Gunārs Cīrulis - Biedrs mauzeris

Puisis pakratīja pastiepto roku.

— Es franču valodu neprotu, — viņš vāciski pa­ziņoja.

— Lūdzu, lūdzu, es vāciski runāju tikpat labi. Drīz vien runāšu ari krieviski. No Rēgusa jau iemācījos lamā­ties … Jā, jūs taču nezināt pašu jaunāko, kungi! Iekļuvu slepenpolicijā! Iedomājieties, mani pratināja! Un kā vēl! Rēguss piesolīja izsist no mana deguna pieckapeiku ga­balu. Viņš nezina, ka Parīzē tas nocenots par miljonu … Pie viena atnesu jums ziņas no Zibeņa kunga.

— Dodiet šurp! — un Atamans gandrīz vai izrāva viņam no rokas lapiņas.

Atamans aizkustināts izlasīja vēstuli. Ir tomēr pasaulē īsti cilvēki, — viņš teica sev, — pats tikko esi pie dzīvī­bas, bet rūpējies par to, lai mēs velti neriskētu. Ek, ka vajadzētu tevi atbrīvot! Par vienu tu vari būt mierīgs — taviem mocītājiem mēs atmaksāsim!

Sabāzuši revolverus kabatās, kaujinieki grasījās aiz­iet. Atamans satvēra žurnālista roku:

— Uz redzēšanos, Šampion! Un paldies!

— Nu ko jūs, Rusenieka kungs. Par tādu nieku kā šie mauzeri nav ko tencināt… Es ar prieku darītu jūsu labā daudz vairāk. Ja jums būtu kāds uzdevums, lūdzu! Esmu allaž jūsu rīcībā.

— Ticu, Šampion. Varbūt citreiz. Pašlaik vienīgais, ar ko varat mums palīdzēt, — sniedziet pasaulei pareizu ainu par notikumiem. Aiziet! — viņš griezās pie Tuliana.

— Pagaidiet, pagaidiet! Tik viegli jūs netiksiet cauri. Kur tad paliek solītā informācija? — Šampions atkal pārvērtās žurnālistā. — Mana avīze iznāk sešas reizes nedēļā, un mūsu galvenais redaktors ir īsts krokodils. Ja ik dienas nepabarošu viņu ar tik un tik rindām, viņš aprīs mani pašu.

— Bumbas nevaru jums solīt, — Atamans pasmīnēja. — Bet tuvākajā laikā notiks kas tāds, par ko redakcija jums, domājams, samaksās dubultu honorāru.

Palicis viens, Šampions, apmierināts ar sevi un visu pasauli, ņēmās staigāt pa istabu. Beidzot piegāja pie loga. Pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija slepenpolicijas priekšnieks Rēguss, kas vēra pretējā nama durvis. Drīz pēc tam kādā trešā stāva logā iedegās gaisma, kuru tūdaļ aizklāja nolaisti aizkari. Šampions sastinga. Viņš nekā noteikta nezināja, bet ar žurnālista instinktu nojauta, ka šie aizkari glabā kādu noslēpumu.

— Sveiks, brālīši, — atskanēja ēverģēlīga, puiciska balss.

Ari pats Koja Dvinskojs ar savu brūno matu cekulu, uzrauto degunu un izaicinoši jautrajām acīm atgādināja kauslīgu gailēnu. Šo iespaidu vēl pastiprināja platā, raibā kaklasaite un kurpes ar smailiem purniem, kādi atbilda Maskavas forštates priekšstatam par pēdējo modes klie­dzienu. Bija grūti iedomāties, ka šis septiņpadsmitgadī- gais pusaudzis ir tas pats Bračka, kuru Atamans kā trā­pīgu šāvēju nostāda sev līdzās.

Ieraudzījis svešu sievieti, Bračka apmulsa. Viņš lāgā nezināja, kā uzvesties, bet tad sadūšojās — lai jau iet! — un ņēmās stāstīt:

— Nāku, saproties, šurpu, redzu, mūsējie kaujas ar zaldātiem. Es, aiziet, palīgā, bet pats, zin, laimīgs ne­biju, — uz desmit šāvējiem viens verķis. Nācās glābties Interimtejāterī. Un, vai zin, pēkšņi manu, ka esmu ielenkts. Kā zālē parādās gaisma, tā katrā pusē vairāki apbruņoti subjekti. Maitas — pārģērbušies privātdrēbēs, nekādi nevarēju pazīt. Šie kliedz: «Ruki verrh!» Es, vai zin, tūlīt lecu uz skatuves augšā un rauju pistoli ārā. Vienam, saproties, izdevās no sāniem saķert mana mau­zera stobru — es griežu stobru pret viņu, viņš griež pret mani, kamēr piesteidzās viņam palīgā vesels bars. Es taisos vazot vaļā, bet šai mirklī kāds sumpurnis pasit stobru drusku sānis un lode, saproties, iziet man caur kreiso roku. Es, zin, domāju, nu vairs nav labi. Tad pa­laimējās izrauties. Uz Puškina bulvāra vesels lērums ļaužu, izceļas tāda panika, ka es pats gandrīz pārbijos. Nu, un es, saproties, paklusām — šmauks — zem alus brūža ratiem. Guļu un dzirdu, — kāds špiks taisnojas: «Ko tu padarīsi? Laimīgs cilvēks, zem laimīgas zvaigznes dzimis. Uz viņu izšauts vairāk nekā divi simti patronu.» Lej, kā jau parasti — uguņošana bija lepnāka nekā

tejāterī, bet vairāk par simtu noteikti nebija, — un Bračka sāka smieties.

Viņš gaidīja, ka Robis piebalsos, bet tas klusēja.

— Nu, ko tu saki par šo joku? — neatlaidās Bračka, kuram meitenes klātbūtnē ļoti gribējās saņemt uzslavu.

— Tikai vienu, — Robis atbildēja. — Lai tā būtu pēdējā reize, kad tu rīkojies kā tāds mazs Atamaniņš!

— Nu, vai zin, brālīši…

— Vai tad Federatīvā komitejā neteica, ka tev tagad būs īpašs uzdevums? Tev nebija nekādas tiesības iejaukties.

— Robert, vai tev ir sirds?! — tikai tagad atguvās Dīna, uz kuru Bračkas vēstījums un jo vairāk bezbēdī­gais tonis bija atstājis satriecošu iespaidu. Varēja likties, ka Bračka pat mazliet uzjautrinās par saviem piedzīvo­jumiem. Taču Dīna, pati izgājusi uguns kristībām cauri, apzinājās, ka bez šāda humora kaujiniekiem nebūtu pa spēkam izturēt grūto ikdienu un saglabāt možumu vis­traģiskākajos brīžos. — Vai te ir ar ko pārsiet?

— Štrunts, tikai tāda skramba, — Bračka atgaiņājās. — Vai zin, labāk aizlāpi man lodes caurumu. Veselu kapitālu ieguldīju, saproties, kopš strādāju Kuzņecovkā, katru mēnesi atrāvu no lones.

Tomēr viņš labprāt ļāva Dīnai sevi pārsiet.

— Vai sāp? — meitene apvaicājās, redzēdama, ka viņš tā jocīgi bola acis.

— Nē, mersī… — šo izteicienu Bračka bija aizgu- vies no Atamana, kuru visādi uzskatīja par atdarināša­nas cienīgu. — Biedrene …

-— Grietiņa.

— Bračka ir mans vārds. Varbūt gadījies dzirdēt?

— Protams, protams, — Dīna pasmaidīja. — Tu taču esi tas, kuram pietiek sacīt «knaukš», un dragūni tūdaļ kūleņo zemē no zirgiem. Dzirdēju par tevi jau Lježā…

— Vo, velns! — nopriecājās Bračka. -— Es, sapro­ties, kļūstu slavens. Starptautiskā mērogā!

— Man Atamans stāstīja. Par kaujinieku gaitām man vēl bija pavisam maza saprašana.

— O, tur nekādu lielu saprašanu arī nevajag. Ka tik būtu dūša un droša roka!

— Tā tu tikai domā, — Robis teica. — Ir brīži, kad

ar tavu drošo roku var savārīt tādu putru… Galvenais ir apziņa.

— Vai tad es tas neapzinīgais? Iedod kādu īstu šanci, tad redzēsi. Šoreiz taču būs kaut kas pamatīgs, vai ne? — aiz tādiem vieglskanīgiem vārdiem slēpās Bračkas nesav­tīgā degsme darīt pēc iespējas vairāk revolūcijas labā. Viņš vēl bija tajos gados, kad cilvēks kautrējas runāt par savām jūtām, gluži tāpat kā īsts mīlētājs vairās skaļu vārdu.

— Atnāks Atamans un Parabellums, aprunāsimies,— Robis īsi atbildēja, tā arī neapmierinājis Bračkas ziņkāri.

Līze ienesa pusdienas. Bračka tūdaļ sēdās klāt, iebāza mutē lielu gaļas gabalu un saviebās:

— Brālīši, es taču neesmu mežonis! Vai zin, tu gan varēji kārtīgi uzcept.

— Jūs, zēni, esat pārāk izlutināti, — aizstāvējās saimniece. — Tev negaršo, bet Atamans tieši tādu pa­sūtīja — pusjēlu ar asinīm.

— Ak Atamans?! — Bračka nokoda vēl vienu ku­mosu. — Nu, vai zin, patiešām garšo … Brālīši, te jau viņš ir klāt! — un puisis pielēca kājās, lai apsveiktu ienācēju, bet tūdaļ pārsteigumā rāvās atpakaļ.

Tas nebija Atamans. Durvīs stāvēja Maksis Tērauds. Viss viņā likās smags. Sirms uzaču biezoknis virs apa­ļām, pelēkām pūces acīm. Pelēki vaigi, masīvs zods. īss, resns kakls, plati, stūraini pleci. Varenais, mazliet uz priekšu saliektais augums atgādināja lāci, kas gatavs mesties virsū pretiniekam. Stulmeņi pazuda melnās vad­malas biksēs, pār kurām plati nokarājās līdz augšai aiz­pogāti svārki no tādas pašas drānas, piešķirdami to val­kātājam garīdznieka izskatu. Šo iespaidu parasti vēl pa­stiprināja melnais katliņš uz lielās, gludi skūtās galvas. Tagad Tērauds to turēja rokās, aizsegdams kādu priekš­metu.