Gunārs Cīrulis - Biedrs mauzeris

Domājot par to, ka redaktors būs sagraizījis repor­tāžu par Liepājā notikušo sadursmi starp armijā iesauk­tajiem rezervistiem un zaldātiem, korespondents vēl vairāk sadrūma. Jāiziet uz ielas, jāizklaidējas, jāatrod kāds cilvēks, kam izsūdzēt savu sašutumu, varbūt tad kļūs vieglāk. Rusenieks vislabāk saprastu viņu, bet tas, kā par spīti, jau trīs dienas nav rādījies.

Nokāpis lejā, Šampions, kā allaž, uzmeta skatienu namam nr. astoņpadsmit. Tā durvis patlaban vērās vaļā. Spraugā parādījās galva, grozījās uz visām pusēm, it kā ostīdama, vai gaiss tīrs, tikai tad cilvēks iznāca. Kaut kas viņa ārienē Šampionam šķita pazīstams. Lips Tu­lians, 11u jā, Rusenieka draugs ar laupītāja vārdu! Bei­dzot cilvēks, kas viņu sapratīs! Un pie viena varbūt iz­dosies izzvejot kādu informāciju. Rusenieks taču teicis, ka gatavojas kas svarīgs .. .

Šampions grasījās šķērsot ielu, bet viņu aizkavēja kariete.

Kad ceļš bija brīvs, korespondents ieraudzīja Rē­gusu. He, he, manu draudziņ, te tu atkal esi. Pagaidi tikai, reiz es nākšu uz pēdām tavām gaitām, gan es iz- sitīšu no tevis piecdesmit franku reportāžu! Un viņš ar pirkstu piedraudēja slepenpolicijas priekšnieka melna­

jai mugurai, kas attālinājās tai pašā virzienā kā Lipa Tuliana stāvs. Kurp viņi abi tā steidzas? Kur viņi abi bijuši? Namā nr. astoņpadsmit. Tas vēl neko lielu ne­nozīmē. Bet ar ko izskaidrot Lipa Tuliana piesardzību, atstājot šo namu? Vai tā rīkojas cilvēks, kas bijis pie fotogrāfā vai pasūtījis jaunu platmali?

Pēkšņi Šampionu pārņēma tāda sajūta, it kā noslē­puma aizkars paceltos. Tur Rēguss tikās ar saviem aģentiem. Tādi konspiratīvi dzīvokļi bija visu zemju policijai. Tātad tā saucamais Lips Tulians ir . ..

Doma vēl nebija izdomāta līdz galam, bet kājas jau naski kustējās pakaļ Lipam Tulianam. Šķūņu ielas stūrī korespondents palēnināja soli, lai neuzdurtos Rēgusam. Par laimi, slepenpolicijas priekšnieks devās tālāk .uz Rātslaukumu, un tagad varēja netraucēti sekot Lipam Tulianam, kura iedzeltenā čičunča žakete attālinājās biržas virzienā.

Šampionam bija grūti paskaidrot, kāpēc to dara. Vienkārši žurnālista instinkts stumdīja uz priekšu, pretī jauniem atklājumiem. Aizmirsts bija viss sarūgtinā­jums, viņš jau iztēlojās avīžu puikas, kas pārplūdināja Parīzes ielas, satricinādami gaisu spalgiem saucieniem: «Zoržs Šampions atmasko bīstamu provokatoru!» Viņš jau sajuta ciešo rokas spiedienu, ar kuru Atamans pa­teicas par šo pakalpojumu revolūcijai.

Šo spīdošo perspektīvu iedvesmots, Šampions juta sevī pietiekošus spēkus, lai vajātu Lipu Tulianu līdz pasaules galam. Bet tas nebija nepieciešams — Rēgusa aģents pazuda kādā Jēkaba ielas namā. Izlasījis uz mar­mora plāksnes «Krievu banka tirdzniecībai ar ārze­mēm», korespondents saprotoši pamāja ar galvu: te viņš laikam saņem savus Jūdasa grašus. Neskatīdamies ne pa labi, ne pa kreisi, Šampions iegāja ēkā. Bet, pat ja viņš paraudzītos apkārt, nepamanītu slepenpolicistus blakus namu pievārtēs un parādes durvīs — tik labi tie bija paslēpušies.

Operāciju zālē korespondents skatieniem meklēja Lipu Tulianu. Tur jau viņš stāvēja. Bet blakus dāma mēļā samta tērpā ar safjānādas etviju rokās, vai tā nebija Pūrmales jaunkundze? Kur viņa tikusi pie tik elegantas garderobes?

Vēstīdams pusdienu pārtraukumu, noskanēja gongs. Dīna satrūkās, uzbūra uz lūpām nedabisku smaidu un devās pie matētā stikla durvīm ar zeltītu uzrakstu «Pri­vāti». Vēl īsti neattapies no pārsteiguma, Šampions pa­vadīja viņu skatieniem un ieraudzīja citu pazīstamu seju. Mans dievs, Rusenieka kungs! Lips Tulians, Dīna un Rusenieks. Kopā! Tādā vietā! Ja tā ir nejaušība, tad viņš vairs nav Žoržs Šampions, Francijas labākais žur­nālists. Tūlīt viņš būs aculiecinieks nebijušam, pārdro­šam pasākumam, par kuru ieminējies Rusenieks. Uz­brukums bankai, kas cits?!

Šampiona rokas drebēja uztraukumā, nosvīda pat degunkniebja stikli. Kas par vienreizēju sensāciju! Acis jau drudžaini klīda apkārt, meklējot tās detaļas, kas piešķīra viņa korespondencēm vienreizējo taustāmību: apkalpotāja ienesa paplāti. .. Glāzes ar kūpošu, zel­tainu tēju viegli šķind pret metāliskajiem glāžturiem … Nekā nenojaušot, ierēdņi izvīsta savas sviestmaizes un atkal noglabā somās kārtīgi salocīto pergamenta pa­pīru … Slavenais kaujinieks R. ar šķietamu bezrūpību iebāž roku kabatā, gatavs raidīt no sava nepārspējamā mauzera vienu nekļūdīgu šāvienu pēc otra … Pārē­jie … Šampions pagrieza galvu, viņa redzes aplokā iekļuva Lips Tulians.

Mans dievs, tas taču provokators! Sakarīgi domāt viņš šai brīdī nespēja, tikai zināja, ka apdraudēti gan paši revolucionāri, gan viņa korespondence.

Šampions metās pie Atamana:

— Rusenieka kungs? …

— Velns parāvis, kā jūs te gadījāties?! Nemaisieties pa kājām!

— Rusenieka kungs, uzklausiet mani, — viņš ieķē­rās Atamana rokā. — Starp jums ir nodevējs!

Abi bija pazeminājuši balsi. Kaimiņos stāvošs cilvēks varētu sadzirdēt tikai uzbudinātus čukstus.

— Kurš? — nošņāca Atamans.

Uz mēles jau bija Lipa Tuliana vārds, tomēr Šam­pions norija to. Izrunāt šo vārdu ir tas pats kā parak­stīt puisim nāves spriedumu, jo ar nodevējiem kauji­nieki izrīkojas bez žēlastības. Bet vai drīkst notiesāt cil­vēku bez pierādījumiem, tikai uz instinktīvas nojautas un loģiskas kombinācijas pamata? Nevar noliegt, ka simt gadījumos Šampiona deguns nav viņu pievīlis y taču tieši šajā, simts pirmajā gadījumā varēja maldīties. Kas tad īsti zināms? Ka tajā namā Rēgusam ir konspi­ratīvs dzīvoklis? Pat tas vēl īsti nav izdibināts. Ka Lips Tulians novērots ieejam un iznākam no šīs mājas? Tas neko neliecina. Šampionu bieži dēvēja par Parīzes pa­tiesāko žurnālistu, jo viņš rakstīja vienīgi par to, ko redzējis savām acīm. Apsūdzot Lipu Tulianu nodevībā, jābalstās uz faktiem, pagaidām turpretī ir tikai aizdo­mas, un tās pašas balstās uz prāta slēdzieniem. Cita lieta, ja šis cilvēks būtu pieķerts sarunā ar slepenpoli­cijas priekšnieku vai vismaz redzēts ieejam noslēpumai­najā dzīvoklī.. . Lai kādas pūles tas maksātu, nepiecie­šams visdrīzākā laikā sadabūt tiešus pierādījumus. Bet pagaidām viņam nav tiesību apvainot Lipu Tulianu …

Atamans neprašņāja tālāk — laiks bija pārāk dārgs. Kuru katru mirkli Dīna iznāks no pārvaldnieka kabi­neta un nokāps seifu kamerā. Tur viņa būs kā slazdā. Brīdināt! Brīdināt, kamēr nav par vēlu!

Aizmirsis piesardzību, viņš skrēja uz matētajām dur­vīm. Ceļā stājās Robis un it kā sasveicinādamies tā saspieda roku, ka Atamans tikko neievaidējās.

— Kas noticis?

— Mēs esam nodoti. .. Šampions pateica .. . Laikam jau ielenkti . .. Velns parāvis, laid mani vaļā, Grietiņa jābrīdina! — Atamans bija pazaudējis galvu.

Bet Robis nelaida vaļā:

— Nekur tu neskriesi! Atpakaļ savā vietā! Rīkoties saskaņā ar plānu! Un nevienam ne vārda!

Atamans ielūkojās Roba acīs un tajās saskatīja tādu gribas spēku, ka bez ierunas paklausīja.

īsajā mirklī, kamēr Robis bija krampjaini žņaudzis biedra pirkstus, daudz kas tika pārdomāts un izlemts. Ja mēs esam ielenkti, tad šā vai tā jāizlaužas. Bez nau­das vai ar — risks gandrīz vienāds. Bet, ja atkāpjamies tukšām rokām, liekam uz spēli bruņotās sacelšanās lik­teni … Tātad jāizlaužas ar naudu! Kaut vienam vienī­gam cilvēkam! Un šim cilvēkam jābūt Parabellumam. Tas ir apdomīgāks par Atamanu, nemaz nerunājot par Bračku, vislabākais šāvējs, sīkstāks par mani — mirs, tomēr naudu nepametīs. Pārējiem jāsedz Parabelluma bēgšana, ja citādi nevar, ar savām dzīvībām . . . Bet vai tiešām citādi nevar? … Var! Ja mūsu starpā nodevējs, tad jāpieņem, ka arī plāns visos sīkumos zināms slepen­policijai. Bet Rēguss nedara nekā, lai izjauktu pasā­kumu — neapcietina kaujiniekus bankas priekšā, neie- brūk operāciju zālē. Tātad Rēguss grib viņus izvilināt. Robis nejautāja sev, kāpēc. Viņš tagad risināja tikai pašu tiešāko, pašu nepieciešamāko domu. Un tā ska­nēja: Rēguss pamatojas uz kaujinieku plānu, viņiem sa­vukārt jāpamatojas uz slepenpolicijas plāniem. Špiki nedrīkst nojaust, ka kaujiniekiem kaut kas zināms, jā­rada iespaids, ka nekas nav grozīts. īstenībā maza izmaiņa apgriezīs visu otrādi.