Gunārs Cīrulis - Biedrs mauzeris

— Man, lūdzu, astoņpadsmito kabīni.

— Ceturtās durvis pa kreisi, — peldmeistars izvē­lējās saišķī sarūsējušu atslēgu.

Gaitenis bija tik šaurs, ka Robim nācās piespiesties pie sienas, lai palaistu garām peldētāju. No viņas batista aubes, kuplā, mežģinēm apdarītā kostīma, kuram biksī­tes sniedzās līdz ceļiem, pilēja ūdens, gumijas peldkur- pes atstāja uz pītā celiņa mitras pēdas.

Ieslēdzies savā kambarī, Robis pielika ausi vispirms pie vienas, tad pie otras sienas. Kaimiņos neviena. Tad pabīdīja sānis kublu ar tīru ūdeni kāju skalošanai un pārbaudīja pēc kārtas visus grīdas dēļus. Tie viegli pa­devās. Robis nelīda zem grīdas. Viņš tikai gribēja pār­liecināties, vai neviens nav uzgājis šo vienkāršo paslēp­tuvi, ko, remonta darbos strādādams, bija ierīkojis Robim pazīstams namdaris. Ja vien nekas nemisēsies, te drīz jo drīz izraks bedri, kurā ieguls maisi ar bankā iegūto ba­gātību.

Kad Robis atgriezās, Lips Tulians, šoreiz tērpies pa­visam neuzkrītoši, jau sēdēja pie galda, ja tā var saukt avīzi ar Dīnas maizītēm. Atamans bija atkorķējis pude-

Ies, taču vīnu joprojām turēja uz ledus. Bračka, beidzis gremot, ar krietnu alus malku noskaloja pēdējo kumosu un paziņoja:

— Sākam, brālīši! Reiz esmu zaļumos, gribas pie viena izbādēties, — viņš tik ēverģēllgi nosmējās, ka mugurā pakārtā mandolīna ietrinkšķējās.

— Pareizi, nav ko gaidīt, — piebalsoja Robis un griezās pie Lipa Tuliana: — Vai biji bankā?

— Šorīt pat. Par naudas aiztransportēšanu pagaidām netiek runāts. Uzskata, ka summa pārāk maza. Bet mūsu vajadzībām pilnīgi pietiks.

— Cik?

— Atkarībā no tekošiem maksājumiem, — pasacīja Lips Tulians. — Starp divi simti un četri simti tūksto­šiem.

— Vai divos maisos saies? — vaicāja Robis.

— Kā tad! Sīkas kredītzīmes mūsu bankā reti ap- • grozās.

— Tas nu būtu skaidrs, — teica Robis. — Tagad par pašu ekspropriāciju. Kādi priekšlikumi?

— Es esmu izpunktierējis, — piesacījās Bračka. — Mēs, saproties, brūkam bankā iekšā. Viens piegrūž kasierim verķi pie deguna, otrs, zin, uzlauž kasi, trešais ber maisos …

— Tā tev nav nekāda degvīna bodele, bet banka, — pārtrauca Atamans. — Kasēs paliek tikai sīknauda. Kā sakrājas kapitāls, tā nes uz leju un ieslēdz seifā . . . Robi, tev pašam laikam kas sakāms.

— Es mūsu plānu iedomājos apmēram šādi: tiksi­mies bankā īsi pirms pusdienas pārtraukuma. Nogai­dīsim, kamēr aizslēgs durvis, tad trīs no mums ieies pie pārvaldnieka, pārējie . ..

— Primā, — atkal iejaucās Bračka. — Mēs pie lo­dziņiem: «Rokas augšā!» Redzēsi, pat neiepīkstēsies!

— Viņi varbūt nepīkstēs, — iebilda Robis. — Bet ja nu kāds redz no citas telpas un saceļ trauksmi? Sapro­tiet, biedri, mēs nedrīkstam riskēt, šī nauda mums katrā ziņā jādabū. Tāpēc jāparedz viss līdz pēdējai varbūtībai.

Jo mazāk trokšņa sacelsim, jo labāk. Ieročus izvilksim tikai pēdējā mirklī, kad maisi jau būs rokā.

— Pārvaldnieku es pats ņemos apstrādāt, — Ata-

mans paziņoja. — Piķis un zēvele! Esmu gatavs sade­rēt, viņš nokritīs no krēsla, tikko iepazīsies ar maniem argumentiem.

— Un piespiedīs zem galda paslēpto zvanu, — ap­šaubīja Robis.

— Ja tur tāds ir, — nepadevās Atamans.

— To mēs nezinām, un tādēļ jārēķinās ar ļaunāko. Nē, jāmēģina pārsteigt. Tas būs tavs uzdevums, Lip Tulian. Pārvaldnieks pazīst tevi un noticēs, ka atnāci aprunāties par darbu. Kamēr jūs tērzēsiet, mēs ar Ata­manu būsim klāt un sasiesim …. Bet ir arī cita iespēja . ..

— Liekas, es zinu! — iesaucās Dīna. — Var ļoti labi iztikt bez ieročiem. Mēs taču teicām pārvaldniekam, ka atnāksim noguldīt rotas lietas. Tā arī darīsim, un viņš pats pavadīs līdz seifam.

Atamans bija gatavs iepļaukāt sevi par to, ka ne viņam pirmajam šī doma ienākusi prātā.

— Velna meitēn, tas taču lieliski! Kā es varēju aiz­mirst, ka esmu Firli kungs no Cīrihes?! — Atamans ar viņam piemītošo pārvēršanās māku jau stiepa vārdus kā ģikts mocītais komersants. — Dārglietu etviju gan vajadzēs kaut kur sadabūt, — kā allaž, taisīdamies tēlot kādu lomu, Atamans neaizmirsa rekvizītus.

— Tādu lielāku, — nodunēja Parabelluma balss. — Lai nav jāgrābstās pa kabatu. Kā ver vaļā, tā mau­zeris rokā.

— Un ja nu pārvaldnieks grib apskatīt kakla rotu, ko tad? — prātīgi apvaicājās Dīna.

— Uz galvošanu! — apstiprināja Lips Tulians.

— Man ir meistars, kas pa divām dienām uztaisīs jebkuru imitāciju, — Atamans zināja padomu. — Piķis un zēvele, tā tik būs lieliska izrāde!

Plāns pamazām iezīmējās taustāms.

— Man tomēr liekas, ka Robim sava taisnība — bez manis neiztiks … — pēc īsas apdomas sacīja Lips Tu­lians. — Pārvaldnieks gaidīs Atamanu pie seifa telpas durvīm, varbūt pat saklausīs ko aizdomīgu… būs man jāņem uz sevis. Uzsākšu valodas un aizvilkšu viņu pēc iespējas tālāk projām.

— Papildinājums pieņemts! — jautri paziņoja Ata- mans. — Tatacl uzskatīsim, ka viss izlemts? Var korķēt vīnu vaļā?

Parabellums atstūma melno katliņu pakausī:

— Es jau nekā, bet Robis?

— Ko tu visu laiku klusē, Robi? — iejautājās arī Dīna.

— Kas tur daudz ko teikt? Kas līdzīgs man pašam bija padomā. Izņemot kādu sīkumu.

— Jau iepriekš pieņemts, — vēlīgi piekrita Ata­mans.

— Iesi nevis tu, bet Grietiņa.

— Robi, tu neesi pie pilna prāta! — kliedza Ata­mans. — Atstāt viņu divatā ar apbruņotu sargu! Sie­vieti, gandrīz bērnu!

— Nudien tā nav šance priekš skuķiem, — Bračka, protams, nostājās Atamana pusē.

— Tieši tāpēc viņa nemodinās aizdomas, — Robis pārtrauca. — Un, kā jau teicu, šoreiz jāizvairās no lieka riska.

— Bet tas, ka Grietiņa riskē, briesmīgi riskē, uz to tev nospļauties. Tev jau tas viegli, tu viņu nemīli!

Robis nobālēja. Tomēr mierīgi atbildēja:

— Te neviens par jūtām nerunā! Ne par tavām, ne par viņas, ne par manām. Grietiņa to izdarīs. Un cauri!

— Ne velna, viņa to neizdarīs! Tas pa spēkam tikai man! Pasaki, ka tu neiesi!

— Es iešu! — negaidot paziņoja Dīna. — Robim ir taisnība. Ataman mīļais . ..

Viņai gribējās piebilst, ka, reiz jau Robis tic viņas spēkiem, tad arī pašai jābūt pārliecinātai. Un šajā mirklī viņa tiešām nejuta šaubas. Baidījās tikai, ka Atamans atkal iekaisīs, un tādēļ apklusa.

Bet Atamans jau bija savaldījies. Ja Dīna ar mieru, kādas viņam tiesības pretoties. Vai tad bailes pazaudēt mīļoto cilvēku nav savā ziņā egoisms? Nauda nozīmē ieročus, ieroči — uzvaru! Agrāk Atamans uzskatīja, ka visdārgākais, ko var upurēt, ir dzīvība, un allaž bija gatavs ziedot to revolūcijai. Tagad izrādījās, ka jāprot upurēt kas lielāks nekā dzīvība.. . Viņš ar vienu rā­vienu izvilka pieblīdušo, stingro korķi un aizmeta to tālu prom. Sl kustība mazliet atvieglināja. Tagad viņš bija jau spējīgs apvaicāties mierīgā balsī:

— Un kas notiks ar naudu?

Robis saklausīja piekrišanu un uzelpoja.

— Maisu no bankas iznesīšu es, — viņš paskaid­roja. — Caur sētu. Jūs kādu laiciņu aizkavēsiet bankas ierēdņus, tad, it kā nekas nebūtu noticis, atstāsiet ēku pa galvenām durvīm.

— Viens tu nedrīksti iet. Es tevi segšu, — piedā­vāja Lips Tulians.

— Es nebūšu viens. Brūveru ielā mani gaidīs Bra­šais ar drošku. Aizvedīs līdz vienai vietai, kur to mantu noslēpsim līdz septembra sākumam.