Gunārs Cīrulis - Biedrs mauzeris

Sīs atmiņas smacēja vai nost. Atamanam pēkšņi šķita, ka vairs nav iespējams elpot šo sagandēto gaisu. Te viss bija tik aplams un spiedīgs, te viss prasīt pra­sījās pēc pērkoniem un zibeņiem. Jā, tieši tādu Ata­mans iedomājās revolūcijas norisi — ar šāvienu gran- dieniem un uzliesmojumiem, strauju un graujošu. Gri­bējās ātrāk rast dzīvei jaunu seju, mesties izšķīrējā kaujā, tūdaļ, kaut vai šobrīd. Un katru reizi, kad prāta balss lika savaldīties, sirds tomēr savilkās skaudrās sāpēs.

Tādā omā Atamans iebruka komūnā. Padzirdējis par Zibeņa apcietināšanu, viņš neņēmās mierināt Līzi, nesasveicinājās ar draugu, kuru tik sen nebija redzējis, pat atgrūda Dīnu, kas skrēja pretim laimē starojošām acīm:

— Robi, ko mēs vēl gaidām? Jāsabungo puiši, Zi­bens jāatbrīvo. Aiziet!

— Es nekur neiešu.

— Kas tev lēcies? — Atamans nesaprata.

— Nekas. It kā tu pats nezinātu, ka mēs tagad nedrīkstam lieki riskēt.

— Tad tev disciplīna svarīgāka par drauga dzī­vību ?!

— Kaut vai tā . . . Un tu ari nekur neiesi!

— To tu saki man? Atamanam vēl neviens nekā nav liedzis, — viņš strupi apgriezās.

Līze panāca Atamanu pie durvīm:

— Paldies tev, bet nevajag. Tu taču pazīsti Robi, ja drīkstētu, viņš pats ietu.

Atamans negribīgi atgriezās, nometa zilo žandarma cepuri uz galda.

— Piedod, Robi, es jau zinu, tu par Zibeni caur uguni ietu … Ko lai dara, kad manī tāds velns sēž iekšā? . . . Neprotu tā kā tu — visu tikai ar apdomu. Bet pasaki vismaz, kāpēc šoreiz nevaram steigties bied­ram palīgā, vairāk par savu ādu neriskējam.

— Tāpēc ka viss muzejs pilns ar zaldātiem un mūsu āda nepieder mums, bet revolūcijai. Kamēr ieroču pie­gāde nebūs novesta līdz galam, mēs nedrīkstam spert sānis nevienu soli. Kā tu vispār iedomājies Zibeņa atbrī­vošanu?

Atamans neatbildēja. Tikai tagad viņš pamanīja Dīnas sasarkušās acis un kā izlīgstot paglaudīja meite­nes apcirptos matus:

— Neņem ļaunā, bet visapkārt tik neizturami daudz ciešanu, — tad, it kā vienā mirklī atbrīvojies no sloga, gluži citā, gandrīz pārgalvīgā tonī atteica Robim: — Kā iedomājos? Pavisam vienkārši. Šis mundieris jau izglā­bis divus — mani un vēl vienu bēdu brāli. Dīna ir malacis! Tik labi pašuva, ka robežstacijā zaldāti tā vien nostiepās manā priekšā.

— Tev jau viss ir joks, bet es tai mirklī uztraucos ne pa jokam. Kā nekā tava pase viltota. Lai arī brālis apzvērēja, ka nevarot atšķirt no īstās.

— Ko nu, šie pat lāgā neieskatījās. Vai tu nezini, ka Krievijas impērijā galvenais nav cilvēks, bet mundie­ris? Būtu dzirdējusi, kā šodien špiki godināja mani par «Jūsu augstlabdzimtību», — un Atamans ņēmās atstās­tīt savus piedzīvojumus, kļūdams jautrāks ar katru teikumu.

Robis sadrūma. Viņš mīlēja draugu tieši par tā pār­galvību, mīlēja straujumu, kas tik krasi atšķīrās no

paša nosvērtās dabas, un tomēr nedrīkstēja atturēties no asa aizrādījuma.

— Tā nevar, Ataman, revolūcija nav teātris. Asprā­tība ar zīmīti varēja tev maksāt galvu.

— Kur nu, — Atamans bezbēdīgi atgaiņājās. — Tad es jau biju gabalā. Pavēlēju šiem stulbeņiem, lai gaida pastiprinājumu.

— Bet ja nu tomēr… — Dīna pārmeta. — Laikam uzskati, ka esi izdarījis lielu varonību. Vai tu pats neesi mani mācījis allaž būt piesardzīgai?

— Protams, bet tu taču neesi es .. . Tāds nu reiz esmu, ņemiet par labu, — un, lai izbeigtu nepatīkamo sarunu, Atamans, piemiegtām acīm uzlūkodams draugu, iesaucās: — Vai zini, par ko es, pa Lježu dzīvodams, visu laiku sapņoju? Kad no rīta modos, kad vakarā gāju gulēt, kad dauzījos pa ieroču rūpnīcu?

— Par vintenēm? . . .

— Es sapņoju par to, lai tu beidzot'apģērbtos kā cilvēks. Cik ilgi taisies staigāt apkārt kā tāds skrandu proletārietis?!

— Ko nu par tādiem sīkumiem, — Robis atmeta ar roku. — Es šajā apģērbā jūtos ērti un par citiem man nav daļas . . . Bet tev gan derētu novilkt šo papagaiļa tērpu. Izmeklē sev ko piemērotu, — un viņš atvēra skapi, kurā veselu nodalījumu pildīja dažnedažādi uz­valki.

Atamans pēc ilgas šķirošanas izvēlējās strīpainas bikses un garus, melnus svārkus. Brašais apakšpal­kavnieks pārvērtās cienīgā fabrikas pārvaldniekā. Mek­lēdams spoguli, par kuru Robis, protams, nebija pado­mājis, viņš uzgrūdās etažerei. Izskatīja grāmatas, bet savai gaumei nekā neatrada:

— Var domāt, ka tā ir zinātniskas biedrības bib­liotēka. Neviena dzejnieka. Ar kādu prieku es tagad palasītu Ļermontovu, Baironu, kaut vai Poruku .. .

— Lūk, vienīgā dzeja, kas šobrīd vajadzīga, — no­pietni teica Robis un ar dūri uzsita atšķirtajai grāma­tai. — «Ielu cīņu taktika» . . . Nu, stāsti beidzot, — kā jums tur Lježā viss izdevās?

— Tukšu vēderu? Tāds varonis es vēl neesmu.

Tagad arī Robis atcerējās, ka kopš vakara nav ēdis.

— Diemžēl nevaru tev nekā piedāvāt, — viņš kā atvainodamies teica.

— Ja tik vien tās nelaimes … Aizsūtīsim pakaļ mūsu saimniecīti! — Un Atamans izskrēja ārā. — Līzīt, te būs nauda pusdienām. Tikai neieskrien aiz pārpra­tuma trešajā dzīvoklī. Citādi var gadīties, ka gaidīsim līdz pastardienai, — izvadījis Līzi, viņš atgriezās istabā.

— Ko tu gribēji teikt ar to trešo dzīvokli? — jau­tāja Robis.

— Ak, nekas, tāds jocīgs piedzīvojums… Kāpju es pirmīt pa trepēm, meklēju mūsu jauno ģenerālštābu. Otrā stāvā apstājos — te tas ir. Plāksnīte «Krieviņ», pareizi. Bet dzīvokļa numurs trīs, nevis pieci. Domāju, piķis un zēvele, laikam Fausts nepareizi atšifrējis tele- gramu. Nu, kāda man darīšana, es tik bungoju. Iekšā sačukstas, bet neviens netaisa vaļā. Klauvēju vēlreiz. Beidzot paveras sprauga. Es saku: «Pardon, man teica, ka pie Krieviņiem izīrē istabu ar divām gultām.» Bet pats redzu — gaitenī portjera divās vietās tā aizdomīgi spīlējas uz āru. Skaidrs kā diena, divi spoki ar šauja­miem. Bet sievišķis saka: «Pamēģiniet stāvu augstāk. Tur arī dzīvo Krieviņi.» Nu, ko tu teiksi par tādu kon­kurenci ?

Robim šis stāsts nemaz nelikās jocīgs:

— Mūsējie tie nav. Kas visus var saskaitīt: Savie­nība, Bunds, krievu sociāldemokrāti, anarhisti-komu- nisti. Pēdējais laiks apvienot kaujiniekus… Nekā darīt, būs jālūko mainīt konspiratīvo dzīvokli. Kam varēja nākt prātā, ka iespējama tāda sagadīšanās? . . . Un ta­gad ziņo!

— Ieroči būs! — Atamans nopietni teica.

— Es zināju, ka tu tukšām rokām neatgriezīsies. Pirmīt atnāk Brašais, prasa vintenes, saka: — Atamans Rīgā redzēts, vai tad nav atvedis. Pēc piecām minūtēm nāk cits biedrs, tu viņu nepazīsti, prasa to pašu. Sacel­šanās nobriedusi, tur nav divu domu. Tauta par to vien sapņo.

— Ne tik strauji, Robi. Būs, bet var arī nebūt.

— Tu nejoko! — uzbrēca Robis. — Saki skaidri!

— Viss jau bija pilnīgā kārtībā, — Dīna teica, — vajadzēja vēl tikai parakstīt. Un tad iejaucās šie hai- tieši… Ja nauda nebūs noteiktā laikā, tad mūsu šau­tenes dabūs viņi.

— Pagaidi, Dīna, ļauj man. Redzi, Robi, negribēju pirkt kaķi maisā. Izmēģināju visādas vintenes, kamēr uzodu tīri pieklājīgas. Tās izņemtas no Šveices armijas apgrozības, tāpēc par dažiem frankiem lētākas. Un mums taču katrs rublis krīt svarā. Nu, sarunājām, viss gods godam, bet, kad nonāca tik tālu, ka jau bija jāpa­raksta kontrakts, izrādījās — haitieši arī grib tos pašus ieročus. Un pēdējā mirklī līgumā ielika papildu punktu: visa summa jāiemaksā vēlākais līdz divdesmitajam sep­tembrim. Ja ne, tad cīnies plikām rokām. Gudro nu, ko darīt.