jāpaliek pagalmā, lai atgrieztu administrācijas ēku no pārējā cietuma.

— Cik vīru man ņemt?

— Visus atlikušos. Administrācijas ēkā uzturas bruņotā sargu rezerve, no turienes draud vislielākās briesmas.

— Labi, tad es pirmā kārtā izvēlos Bračku un viņa puišus.

— Tā arī es domāju. Brašo un Steņku Razinu patu­rēšu sev … Viss?

— Liekas, tā kā būtu.

Viņi apklusa. Brīžiem no mākoņiem izpeldēja šaurais mēness sirpis, tad starp krūmiem miglaini iezīmējās te galva, te zābaks, citur revolvera stobrs. Pret naksnīgajām debesīm kā neieņemams cietoksnis tumši un mēmi slējās draudīgie cietuma korpusi.

— Vai tev nenāk prātā, ka šai kaujā mēs varam krist? — ierunājas Atamans.

Robis paraustīja plecus —- arī viņš nupat bija do­mājis to pašu.

— Dīvaini, — turpināja Atamans, — parasti es pat vislielākajās briesmās nešaubos, ka palikšu dzīvs, bet šoreiz tāda sajūta, it kā mani skartu nāves ēna. Lūk, nomiršu, un kāda tam jēga? Vai tie, kas nāks pēc mums, pratīs to novērtēt? Varbūt vairums šo ļautiņu paliks tikpat sīki un gļēvi kā tagad?…

— Par to jau mēs cīnāmies, lai ļaudis mainītos uz augšu. Dodiet viņiem labāku dzīvi, un viņi paši kļūs labāki.

— Man personīgi, jāatzīstas, galvenais, lai dzīve ne­būtu tik nejēdzīga kā šodien, lai tā kļūtu skaista.

— Vai tas nav viens un tas pats?

Pielīda tumšs stāvs.

— Telefona līnija pārgriezta pa tīro, brālīši, — izru­nāts čukstus, Bračkas iemīļotais vārdiņš skanēja ne tik daudz bravūrīgi, cik sazvērnieciski.

Un patiešām, kad Robis deva pavēli, kas pa ķēdi aiz­skanēja tālāk, 1111 no tumšajiem kapiem piecēlās tumši stāvi, varēja likties, ka miroņi te sazvērējušies pret dzī­vajiem. Patiesībā tā bija dzīvība, kas devās kaujā pret nāvi.

Kopš Dīna zināja, ka te vairs nav ilga palikšana, kamera likās daudz gaišāka un plašāka. Domās viņa jau atvadījās no cietuma, atvadījās kā no ienaidnieka un tomēr kā no drauga. Šeit viņa bija sapratusi, ka spēj spītēt visam, ko vien nesīs cīnītājas mūžs. Varbūt reizēm ar iekšējām baiļu trīsām — galu galā viņa vēl jauna un gribas dzīvot — un tomēr ar paceltu galvu.

Klusumu iztraucēja skaudra, metāliskā skaņa. Sā­kumā Dīnai likās, ka uzraugs grasās atslēgt kameru. Kas viņam meklējams tik neparastā laikā? Neviļus meitene atskatījās uz gultu, kur vēl nesen bija glabājusies maizes bumba. Tad ar atvieglojumu atcerējās, ka vienā reizē kāri noēduši to — tik liels bijis viņas izsalkums pēc vairāku dienu pusbada.

Uzraugs iekšā nenāca, bet troksnis pie durvīm nemi­tējās. Un tas nemaz neskanēja pēc slēdzenes, drīzāk pēc instrumentiem. Ko viņi tur taisa?

Pēkšņi saprata un sastinga kā nedzīva. Pārmaina atslēgas! Kāds nodevis — un viņas vainas dēļ! Ne jau velti Atamans piekodinājis klusēt. Izlabot izdarīto kļūdu vairs nevar, paliek tikai viens pienākums — brīdināt biedrus.

Rakstīt nedrīkst — zīmīti var pārķert nodevējs. Jāat­rod cits ceļš …

Un Dīna ņēmās dauzīt dūrēm dzelzs durvis, vēl un vēl, kamēr rokas pārplūda asinīm. Viņa sita ar visu spēku, ar visu izmisumu. Un nepārstāja kliegt. Beidzot durvis atvērās.

— Es tev parādīšu trakot! Uz karceri sagribējies, maita?!

Uzraugs rupji satvēra viņu un izrāva gaitenī. Dīnai nerūpēja, kurp viņu velk, kas ar viņu notiks. Viņa bija panākusi savu un tagad kliedza tā, ka atbalsojās viss korpuss:

— Nodevība! Atslēgas pārmaina! Nodevība!…

Meitenes sauciens sasniedza Parabellumu. Par pare­dzamo uzbrukumu zina tikai trīs — Grietiņa, viņš un … nodevējs. Viņš nedomāja to, viņš saprata ar sirdi. No sirds šī baigā pārliecība kopā ar trakojošajām asinīm ieplūda rokās un, pirms Lips Tulians paguva tikt pie brauniņa, tās jau saslēdzās ap nodevēja kaklu.

Uzraugam izdevās izglābt Lipu Tulianu pēdējā mirklī. Nezinādams, ko iesākt ar pusdzīvo, viņš nonesa to tukšā kamerā un pēc paraduma aizslēdza. Tad aizveda Dīnu lejā uz karceri.

Ēna aiz ēnas slīdēja gar cietuma ārējo mūri, apstājās pie vārtiem. Izšķīrējs mirklis. Gandrīz katram aizrāvās elpa. Šai nedabiskajā klusumā atskanēja soļi pie dzelz­ceļa uzbēruma. Tur Fausta bumbinieki ieņēma pozicijas.

Atamans iebāza slēdzeni durvīs.

— Kas nāk? — vaicāja miegaina balss.

— Priekšnieku nepazīsti, vki? — Atamans atdarināja Ludviga vācisko akcentu.

Sargiem vairs nebija laika šaubīties vai ticēt, tie jau gulēja sasieti, aizbāztām mutēm. Bez sarunām, bez trok­šņa kaujinieki virzījās tālāk. Un pēkšņi — dobja skaņa, kas varēja dārgi izmaksāt. Bračkam bija izkritis zem svārkiem aizbāztais cirvis. Viņš nolieeās, lai to paceltu, un tikai tā izvairījās no Atamana zvēliena.

— Piena puika! — tikko dzirdami šņāca Atamans. — Šaut traucēs, lai paliek!

Taču Bračka paklausīja pa pusei. Iespiedis rīku Brašajam rokā, viņš čukstēja:

— Zin, noderēs, tici man!

Nekur nekas nepakustējās. Varēja doties.tālāk. Robis pamāja, un piecdesmit vīru kā labi apmācīti zaldāti izre- tinājās gar žogu, aiz kura mirgoja administrācijas ēkas logi. Uguns aizsegums bija radīts. Tikai tagad Robis ar savu grupu šķērsoja pagalmu.

Korpusa durvis. Nākamais un pats grūtākais šķērslis. Vai izdosies to pārvarēt? Biedriem par izbrīnu Robis izdarīja kaut ko pilnīgi pārsteidzošu — viņš skaļi pie- bungoja.

— Ātrāk! Trauksme! Kaujinieki iebrukuši!

Durvis atsprāgst. Zvēliens pa galvu, tuvcīņa ar sargu, un ceļš brīvs. Mīdot kājām nokritušās spēļu kārtis, Robis metas pie pirmās kameras. Ar iekšējām trīsām viņš iestumj atslēgu caurumā. Ja nu tomēr Fausts nav pār­vedis īstās? Griežas. īstās! Tagad vairs greizi nevar iziet!

Robis apstājas uz sliekšņa. Viņš vēl nekad nav bijis cietumā. Mazā kamera, kuru skatieniem atklāj kontrol- spuldzes tumšā gaisma, rādās spokaina. Tikpat spokains liekas sarāvies stāvs uz kojas.

— Ātrāk ārā!

Atbildes nav.

— Tu esi brīvs, biedri, vai nesaproti?

— Nevaru paiet. Esmu galīgi sadauzīts, — atbild māksloti dobja balss.

Bet Robis tomēr pazīst runātāju. Lips Tulians!

— Sātans! Atslēga neder! — šai brīdī atskan lāsts.

Un tad no otrās puses kā atbalss:

— Neder! Neslēdzas vaļā!

Robis izskrien, aizcertot aiz sevis durvis. — Nevar būt! — viņš uztraucas, izrauj no Brašā rokām slēdzeni. Izmēģina pie vienas kameras, pie otras. No iekšpuses cilvēki metas pie durvīm, kliedz:

— Šurpu! Šurpu! Atbrīvojiet!

Bet ko tas līdz? Atslēga pat nelien caurumā. Visur tas pats. Robis šai mirklī nespēj domāt ne par to, kāpēc atslēga neder, ne par Lipu Tulianu, viņš tikai drudžaini mēģina aptvert: ko tālāk?

— Taisiet vaļā!… Atbrīvojiet mani!… Kāpēc mani nelaiž ārā?… — Šie saucieni nokaitētām adatām dūrās Robim smadzenēs.

— Robi! — kāds no ieslodzītajiem bija viņu pazinis pēc balss. — Te es esmu. Fredis no Pola fabrikas, man iedeva divdesmit gadu.