Gunārs Cīrulis - Biedrs mauzeris

— Fausts dabūs sirmus matus, — protestēja Ata­mans. — Vai tiešām tik ilgi jāmarinē?

— Nekā darīt. Ar vilcienu nav droši, jo kuru katru dienu var sākties dzelzceļnieku streiks. Jāgaida, kamēr «Odins» ies uz Beļģiju.

— Divas nedēļas! — iesaucās Lips Tulians. — Vai tā vieta pavisam droša? — kā jau bijušam bankas dar­biniekam, tas viņam rūpēja visvairāk.

— Pilnīgi, — ar uzsvaru atbildēja Robis. — Izņemot mani, tā nevienam nebūs zināma.

— Un ja ar tevi kaut kas atgadās? Vai tas nav vieglprātīgi ?

— Varbūt tev taisnība, — brīdi padomājis, teica Robis. — Vajadzēs aprunāties Federatīvā komitejā.

— Cerams, ka vīnu var iedzert bez Federatīvās ko­mitejas rezolūcijas, — pajokoja Atamans, ar pārspīlētu jautrību vēlēdamies parādīt, ka ir vienis prātis ar bied­riem. — Uz mūsu pasākuma izdošanos! — un viņš no­glāstīja vēsumā norasojušo pudeles stiklu.

Pieskandienā iešķindējās glāzītes, un šīs līksmās skaņas aizlidoja līdz otrajam sēklim, kur zirgu vilktas kabīnes pasargāja kautrīgākus peldētājus no ziņkārī­giem skatieniem. Nevienam neienāca prātā, ka šie jaut­rie, bezrūpīgie ļaudis paceļ tostu uz gājienu, kur katrs nepareizs solis jāsamaksā ar dzīvību.

Kaujinieku apspriede Jūrmalā beidzās četros, un tieši pēc divi stundām Rēguss pacēla klausuli:

— Aleksandr Aleksandrovič, zvanu no dzīvokļa numurs divi. Ir svarīgi jaunumi. Brauciet šurp, dienesta telpās nav parocīgi runāt.

Gaidīdams Ļihejevu, viņš piegāja pie aizkārtā loga un pavilka necaurredzamās portjeras mazliet nostāk. Ārā vēl bija gaišs, bet Kaļķu ielas veikalnieki, lai iein­teresētu publiku, jau iluminēja vitrīnas. Arī iepretī, Londonas viesnīcas vestibilā, dega abi lielie kroņluk­turi, radīdami tādu kā greznības ilūziju.

Rēguss izstaigāja dzīvokli un visur uzgrieza elek­trību. Gribējās spilgtas gaismas, jautra trokšņa, mūzi­kas, sabiedrības — vajadzēja taču nosvinēt savu uzvaru piemērotos apstākļos. Bet, Ļihejevam atnākot, viņš neko neizrādīja, tuklā seja šķita tikpat neizteiksmīga kā pa­rasti. Kā jau slepenpolicijas priekšniekam piedienas, Rē­guss lieliski prata turēt savas jūtas pilnīgā slepenībā. Pat spuldzes atkal bija nodzēstas, izņemot mazo lam­piņu blakus atzveltnes krēslam, kuru piepildīja Rēgusa smagās miesas. Viņš laiski apvaicājās:

— Kas jauns?

Ļihejevs izklāja uz galda avīzes «Temps» eksem­plāru.

— Nu un? — jautāja Rēguss, kas neprata franču valodu. — Šis Šampions apraksta revolucionāru kungu varoņdarbus. Pareizi uzminēts?

— Un kādos cildinošos toņos. Vai nevajadzētu griez­ties pie policijas departamenta ar pieprasījumu izraidīt viņu?

Rēguss pasmīnēja:

— Jums liekas, ka viņš kaitīgs? .. .

— Uzdrīkstos būt tādos uzskatos, Ivan Emeriko­vič, — Ļihejeva balsī vairs nebija pirmītējās pārlie­cības.

— Ļoti aplami!

— Nesaprotu.

— Viņš taču izdara mums pakalpojumu. Laikam pats to neapjauš, bet tā tas ir. Valdība līdz šim viegl­prātīgā kārtā neievēro mūsu nopietnos brīdinājumus, nepiešķir pietiekami plašas pilnvaras un līdzekļus.

— Jūs domājat, ka ārzemju preses raksti panāks galvaspilsētā vēlamo iespaidu? — Ļihejevam šķita, ka viņš ir uz pareizā ceļa.

— Ne jau tieši, — paskaidroja Rēguss. — Bet franči negribēs asignēt Krievijai aizdevumu, kamēr pie mums valda tik nedrošs stāvoklis. Un mums beidzot ļaus rīko­ties enerģiskāk. Ir taču smieklīgi, ka līdz šai baltajai dienai Vidzemes guberņā likums nedod tiesības šos no­ziedzniekus pakārt. Liberālās aprindas baidās, ka tas, raugi, izsauks vēl lielāku rūgšanu prātos. It kā revolū­ciju varētu apspiest ar glazē cimdiem .. . Un kas labs mūsmājās?

— Nekā sevišķa. Zibens joprojām klusē. Es tur tie­šām neesmu vainīgs, Ivan Emerikovič, bija pat jāpār­trauc pratināšana, citādi viņš apklustu uz visiem lai­kiem. Rīt vai parīt atkal ņemšu priekšā, jebšu jūs var­būt personīgi? …

Rēguss saviebās:

— Pie velna Zibeni! Prom uz cietumu, tagad nav laika ķēpāties ar tādiem sīkumiem! Mums stāv priekšā pa īstam lielas lietas. Nupat runāju ar Brūtgānu …

— Ko šis? — Ļihejevs saspringa.

— Parīt pulksten divos kaujinieki aplaupīs Arējās tirdzniecības banku, — paziņoja Rēguss. — Viņu plāns man zināms visās detaļās.

— Re, cik lieliski! — nopriecājās Ļihejevs. — Ierī­kosim slazdu un, kad visi ieradīsies, aizcirtīsim ciet.

— Un kā mēs pierādīsim sabiedrībai, ka viņi taisī­jās aplaupīt banku? Brūtgānu kā liecinieku izmantot nevaram, viņš mums pārāk svarīgs … Protams, cietumā mēs šos kundziņus iesēdināsim, bet patlaban mums gal­venais ir liela brēka. Banka ir mūsdienu templis. Kad visiem kļūs skaidrs, ka revolucionāri apdraud pašu svē­tāko, katrs, kuram ir kāds īpašums, kaut vai visniecīgā­kais noguldījums, nostāsies pret viņiem. Liberāļu kungi pirmie sacels trauksmi. Tāpēc mums jānotver kaujinieki ar visu naudu. Lai nepaliek nekādu šaubu!

— Jūs patiešām cilvēks ar vērienu! Tātad mēs ap­cietināsim viņus pēc iznākšanas no bankas . ..

— Ne tik strauji, Aleksandr Aleksandrovič, man vēl kaut kas padomā. Kā būtu, ja mēs atrastu tikai daļu no laupījuma?

— Tā… tā … — Ļihejevs apsvēra. — Jo lielāks satraukums un sašutums pret laupītājiem.

— Pareizi. Avīzes kliegs, kur palikusi nauda, piepra­sīs visenerģiskākos soļus. Un tas atkal nāks mums par labu. Paliks arī kāda kapeika, ko atmest Brūtganam. Kurš tad mūsu dienās aiz tīras pārliecības riskēs savu ādu?

— Vai jums neliekas, Ivan Emerikovič, ka mūsu ne­savtība arī prasās pēc maza atalgojuma? Ir tāds nerak­stīts likums, ka atradējam pienākas trešā daļa.

Rēguss piemiedza aci:

— Es redzu, jūs neesat muļķis.

Šampions stāvēja pie loga. Pēdējā laikā tas bija kļu­vis par ieradumu — viņš to darīja pat brīžos, kad lāgā nezināja, kā pabeigt teikumu, kad izgudroja iespaidī­gākus apakšvirsrakstus. Arī tagad, tikko pārbraucis no Liepājas, pat nenomazgājis ceļa putekļus, korespon­dents apstājās, savā iemīļotajā postenī. Pulkstenis virs Rozentāla juvelieru veikala rādīja tieši pusdivi — laiku, kad visbiežāk redzēja Rēgusu ieejam pretējā mājā. Lai par ko Šampions domāja, viņš nekad neizlaida no acīm šo namu, kas neatvairāmi pievilka kā magnēts. Pavisam neuzkrītoši viņš bija ievācis dažas ziņas no sētnieka. Nekāds Rēguss tur nedzīvo. Vienīgo dzīvokli trešajā stāvā īrē provinces kokzāģētavu īpašnieks, kas tikai re­tumis iebrauc Rīgā. Neko vairāk korespondents neva­rēja izdibināt un tomēr bija pārliecināts, ka aiz aizka­riem, kas arī pašreiz nolaisti, mīt kāds noslēpums. Nevar būt, ka deguns viņu maldinātu.

Pie durvīm klauvēja.

— Pasts, Šampiona kungs.

īsa vēstule ar redaktora pašrocīgo parakstu. Jau tas vien liecināja, ka Parīzē ar viņa darbu apmierināti. Vēl skaidrāku valodu runāja pārsteidzoši prāvais čeks, kas izkrita no aploksnes. Bet vislielāko gandarījumu sagā­dāja «Temps» numurs ar Šampiona korespondenci no Rīgas. Virsraksts «Valsis un bumbu sprādzieni» trek­niem burtiem kliedza no pirmās lappuses.

Taču pietika pārlasīt tekstu, lai prieks izzustu. Kas tas? Nevienas rindiņas, pat neviena vārda par piedzīvo­jumiem slepenpolicijā, par Rēgusa un tā aģentu šausmu darbiem, par apcietināto pārcilvēciskajām ciešanām. Šampions zināja, ka šīs apakšnodaļas taisni visspēcīgā­kās. Tās tika rakstītas nevis ar melnu tinti, bet nudien drīzāk ar asinīm. Pieckapeiku gabals, ko Rēguss taisī­jās izsist no viņa deguna, bija vienkārši šedevrs, kas ieietu žurnālistikas vēsturē, un tomēr redaktors to ne­laiž cauri.