Gunārs Cīrulis - Biedrs mauzeris

— Ak tad tādēļ tu uzvilki mugurā šo dekorāciju, — pasmīnēja Atamans.

— Lai jau paliek! — Robis apsauca. — Labāk pa­stāsti, kā ar tām bankām. Uzzināji, vai?

— Viegli tas gan nebija. Pilsētas krājkasē ir pavisam bēdīgi — sīkie noguldītāji izņem pēdējās kapeikas, bai­dās no revolūcijas. Ziemeļu banka …

— Privātās atkrīt, — Robis viņu pārtrauca.

— Valsts bankā ir vairāki miljoni. Bet viņi rīt vai parīt pārvedīs savus fondus ar kuģi uz Pēterburgu. Var­būt Krievu banka tirdzniecībai ar ārzemēm? Vakar tur bija pāri par trīssimt tūkstošiem skaidrā.

— Likteņa mājiens! — sauca Atamans. — Mums tā nauda tieši vajadzīga, lai tirgotos ar ārzemēm.

— Man arī liekas, ka šī banka ir vispiemērotākā, — sacīja Lips Tulians. — Esmu tur kādreiz strādājis, labi pazīstu telpu izkārtojumu un kārtību.

— Tad jau brīnišķīgi! — Atamana sajūsmai nebija robežu. — Skaidrs, ka tev jāpiedalās.

Robis klusēja.

— Tur nav ko domāt, Robi, — iekaisa Atamans. Kur tu vēl atradīsi tādu cilvēku?! Šaut proti, Lip Tulian?… Naudu skaitīt proti?… Ne cilvēks, bet zelta bedre!

— Par ko tu strādāji? — vaicāja Robis.

— Par ekspeditoru. Alga jau nebija slikta, bet mūsu kustībai laika nemaz neatlika.

— Kā tur iekārtotas bruņu velves? — Robis turpi­nāja izjautāt Lipu Tulianu.

— Ko nezinu, to nevaru pateikt. Šogad naudas ka­meru pārbūvēja.

—*

— Pagaidām viss, — noteica Robis. — Ja ievajadzē- sies, es tevi sameklēšu. Tikai pielūko tikmēr neiekristi — viņš ar smaidu piebilda.

Atamans paskatījās pulkstenī:

— Pavisam aizmirsu… Robi, vai tagad tu esi brīvs? Robis noraidoši pakratīja galvu.

— Ko lai dara, viens neaizstiepšu. Zini ko, Lip Tu- 3ian, nāc man līdzi.

Pēc vairākām stundām, kuras Šampions bija pavadī­jis slepenpolicijā, Kaļķu iela viņam likās dzīvības pilna, gandrīz kā Elizejas lauku bulvāris Parīzē. Šajā Rīgas tirdzniecības artērijā maz ko samanīja no pārmaiņām, kas bija apņēmušas visu zemi. No Oto Švarca kafejnīcas atvērtajiem logiem plūda sentimentāla muziķa. Arī te spēlēja valsi «Mandžūrijas kalnos», bet neviens 110 ap­meklētājiem nedomāja par kaujas laukos kritušajiem. Tos nepieminēja arī labi ģērbtie cilvēki, kas viļņoja pa visu ielas platumu, reizēm pašķirdamies, lai palaistu ga­rām greznu karieti. Vitrīnas, neapmierinādamās ar par- teru, bija uzkāpušas arī otrajos stāvos; izkārtnes līdz pat ģēvelēm vēstīja, ka arī pašā augšā atrodas veikali. Taču tikai juvelieri nesūdzējās par pircēju trūkumu — projām bēgot, zeltu un dārglietas vieglāk paņemt līdzi. Citi tir­goņi stāvēja durvīs un greizsirdīgiem skatieniem vēroja savus konkurentus.

Šampions šodien pat necentās iegaumēt detaļas, kuras tik labi iederētos kādā no nākamajiem rakstiem, — tik ļoti viņš steidzās uz viesnīcu pie dzeltenā čemodāna, kura dubultajā dibenā bija noglabāti no Beļģijas atvestie revolveri.

«London City» patumšais vestibils smaržoja pēc vī­tušām ziedlapām. Rožu aromāts cēlās no vaskotā lino­leja, vītuma smaka — no putekļainajiem, sarkanajiem paklājiem. Apjautājies, vai viņu nav meklējuši, Šampions uzkāpa trešajā stāvā. Ieraudzījis dzelteno čemodānu, kas bija sagādājis tik daudz raižu, viņš nevarēja nociesties, neapsēdies uz tā. Ir gan iekritusi piedzīvojumiem bagāta dieniņa!

Līdzīgi dzīvajām ēnām, kas ņirbēja uz Parīzes bio- skopu ekrāniem, notikumi nemitīgā plūdumā aizslīdēja gar acīm — sākot ar mierīgo, mazliet provinciālo ainavu, kas bija pavērusies, no stacijas iznākot, beidzot ar neiz­dzēšamiem iespaidiem slepenpolicijā. Tagad, kad kores­pondence — viena no visspilgtākajām un visasākajām visā mūžā — nosūtīta, viņš varēja sev atļaut būt vien­kārši cilvēks, vairs nekontrolēt savas domas un izjūtas. Un kā tādam nācās atzīt, ka šodien pieredzētais viņu pagalam satriecis. Gatavodamies braucienam uz Krieviju, Šampions nekā nebija atstājis novārtā — izstudējis tul­kojumā pieejamo literatūru, iepazinies ar visiem ievēro­jamajiem krievu revolucionāriem no Kropotkina līdz Ļeņinam, nebija palaidis garām nevienu avīžu rakstu, pat ievingrinājies smēķēt cigaretes ar neierastajām kar­tona iemutēm. Likās, nekas nespēs pārsteigt, bet jau pirmā diena Krievijā pierādīja, cik tālu viņa priekšstati atradušies no īstenības. Personīgi viņš gan bija viegli ticis cauri — līdzīgi Dantem «Dievišķīgajā komēdijā», nokāpis ellē un sveiks un vesels atkal izkļuvis ārā. Bet vai drīkstēja aizmirst tos, kas palika Rēgusa sadistiskajā patvaļā?! Tos, kas smok cietumos?! Tos, kuru asinīm slacīta zeme pie «Uniona» un Vērmanes parkā?!

Pamazām satumsa. Jo tumšākas metās ēnas viesnīcas istabā, jo spilgtāk logā atstarojās Kaļķu iela vitrīnu ugu­ņotajā rotā. Šampions atcerējās Kolumbijas galvaspilsētu Bogotu sacelšanās laikā — dzīve apstājusies, veikali slēgti, ielās patrulē līdz zobiem apbruņoti cilvēki. Bet pēc dažām dienām negaiss pāri, apvērsums izdarīts, tau­tai uz kakla uzsēdies jauns diktators, un viss atkal rit normālās sliedēs. Šeit, kur koncerta atskaņojumu pēkšņi nomaina šāvieni un bumbu sprādzieni, kur mierīga iela minūtes laikā var pārvērsties asiņainā kaujas laukā, revolūcija dziļām saknēm ieaugusi ikdienā.

Starp neskaitāmiem iespaidiem, kurus Šampions šo­dien guvis, visstiprāko uz viņu bija atstājuši cilvēki. Šampions atcerējās kādreiz lasīto Tolstoja izteicienu, ka, tikko cilvēks pārvar sīkās rūpes par sevi, tā spēki kļūst neizmērojami. Lūk, avots, kur kaujinieki smeļ savu gan­drīz pārdabisko drosmi un iznesību. Pietika atcerēties Rusenieku, Dāvi Pūrmali, viņa māsu Dīnu vai Zibeni, ar kuru nule bija iepazinies tik ārkārtējos apstākļos, — šie cilvēki necienīja skaļas revolucionāras frāzes, ar kādām franču radikāļi mīlēja mētāties pa labi un pa kreisi. Viņi, klusu ciešot, darīja savu darbu, neprasīdami sev ne slavas, ne atalgojuma.

Šeit viņš gūs vielu ne tikai saistošām koresponden­cēm, bet arī veselai grāmatai. Prātā jau tēlojās nosau­kums «Es redzēju revolūciju». Jā, diemžēl viņš ir tikai tās aculiecinieks, nevis dalībnieks. Bet vai bulu kāda liela jēga apmainīt aso spalvu pret pistoli, ar kuru pat lāgā apieties neprot? Propagandisti tāpat nepieciešami. Bez tam viņš arī citādā veidā cerēja noderēt saviem draugiem. Kā žurnālists varēs iegūt vienu otru vērtīgu ziņu, un kuram tad varas vīram ienāks prātā, ka revolu­cionārus informējis viņš, Zoržs Šampions, ko šie tuvre­dzīgie žandarmi uzskata par dulburīgu sensāciju med­nieku? …

Pie durvīm pieklauvēja.

— Mans dievs, Rusenieka kungs, un es jau baidījos, ka jūs apcietināts, tāpat kā es.

Atamans uzmeta ašu skatienu Lipam Tulianam. Aici­nādams to talkā aiznest mauzerus, viņš bija pavisam aizmirsis, ka Šampions viņu allaž uzrunā īstajā vārdā. Biedri drīkstēja pazīt viens otru tikai pēc iesaukas. Ne­kas, ja tik vien tās nelaimes … Lips Tulians ir savs cilvēks.

— Ko es būtu darījis bez sava drošā informācijas avota?! Es visas šīs pēdējās stundas nespēju neko citu domāt, tik ļoti bažījos par jums! — Šampions pavilka Atamanu sānis un klusi taujāja: — Vai šim kungam var uzticēties?

— Droši. Tas ir Lips Tulians.

— Kā jūs teicāt? — Šampions ātri kaut ko ierakstīja bloknotā. — Lielisks virsraksts: «Lips Tulians — vārds, kas sauc atmiņā slaveno laupītāju …» Ļoti priecājos, Tuliana kungs.