Gunārs Cīrulis - Biedrs mauzeris

Tikai iepretī kūpēja Volfšmita dūmenis, un pāri ielai atplūstošā rauga smaka tā savādi kutināja pavē­deri vīriem, kas soļoja gar cieši aizbultētajiem vārtiem. Lai gan visi rajona strādnieki bija devuši savu artavu streika kasē, kas palīdzēja turēties jau otro nedēļu, to­mēr josta bija jāsavelk ciešāk. Ikviens zināja — labāk šodien pabadoties, bet izcīnīt iespēju rīt un arī parīt kārtīgi paēst. Rīgas ģildes tirgotāji gan bija citās do­mās, un tādēļ simtiem vagonu palika neiekrauti, bet noliktavās joprojām gulēja sviests un olas par pasa­kainu summu. Grūti rīt siekalas, kad blakām tāda manta, tomēr daža laba ģimenes tēva mudinājums uz­lauzt spīķerus tika noraidīts kā organizētas strādnieku kustības necienīgs.

Bija drošs, ka tirgotāji neļaus aiziet bojā eksporta precēm vairāku miljonu vērtībā un izsauks streiklau­žus. Tāpēc dienu un nakti gar sētu patrulēja krāvēji — cits ar medību bisi, cits ar rungu, cits, paļaudamies uz savām darbā rūdītajām rokām. Klīda baumas, ka biržas komiteja iekraušanai pieprasījusi no gubernatora zal­dātus.

— Kā tu domā, Maksi, vai nāks?

— Nezinu. Lai tik pamēģina, — un Maksis Tērauds piedraudēja neredzamajam ienaidniekam ar savu smago kalēja dūri.

Pēc brīža aizelsusies atskrēja meitenīte:

— Zaldāti! Viņi bez šautenēm, nāk šurpu.

— Sagaidījām! — drūmi izgrūda kāds. — Vai tālu?

— Aiz stūra. Dzirdat soļus! . .. Vai skriet pēc palī­dzības?

— Mūsējos vairs nepaspēsi sabungot. Aizcilpo pie volfšmitiešiem. Kas apbruņots, lai steidzas šurp!

Tikko viņa pazuda pretējos vārtos, zaldāti bija klāt.

— Stāt! — nokomandēja oficieris, tad griezās pie krāvējiem, kuri ar saviem ķermeņiem aizbarikādēja vārtus: — Pašķirt ceļu!

— Kas jums te pazudis?

— Nav jūsu darīšana!

— Mēs zinām, gribat iekraut vagonus. Bet es jūs brīdinu, oficiera kungs, ne jau par velti mēs te stāvam.

— Nu, to mēs vēl redzēsim, — un praporščiks uz­sauca zaldātiem: — Uz priekšu, atvērt vārtus!

Zaldāti pamīņājās uz vietas.

— Kā jums nav kauna! Mandžūrijas varoņi, bet ne­varat tikt galā ar saujiņu dumpinieku!…

Taču zaldāti, redzēdami streikotāju blīvo mūri un salumsušās sejas, kas bija pilnas apņēmības nosargāt vārtus, svārstījās.

Šo noskaņu vajadzēja izmantot.

— Biedri! — Maksis griezās pie zaldātiem. — Jūs esat tādi paši darba cilvēki. Kāpēc gribat mums atņemt maizes kumosu? Mēs visi strebjam vienādu putru. Kurš gan negrib, lai tā nebūtu tik liesa?!

— Žaunas ciet! — uzbrēca praporščiks.

— Lai runā! — no kolonas aizmugures atskanēja kāda balss.

Redzēdams, ka ar labu te nekas nav panākams, ofi­cieris aizsteidzās pēc pastiprinājuma. Neskatoties uz zal­dātu miermīlīgo noskaņojumu, bija skaidrs, ka kauja neizbēgama. Un tieši tai mirklī, kad Maksis Tērauds izkārtoja palīgspēkus no Volfšmita, viņš saņēma ziņu nekavējoties doties uz Federatīvo komiteju.

Atamana dzīvē naudai nekad nebija lielas nozīmes. Ja bija, viņš to tērēja bez liekām galvas sāpēm, ja ne­bija, kaut kā iztika tāpat. Bet šodien, kā par spīti, domas neatlaidīgi ap to vien riņķoja. Ir tikai viens ceļš līdz divdesmitajam septembrim tikt pie naudas, un viņš ar visu sirdi cerēja, ka Federatīvā komiteja piekritīs.

Kad Robis ienāca komūnā, Atamans jau pēc drauga sejas izteiksmes noprata, ka jautājums izšķirts.

— Tātad nolemts?

— Jā, biedri nāca pie atziņas, ka citas izejas nav, — teica Robis. — Tagad viss atkarājas no mums.

Atamana acis iegailējās:

— Aiziet, Robi! Ja tu zinātu, cik man bija grūti Lježā sēdēt bez īsta darba. Tikai žēl, ka šoreiz būs jāiz­tiek bez Zibeņa.

Robis novērsās. Bija sāpīgi atcerēties Zibeni, bet viņš tūdaļ ar varu atgaiņāja šo jūtu uzplūdumu. Šobrīd nekas nedrīkstēja novirzīt no kaujas uzdevuma.

— Izraudzīta īpaša trieciengrupa, — viņš lietišķi pa­skaidroja. — Tajā ietilpst vēl Bračka …

Atamans strauji palocīja galvu:

— Tas ir malacis, puisis manā gaumē! Šauj uz goda! Un vēl?

— Parabellums. Tu viņu nepazīsti. Dzelzs cilvēks.. Reiz viņam tika uzdots pa tumšo ar kuģi atvest revolve­rus. Pēdējā brīdi nomainīja kapteini, savu cilvēku. Iedo­mājies, vētra, Parabellumu moka jūras slimība, bet šis viens pats piespiež kapteini mainīt kursu un izlaist viņu ar visiem ieročiem krastā.

— Kad sākam rīkoties?

— To drīz noskaidrosim… Tu varētu mani kādu gabalu pavadīt. Jāsatiekas ar Lipu Tulianu. Viņš pazīst Rīgas bankas. Biedri no «Atriebēju» pulciņa gan labi atsaucas, bet kas var zināt, vai viņš pietiekami manīgs… Turies no manis trīsdesmit soļu attālumā. Pārbaudi, vai viņam nevelkas līdzi aste. Un pie viena pavēro, vai arī mums neseko.

— Mums? — Atamans neticīgi uzlūkoja draugu. — Kur tu staigā, tur pat atmiņa pāri nepaliek! Un es arī neesmu šodien piedzimis.

Atvēris durvīs spraugu un pārliecinājies, ka ārā ne­viena nav, Robis izslīdēja kāpņu telpā.

Marijas iela sagaidīja viņus tramvaja zvaniem, pa­kavu klaudzieniem un dzērāju auriem. Atamanam nācās krietni papūlēties, lai nepalielinātu attālumu starp Robi un sevi. Traks cilvēks, — nodomāja viņš, — neiet, bet skrien. Un ne tikai pa ielu, bet arī pa dzīvi. No kaujas līdz kaujai, no uzdevuma līdz uzdevumam, bez atelpas, bez rimas. Ne viņam laiks palasīt labu dzeju, ne pasēdēt pie glāzes vīna, ne satikties ar meiteni. Nudien Robim pa īstam piestāvētu tāds Gorkija krekls, kādu valkā šis puisis, kas nupat iznāk no Mazās Ņevas ielas.

Nākamajā mirklī Atamans pazina krekla īpašnieku — tas pats, kuru viņš bija izpestījis no gorodovoju nagiem, kuram licis lēkt no ormaņa ratiem. Interesanti, ko gan puisis tai mirklī izjutis, droši vien skaitījis pēdējos pātarus.

Labu gabalu viņi soļoja vienā un tai pašā virzienā. Tad puisis tuvojās Robim, kas, it kā tramvaju gaidī­dams, stāvēja pieturā. Atamanam kļuva skaidrs, ka ne­jaušība ļāvusi viņam pastrādāt itin svarīgu darbu, izglābt vajadzīgu cilvēku. Nu varēja izspēlēt arī nelielu joku. Kad biedri apsēdās kādā nostākā parka stūrī, viņš klu­sītiņām piezagās un sagrāba jaunekli aiz rokas:

— Nu tu man vairs neizbēgsi! Pudele vīna būs jāliek galdā.

Puisis mēģināja izrauties:

— Es jūs nepazīstu.

— Un žandarmērijas apakšpalkavnieku neatceries? — pasmīnēja Atamans. — Kad tu pa galvu pa kaklu laidies ārā no droškas, es vai pārsprāgu no smiekliem.

Beidzot puisis noģida, ar ko viņam darīšana:

— Tev bija viegli smieties. Bet es krietni pārbijos. Sevišķi, kad tu vilki ārā revolveri.

— Nekas cits neatlika — dragūni mācās virsū, or­manis arī kļuva aizdomīgs, tu turies pretī kā āzis, kuru ved uz slaktēšanu … Ko es citu varēju darīt?

Puisis satvēra Atamana roku:

— Lai vai kā, no desmit gadiem katorgas tu esi mani izglābis. Biju nodomājis bēgt pie pirmās izdevības. Vārdu sakot, paldies, biedri…

— Atamans.

— Lips Tulians, — puisis stādīja sevi priekšā.

— Klau, draudziņ, — jau nopietni teica Atamans, — ja tu negribi, lai tevi ķer uz katra stūra, novelc šo

kreklu. Pietiek mums ar vienu Gorkiju, otru «Dziesmu par vētrasputnu» tu šā vai tā nesarakstīsi.

— Par ko īsti tu iekriti? — ierunājās Robis, kas visu laiku bija, klusu ciešot, vērojis puisi.

— Vērmaņparkā. Gribēja piešūt bumbu mešanu. Pa­tiesībā es biju nozīmēts kā otrais runātājs.