Gunārs Cīrulis - Biedrs mauzeris

— Pilnīgi izslēgts, cienītā kundze, — direktors ap- zvērējoši pacēla rokas. — Mūsu bruņu pagrabu tik labi apsargā, ka pat puteklīti nevar iznest ārā.

— Man tomēr nebūs nevienas mierīgas minūtes . ..

— Direktora kungs, — lūdza Atamans. — Palīdziet man pierunāt sievu. Lai savām acīm pārliecinās, ka briljanti būs drošībā.

— Ar lielāko prieku! — piedāvāja direktors un pie­skandināja zvaniņu. Viņš sākumā bija apskaudis ap­meklētāju skaistās sievas dēļ, tagad nosprieda, ka ar to nav viegla dzīve.

— Parādiet, lūdzu, Firli kundzei mūsu seifu no­daļu, — norīkoja direktors apkalpotāja ataicināto pār­valdnieku. — Lai cienītā pārliecinās, ka mūsu banka mazs, bet toties pilnīgi neieņemams cietoksnis!

Atamans grasījās pievienoties, bet direktors viņu pie­klājīgi apstādināja.

— Ļoti nožēloju, — tas paskaidroja. — Mums ir no­teikums, ka kamerā drīkst uzturēties tikai viena nepie­deroša persona. Pat pārvaldniekam nāksies pagaidīt ārpusē.

Pārvaldnieks aizskrēja pēc privātseifa atslēgas, tad viņi pa šaurām kāpnēm devās lejā. Garo betona gaiteni noslēdza bruņu durvis. Pārvaldnieks piezvanīja. Atvērās metala lodziņš, tajā parādījās sarga seja.

— Cienītā vēlas aplūkot seifu numurs deviņdesmit divi, — teica pārvaldnieks.

Sarga seja pazuda, lodziņš aizcirtās. Pagāja labs laiks, kamēr smagās durvis sāka lēni griezties virās. Laikam sarežģīta atslēga, — nodomāja Dīna. Nākošajā brīdī viņa jau atradās bruņu velvē. Divas sienas no vienas vietas aizņēma tērauda skapji, sadalīti nelielos seifos ar numu­riem uz durtiņām. Trešajā sienā tieši pretī ieejai bija tērauda lūka. Tur droši vien glabājas naudas fondi, — nosprieda Dīna, pamanījusi šifra atslēgas.

Neparastā telpa un klusums nomāca. Ievērojusi, ka sargs viņā noraugās. Dīna atslēdza savu seifu.

— Tik plānas sienas, — viņa neapmierināti sarauca degunu. — Nē, es savas dārglietas labāk novietošu tur. Tās durvis, — meitene norādīja uz lūku, — droši vien biezākas.

— Nevar, kundze, — atbildēja sargs. — Tur ir ban­kas fondi.

— Daudz naudas laikam. . . Vai jums nav bailes vienam pašam? Pieņemsim, ka es gribētu jūs aplaupīt?

Sargs ar platu smaidu paplikšķināja revolvera ādas maksti:

— Tad jums vispirms ar mani jātiek galā. Bet tikmēr es jau būšu iedarbinājis trauksmes signālu.

— Un ja es pagūšu jūs pirms tam nošaut? — Dīna turpināja jokot.

— Labuma nebūs nekāda. Izņemot mani, atslēgas šifru zina tikai galvenais direktors. Bez tam pārvaldnieks gaiteni izdzirdētu šāvienu un saceltu trauksmi…

— Tātad jums liekas, ka maniem briljantiem nekas nedraud? Tencinu! — pateicās Dīna ar apburošu smaidu.

Baltā vimpeļa vietā liedaga signālmastā uzvijās zili baltais. Tā bija zīme, ka beigušās «dāmu stundas» un sākas ģimenes peldēm ierādītais laiks. Beidzot arī vīrieši drīkstēja parādīties pludmalē. Likās, viņi bija nepacietīgi dežurējuši priedēs, jo līdz ar karogu maiņu iznira kāpu galotnēs un pa laipām, pa smiltīm steidzās pie ūdeņiem. Viens otrs stūma velosipēdu, kas patlaban Rīgā bija lielā modē. Mitrumā sacietējusī josliņa gar pašu jūru šim sportam derēja daudz vairāk nekā ielu nelīdzenais bru­ģis. Izmantodami kādu no visnotaļ izvietotajiem soliem, viņi uzrāpās augstajos seglos un, mundri mīdami pedā­ļus, demonstrēja savu braukšanas mākslu.

Fotogrāfs uzstādīja uz trijkāja savu lielo, ar melnu drānu pārvilkto kasti, atvēra saulessargu un sāka pacie­tīgi gaidīt klientus. Viņa ūsas bezcerīgi nokarājās uz leju — nekas liels nebija paredzams, jo šogad naudīgā­kie ļaudis savai atpūtai izvēlējās mierīgākus kūrortus ārzemēs.

Tomēr publikas bija diezgan, lai grupiņa, kas bija apmetusies ieplakā starp divām kāpām, nepievērstu sev uzmanību. Apsēdies augstākā vietā, no kuras varēja uz­manīt apkārtni, Bračka, pavadīdams sevi uz mandolīnas, dziedāja populāru krievu dziesmiņu. Dūdinādams mel­diņu līdzi, Atamans kravāja ārā dzērienus. Resnās, druk­nās alus pudeles viņš nevērīgi nolika sakarsētajās smiltīs, toties vienu — ar dižciltīgi slaidu kaklu un sudraba etiķeti — paturēja rokā. Paskatījās uz zaļgani dzeltenīgo Mozeles vīnu, kas dzirkstīja aiz stikla, uz sauli zenītā un norūpējies pakratīja galvu. Būtu noziegums dzert to tāpat — labs vīns prasīt prasās pēc aukstuma. Nolēmis atvēsināt pudeli ūdenī, viņš atraisīja bārkstainu jostu, kas saturēja lāsmaini sarkanu atlasa kreklu. Šodien Ata­mans bija ģērbies kā vairuma tirgotavas pārzinis. Ieeļļo­tie, spīdīgie ermoņiku zābaki, pār kuriem platām krokām krita melnās tūka bikses, čīkstēja pie katra soļa. Izdzir­dējis saucienu «Marožnoje! Gefrorenes! Saldējums!», Atamans mainīja virzienu un devās pie bārdainā ratiņu stūmēja, kas trijās valodās izkliedza savu preci. Izkau­lēja dažus ledus gabaliņus, noglabāja tos savā ādas ce­purē un apmierināts atgriezās pie biedriem.

Parabellums gulēja kā gulējis — jūrai muguru pa­griezis, izmantodams vienīgo ēnu, kuru meta sīks krūmājs. Tieši šo vietu Atamans izvēlējās savam vīna pagrabam, un Parabollumam vajadzēja pārmainīt stāvokli.

Bračka uzsāka dziesmu par kreisera «Varjags» jūr­niekiem, kura nupat bija iegājusi tautā. Dīna izklāja smiltīs avīzi un uzlika sviestmaizes. Rosīga, sakarsusi, smaidīga viņa šodien izskatījās pievilcīgāka nekā jebkad. Robis ar varu piespieda sevi novērst acis — tik ļoti viņu sāpināja šis daiļums. Bet nekas nelīdzēja. Lai kur viņš raudzītos, viscaur rādījās Dīna. Visas pēdējās sastapša­nās glabājās atmiņā līdz pēdējam sīkumam. Katru reizi meitene tērpās savādāk, un allaž likās, ka viņa vēl skais­tāka. Patiesībā Dīnai bija tikai divi ģērbi, toties prasme ar apkaklīti, krāsainu jostu vai matos iespraustu lentu dažādot savu ārieni. Patlaban viņa valkāja gaišus brun­čus ar lielu rūšu musturu un baltu blūzi ar izgriezumā iespraustu samta rozi. Robis apspieda sevī greizsirdību, tomēr kaut kas no šīm jūtām lauzās uz āru — gan pa citām sliedēm.

— Tavs Lips Tulians kā nenāk, tā nenāk, — viņš pārmeta Atamanam.

— Kāpēc mans?… Klau, Grietiņ, kā būtu ar sviest­maizi? Tās izskatās tik garšīgas, ka nevaru ilgāk no­ciesties.

Robis pasmīnēja. Ne mana cūka, ne mana druva — tipisks Atamans. Viņš pats taču bija uzstājis, ka Lipam Tulianam katrā ziņā jāpiedalās bankas akcijā. Galu galā Robis ļāva sevi pārliecināt, taču piesardzība nekad nav lieka. Tāpēc apspriedi rīkoja nevis konspiratīvajā dzī­voklī, bet šeit, Marienbādes kāpās.

Augstāk par visu Robis stādīja noteiktību, punktuali- tāti, un Lipa Tuliana kavēšanās kaitināja. Viņš pakāpās paugurā, no kurienes varēja pārredzēt ceļu uz staciju.

Šeit, Jūrmalas šaurākajā vietā, skatiens sniedzās līdz pat Lielupei, kas sudrabaini mirgoja uz zaļo pļavu fona. Pēkšņi pāri ūdeņu dzidrajai strēlei uzšāvās gaisā melns dūmu mutulis, atskanēja šņākoņa un aizsmacis svilpiens. Un, lūk, sekodams uz pēdām izbiedētajām kaijām, spraugā starp retajiem krūmiem un divstāvu brandmūri pavīdēja vilciens — nokvēpusi lokomotīve ar resnu skur­steni, kas atgādināja patvāri, vienīgais otrās klases va­gons un gara virkne sarkanu teplušku, kurā brauca vien­kārša publika.

— Nogaidīsim vēl šo vilcienu, — nosprieda Robis un, lai nezaudētu laiku, aizgāja līdz peldiestādei. Tā bija būvēta uz pāļiem, bet jūras vējš jau sen bija aizputinājis starpas, un likās, ka garā koka ēka atdusas tieši uz smil­tīm. Priekštelpā pa kreisi pārdeva atspirdzinājumus — zelteri, augļūdeni un bezalkoholisko dzērienu «Sinalko», ko pēdējā laikā tik neatlaidīgi reklamēja kāda Vācijas firma, pa labi atradās kase. Apmainījis divkapeiku ga­balu pret biļeti, Robis devās pie peldmeistara, kura sar­kanbaltais, svītrainais triko raiboja jau iztālēm.