Gunārs Cīrulis - Biedrs mauzeris

— Neatliek nekas cits kā vākt ziedojumus, — Dīna teica.

— Neiespējami.

— Kāpēc ne? Tauta grib cīnīties un labprāt atdos pēdējo grasi!

— Pēdējo, — rūgti pasmīnēja Robis. — Kur tu ņemsi, kad no tām četrdesmit kapeikām dienā pat neiz­nāk, ko katru vakaru dedzināt petroleju… Bet cik mums vajag?

— Pāri par divsimt tūkstošiem mūsu naudā.

— Vienu ceļu es zinātu … — Robis ieminējās.

— Es arī, — piebalsoja Dīna. — Griezīsimies pie Krievijas Sociāldemokrātiskās partijas. Mūsu cīņa taču ir kopēja.

— Viņiem tāpat grūti, — Robis iebilda. — Lai ap­bruņotu visus kaujiniekus, viņiem jāķeras pie ekspro­priācijām. Pieņemsim pat, ka viņi varētu mums izpa­līdzēt, bet kad? Neaizmirsīsim, ka mūsu rīcībā tikai da­žas dienas — viena nokavēta, un viss pagalam.

— Bet citi sēž uz naudas maisiem, — Atamanā virda taisnīgas dusmas. — Tie tūkstoši, pie kuriem līp strādnieku sviedri, tie soda tūkstoši, uz kuriem vēl redz zemnieku asinis no pātagu cirtieniem, tā taču mūsu nauda!

— Pareizi, izeja ir, — Robis strauji piecēlās. — Es tagad eju uz Federatīvo komiteju. Ieroči būs!

Brāļu Kuzņecovu fabrikas stikla pūtēju cehā visi logi stāvēja vaļā. Bet ārā bija augusts, un gaisā, kas it kā bija uzsūcis sevī pilsētas saspringto atmosfēru, juta tuva pērkona svelmi. Neviena vēsma nemazināja cehā valdošo ellišķīgo tveici. Sastājušies pulciņos, līdz jostai kailie strādnieki, netīrām lupatām slaucīdami aumaļām plūstošos sviedrus, pārrunāja dienas jaunumus.

— Ej, vecais, met mieru! Par direktoru tik un tā neuzdienēsi.

Vecais iemeta liesmās līdz pusei izpūsto karafi un atlēca no krāsns. Kāds biedrs tūdaļ uzgāza viņam uz noliektās galvas ūdeni. Smagi elsodams un sprauslā­dams, vecais strādnieks nopurināja lāses, tad īgni teica:

— Nemaz nevelk. Vajadzētu pasaukt meistaru.

Bet tas jau bija klāt. Pārlaida skatienu mierīgi tēr­zējošajiem vīriem, un meistara pierē pamazām uztūka dzīslas.

— Kas te notiek? Tūlīt pie darba! Vai gribat, lai izsaucu zaldātus? Viņi jums parādīs streikot!

— Zin, nav vēl teikts, kurš kuram parādīs, — atska­nēja izaicinoša balss, kura, likās, piederēja zēnam.

— Kā tu runā?! Vecāki laikam par maz pēruši, ko?! — uzbrēca meistars.

— Ar pērienu tā uzmanīgāk, saproties, — un Kola Dvinskojs paspēra soli uz priekšu.

Arī citi bija panākuši tuvāk, un tagad meistaru ieslēdza ciešs strādnieku loks. Vecais stikla pūtējs mie­rinoši sacīja:

— Mēs nemaz nestreikojam, meistara kungs. Velk- mes nav, laikam gaisa trūba aizsērējusi.

— Ko tad jūs stāvat, dienderi! Iztīriet, un tā fiksāki?

Daži paskatījās uz augšu, kur zem pašiem griestiem

resnajā caurulē bija ielaists aizbīdnis, citi — uz tuvumā pieslietajām kāpnēm.

— Ilgi vēl būs jāgaida, ko?!

Atkal tas bija pats jauriakais no strādniekiem, kas izteica kopējo noskaņu:

— Rāpies pats! Mums, zin, par to neviens nemaksā.

Vēl pirms gada meistars būtu laidis darbā dūres, lai

panāktu savu, bet šodien strādnieki nepaliktu atbildi parādā. Vai maz meistaru citās fabrikās dabūjuši pavi­zināties ar ķerru? Atlika vienīgi ar labu. Gribēdams no- kaunināt strādniekus, meistars pats atstiepa smagās kāpnes. Brīdi viņš nogaidīja — neviens nepakustējās. Tad meistars pārlaida draudīgu skatienu aplim, it kā iegaumējot katru seju, un, sakniebis lūpas, lēnām sāka kāpt augšup.

— Brālīši, tūlīt būs kumēdiņi, — Kola pačukstēja kaimiņiem un ēverģēlīgi pasmaidīja.

Tiešām, tikko meistars pavilka aizbīdni, no caurules izkrita balta paciņa un, lidojumā izirdama, pārklāja visu cehu ar lapiņām.

— «Revolūcija mūsu zemē gūst arvien plašāku at­balsi!» — kāds skaļi lasīja priekšā.

— Es jums parādīšu revolūciju! — meistars ieklie­dzās niknuma nosmacētā balsī un gandrīz nokūleņoja lejā. — Es jūs likšu arestēt, visus, visus!

-— Bet, meistara kungs, jūs taču pats izmētājat šīs skrejlapas!

Kola tikai smīnēja.

Viņš smaidīja arī vēl tad, kad, nenogaidījis tram­vaja apstāšanos, izlēca Maskavas un Romanovu ielas stūrī. Tam nevajadzēja sevišķas izveicības, jo vagons pat pilnā gaitā kustējās ne ātrāk par skrejošu cilvēku. Tomēr šoreiz gandrīz izgāja plāni, jo kāja paslīdēja uz gluda stikla.

Ielu visnotaļ klāja pudeļu drumstalas un sadauzītas logu rūtis. Šis skats bija pierasts—gandrīz katru dienu šturmēja un izdemolēja valsts degvīna pārdotavas, ku­ras izsūca no darbaļaudīm pēdējos spēkus, pēdējās kapeikas. Gadījās, protams, ka dažs vājgribis, nespē­dams pretoties kārdinājumam, iebāza pusstopu kabatā, bet vai viņam, ja tika pieķerts! Uzbrukumus monopol- bodēm veica arī partijas uzdevumā. Degvīnu izlēja ren­stelēs, kasē atrasto naudu saskaitīja, ekspropriēja un atstāja kvīti. Lai novērstu ļaunprātības, kvītis pēc tam publicēja nelegālajā «Cīņā».

Taču šoreiz nekur nemanīja sarkani un zaļi svītroto izkārtni ar uzrakstu «Valsts monopols». Gan koloniāl- preču tirgotavas dēļu pārkrustotais skatlogs, kurā Visocka tējas reklāmas zilonis skumji noraudzījās uz vientuļu siļķu mucu, gan ložu pēdas šujmašīnu veikala durvīs, gan ūsainie gorodovoji, kas patrulēja gar na­miem, liecināja, ka te risinājusies viena no neskaitā­mām ielu kaujām, kādās Kola ne vienu reizi vien bija piedalījies.

Visapkārt mētājās patronu čaulas, no bruģa izlauzti akmeņi un saliektas izkārtnes — «Koloniālpreces», «Šujmašīnas SINGER», «Turku konditoreja». Kola atce­rējās, kā savā laikā ar kaimiņu puikām naktī bija pār­mainījis izkārtnes. Rīta pusē viņi nevainīgām sejas iz­teiksmēm pastaigājās pa Maskavas ielu un nevarēja beigt priecāties par saviem nedarbiem. Neizsakāmi ko­misks izskatījās traktiera īpašnieks, ieraudzījis virs sa­vas restaurācijas šūpojamies skārda zārku. Vēl lielāku jautrību sacēla vieglprātīga zelta korsete, kas greznoja iekšējās misiones bībeļu izplatīšanas punktu… Tagad viņš būtu kaunējies par tādiem bērnišķīgiem stiķiem, jo uzskatīja sevi par pieaugušu vīrieti. Patiešām, trauk­smainais revolūcijas laiks ātri briedināja prātus. Arī viņa priekšstatus par dzīvi īsā laikā bija grozījis darbs Kuzņecovkā un it īpaši piedalīšanās pagrīdes kustībā, kur Kolu pazina ar iesauku «Bračka». Tikai ārēji — gan apģērba ziņā, gan ar savu runas veidu — viņš vēl at­gādināja agrāko ēverģēli.

Pārnācis mājās, viņš nomazgājās no galvas līdz kā­jām, apmainīja koka tupeles pret savām vienīgajām kurpēm, kuras taupīja ielai. Ieraudzījusi dēlu svētdie­nas uzvalkā, kuram viņš veselu gadu bija krājis naudu, māte jautāja:

— Ko tu tā uzcirties? Uz balli taisies, vai?

Spoguļa priekšā sasiedams spilgto kaklasaiti, Bračka

īsi atcirta:

— Izsauc! Ja dažas dienas nerādīšos mājās, neuz­traucies. Būšot kāds speciāls uzdevums, saproties.

Garām ejot, viņš noskūpstīja māti, iebāza kabatā mauzeri un steidza projām. Uz sliekšņa kaut ko atce­rējās:

— Ek, kur skāde, nepaspēju visas izdalīt. Zin, mute- rīt, ja atnāk kāds no mūsējiem, iedod. Skrejlapas ir ve­cajā vietā zem grīdas.

Ganību dambis saulgozī gulēja tukšs un kluss, gluži kā pirms divdesmit gadiem, kad apkaimes iedzīvotāju govis un kazas vēl plūca zāli ceļmalas pļavās. Preču stacija streikoja.