Gunārs Cīrulis - Biedrs mauzeris

Kad Tērauds panāca uz priekšu, arī gaita izrādījās smaga, viņš nevis soļoja, bet vilka pa grīdu rupjos jēl­ādas zābakos autās kājas, it kā stiepdams katordznieka važas.

— Visi mūsējie? — balss šķita ceļamies no akas dzi­ļuma, pēc katra vārda viņš it kā pārdomāja nākamo.

— Droši, Parabellum! — Robis aicināja viņu tuvāk.

— Un šī mamzele? — Parabellums ar aizdomām no­lūkojās Dīnā.

— Fausta māsa.

— Kārtībā, — un Parabellums ļāva ieslīdēt kabatā katliņā paslēptajai parabelluma sistēmas pistolei, no ku­ras nekad nešķīrās.

Viņš pastiepa Dīnai savu milzīgo kalēja roku, kurā atrastu vietu abas meitenes plaukstas. Šī Parabellumam gluži neierastā laipnība attiecās ne tik daudz uz Dīnu, kā uz brāli, pret kuru viņš izjuta varenu cieņu. Ne vien tādēļ, ka no paša pieredzes zināja Fausta izgatavoto bumbu labo slavu — vēl vairāk viņu ietekmēja studenta tīri neaptveramās zināšanas. Pašam nebija bijis ne laika, ne izdevības mācīties. Jau no bērna dienām nācies no­stāties tēvam blakus lauku smēdē. Tikko izlauzies līdz šķiras apziņai, nokļuva katorgā. Bez vainas notiesātajam Liepmuižas kalējam smagajās važās pavadītie gadi deva pēdējo rakstura rūdījumu — jau tā noslēgtais un stū­rainais Parabellums pārvērtās vienā no tiem revolūcijas kalpiem, kuri, daudz nevaicādami, gatavi pildīt katru uzdevumu, ja tikai tas palīdz iznīcināt ienīstos kungus.

Arī tagad, nemaz neapjaulājies, kādēļ izsaukts, Pa­rabellums tūdaļ iesāka:

— Vai zināt, ko darāt? Pie preču stacijas elle, bet mums nav ieroču. Dodiet ieročus, velns parāvis!

— Nerūc, vecais, ieroči būs, — atskanēja no sliekšņa Atamana balss.

— Tāpēc mēs jūs abus ar Bračku ataicinājām, — Robis paskaidroja.

— Uzbruksim arsenālam? — Parabellums vaicāja.

— Nē, bankai.

— Brālīši, to jau sen vajadzēja! — Bračka nenocie­tās. — Pēc revolūcijas, saproties, viss kapitāls šā vai tā piederēs tautai.

— Pēc revolūcijas… Bet mums nauda jānogādā uz Beļģiju līdz divdesmitajam septembrim un nevienu dienu vēlāk. No tā atkarājas viss! — Atamans sauca.

— Atbildība ir tik liela, biedri, — Robis teica, — ka es tiešām nezinu… Paļaujos uz jums. Ja netiksim galā, man labāk vairs nerādīties Federatīvā komitejā. Tad jau labāk lodi pierē, un miers.

— Būs kārtībā, — Parabellums mierināja. — Kas darāms?

— Te ir bankas plāns, — Robis nolika uz galda sīku rasējumu.

— Lips Tulians pagādājis? — un Atamans piebīdīja krēslu tuvāk.

Robis pamāja, ar zīmuļa strupo galu izsekodams līni­jām, viņš paskaidroja:

— Galvenā ieeja no Jēkaba ielas; ir papildu izeja uz Lielo Brūveru ielu dienesta vajadzībām… Šoreiz mēs to izmantosim savām vajadzībām. Galvenais — uzzināt, kā tagad ierīkots naudas pagrabs.

— Ja tik vien tās nelaimes, — izmeta Atamans.

— Lai Lips Tulians izlūko …

— Nē, — Robis stingri atraidīja. — Vispirms viņš tur pazīstams un var radīt aizdomas. Otrkārt, negribu iesaistīt liekus cilvēkus.

— Tu šoreiz gan pārspīlē, — Atamans spurojās pretī.

— Lips Tulians jau tā pazīst i tevi, i mani. Un, paļaujies uz maniem vārdiem, bez viņa mums neiztikt!… Tā vien šķiet, — kopš Federatīvā komiteja uzticējusi tev bankas eksi, tu pat gaišā dienas laikā sāc redzēt spokus.

— Es tikai esmu pret neattaisnotu risku. Var jau gaisa akrobāts taisīt trīskārtēju nāves cilpu arī bez aiz­sargtīkla, bet kam tas vajadzīgs?

— Ja es neriskētu, jau sen sēdētu cietumā.

— Bez riska, brālīši, vispār nekā nepanāksi,— Bračka atbalstīja Atamanu.

— Pat Bračkam tas ir skaidrs, bet tu… Vai tad ci­tādi es būtu varējis atbrīvot Lipu Tulianu?

— Bet kas tevi dīdīja viņu izvizināt droškā? Būtu tāpat viņu atlaidis, un cauri.

— Tu pats runā sev pretī, — Atamans nepadevās.

— Negribēju sevi atklāt.

— Pieņemsim. Tad kādam velnam tu viņam vēlāk līdi acīs? Man satikšanās ar Lipu Tulianu bija nepiecie­šama, bet tu?

— Atradis, kam piesieties, — Bračka atkal iejaucās.

— Tā mēs varam strīdēties līdz pastardienai, — Robis noteica. — Galu galā par bankas operāciju atbildu es, nevis jūs abi. Un tapec mes iztiksim bez Lipa Tuliana! Vismaz pagaidām.

— Nu ko, tad jau man būs jāuzņemas izlūkošana, — bez sevišķas sajūsmas paziņoja Atamans un, piegājis pie loga, paraudzījās caur aizkariem. Ārā smidzināja pelē­cīgs lietutiņš. Lāses bija tik sīkas, ka tikko kruzuļoja ūdens virsmu zem notekas uzstādītajā mucā. — Garlai­cīga būšana, — Atamans nomurmināja, nez uz ko zīmē­dams. Negaidot viņš atdzīvojās, kā ik reizi, kad prātā iešāvās jauna izdoma. — Piķis un zēvele, tas tomēr būs joks! Vajadzīgs tikai sievišķis. Grietiņ, vai tu esi kaujas gatavībā? Tad uzvelc ko lepnāku mugurā un — aiziet!

… Ar vienu roku smagi atbalstīdamies uz spieķa, ar otru ieķēries Dīnas elkonī, Atamans kliboja pa Lielo Brūveru ielu un vācu valodā sūrojās par drēgno klimatu, kas slikti ietekmējot viņa ģikti. Ik pēc desmit soļiem viņš apstājās, pūta, šņauca degunu un uzmanīgi pētīja apkārtni.

No pievārtes iznāca vīrietis finansu darbinieka formā. Tātad šeit atradās bankas otrā izeja. To apstiprināja arī špika klātbūtne. Tas gan izlikās ar lielu interesi vēro­jam, kā no spīķera augšējās lūkas ar blokiem nolaiž un iekrauj ratos jēlādas ruļļus, bet Atamanu nespēja mal­dināt.

Operāciju zāle atsauca atmiņā baznīcu — augsti, šauri logi, akmens flīzēm klāta grīda, griestu velves, kuras atbalsoja katru soli, katru troksnīti. Aiz stikla sienas redzēja pār galdiem nolīkušus stāvus.

— Direktoru! — Atamans valdonīgi teica pirmajam ierēdnim, kas pagadījās ceļā.

Viņus ieveda plašā kabinetā. Koka paneļus, bronzas statujas un gleznu milzīgā zelta rāmī, kā arī mīksto pa­klāju direktors uzskatīja par nepieciešamu izkārtni, kas klientam iedvesa uzticību bankai.

— Ar ko varu pakalpot?

— Jūs, cerams, runājat vāciski, — uzsāka Atamans.

— Ļaunākā gadījumā var arī franciski.

Direktors eleganti palocījās.

— Tas taču pats par sevi saprotams. Gandrīz visa Krievijas tirdzniecība iet caur mūsu bankas namu, — direktors mazliet apvainots atbildēja vācu valodā.

— Mums ir aģentūras Londonā, Parīzē un Dženovā . . .

— Tieši tāpēc mana izvēle kritusi uz jums. Lūdzu,— Atamans izvilka no vestes kabatas vizītkarti, kuru pa­grīdes tipogrāfijā bija iespiedusi īpaši šim nolūkam.

— Tas mums ir liels gods, Firli kungs, — direktors atkal palocījās. — Varat droši ielikt mūsu rokās jebkuru tirdzniecisku darījumu.

— Tas varbūt nāks vēlāk. Pagaidām neredzu solīda pamata paplašināt mūsu sakarus ar Krieviju. Bet mana laulātā kundze …

Direktors pasteidzās noskūpstīt Dīnas roku.

— Direktors kungs, visu pagājušo nakti es neaizvēru acis, — Dīna nervozi burzīja nēzdodziņu.

— Viņa norūpējusies par savām dārglietām, — pa­skaidroja Atamans, priecādamies par Dīnas labo tēlo­šanu.

— Varat neuztraukties, Firli kundze, mūsu seifā jūsu briljanti būs pilnīgā drošībā, — teica direktors. — Mēs sniedzam garantiju pret ugunsgrēku un zādzībām.

— Nu, vai es tev neteicu? — iestarpināja Atamans.

— Ko tu vari teikt? Šie anarhisti nav vienkārši lau­pītāji, — nerimās Dīna. — No tādiem neviens nav drošs.